Ekspertu diskusija: Vēlēšanas – abpusējas vienaldzības gaisotnē

Rīt Latvijā vietvaru vēlēšanas. Dažviet pašvaldību pārvalde nozīmē reālus politiskos un finansiālos resursus. Pat šķietami nenozīmīgs pagasts beigu beigās var izrādīties īsta zelta bedre. Kur nu vēl Rīga, kura ir valsts valstī! Rīgā ir daudz administratīvu sīkposteņu, amatiņu, kuros iespējams kontrolēt resursus, izvietot savus cilvēkus, lai tie vismaz četrus gadus varētu dzīvot politiski mierīgu, birokrātisku dzīvi.

Par šo vēlēšanu nacionālajām īpatnībām saruna ar politologu Filipu Rajevski, Rīgas Stradiņa universitātes profesori Ilgu Kreitusi un politikas pētnieku Ivaru Ījabu.

– Ar ko šīs pašvaldību vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām?

I. Ījabs: – Šīs vēlēšanas Rīgā būs tāds kā referendums par Nilu Ušakovu. Protams, ir svarīgi, kas būs mērs, taču iepriekš tas nav bijis centrālais vēlēšanu temats. Novados pašvaldību vēlēšanas ir saistītas ar saimnieciskas dabas jautājumiem, turpretim Rīgas domes (RD) vēlēšanas tiek uzlūkotas valsts politikas kontekstā.

I. Kreituse: – Faktiski pirmo reizi Latvijā notiek mažoritārās vēlēšanas, jo akcenti tiek likti uz mēra kandidātiem, nevis partiju listēm. Visizdevīgāk tas, protams, ir Saskaņas centram (SC). Vēl viena īpatnība: šīm vēlēšanām daudz vairāk nekā iepriekš ir saradušies dažādi politiskie jaunveidojumi, jo daudzas lielās partijas ir aizgājušas pa skuju taku. Šis iemesls sekmējis reģionālo organizāciju formēšanos. Tā kā tagad deputātus vēlē no reģioniem, nākamajā Saeimā var parādīties jauni un ietekmīgi politiskie spēki. Panākumi būs atkarīgi no līdera, kurš spēs vai nespēs savākt un noturēt komandu. Iepriekš, kad vienus un tos pašus kandidātus varēja izvirzīt visos apgabalos, tikmēr reģionālajām partijām bija maza perspektīva. Savukārt fakts, ka Rīgā parādījās tik daudz nedzirdētu politisko konstrukciju, ir netipisks.

F. Rajevskis: – Manuprāt, šīs vēlēšanas ne ar ko neatšķiras no iepriekšējām. Varbūt tikai ar izteiktu līderi, kas kampaņā skrien citiem pa priekšu. Zoles terminoloģijā runājot, valdošās partijas atmetās, nepiedāvājot pirmā līmeņa spēlētājus.

– Radās iespaids, ka partiju lielākā problēma bija otrā ešelona vājums. Pat Saeimas vēlēšanās ir grūtības piedāvāt spilgtas personības, kur nu vēl pašvaldībās!

F. R.: – Interesanti, ka SC šis otrais ešelons ir izteikti neredzams. Šķiet, ka ar nolūku tam neļauj veidoties. Parasti ir tā: mēra kandidāts – izteikts līderis, tad pirmie pieci seši vagoni, kuri pretendē uz izpilddirektoru vai komiteju vadītāju amatiem. Domāju, ka SC gadījumā stāsts par monolītismu vienmēr bijis mītisks un partija nemaz nav tik saliedēta, kā tiek visiem klāstīts. SC līderi baidās izaudzēt sev konkurentus.

I. K.: – Pieļāvu, ka klupšanas akmens būs Ušakova ilggadējā palīdze.

– Anniņa Kononova?!

I. K.: – Ziniet, kara laikā sacīja: jāsaņem mēle, lai uzzināt svarīgu informāciju... Šajā gadījumā mēle pati atnāca uz pretējo nometni. Taču man šķiet, ka Reformu partijai (RP), uz kuru viņa pārgāja, ir tik lielas problēmas, ka tā nemāk izmantot pat šīs priekšrocības.

– Jā, bet Kononova nespēlēja tādu lomu kā savulaik Jurģis Liepnieks Šķēlem! Anna bija сиделка – aukle, vāķītāja, nevis pelēkais kardināls.

I. K.: – Pagaidiet, bet informācijas bagāža, kas aiziet kopā ar šo cilvēku? Domāju, tā ir iespaidīga. Vai tad man jāmāca jūs, kā ar informāciju cilvēku nobendēt? Politiskā nozīmē, protams.

F. R.: – Kur gan lai Kononova publicē savas atklāsmes, ja visi mediji ir draudzīgās attiecībās ar Rīgu?

– Rīcību programmas. Tajās bija kāds interesants vēstījums, ko partijas sūtīja vēlētājiem, vai tikai tukšas frāzes?

F. R.: – Šīm programmām ir viena kopēja iezīme. Tās visas ir vienādas. Mani burtiski satriec šis identiskais stāsts par bezmaksas sabiedrisko transportu Rīgā! Nesaprotu, kurš nozombējis mūsu politisko eliti... Vai tiešām fantāzija tālāk par to nesniedzas? Ir taču daudzas citas nozīmīgas problē

mas – bedres uz ielām, neremontēti tilti un pagalmi, augstie apkures rēķini.

Ieskaties jebkurā socioloģiskajā aptaujā, un momentā būs skaidrs, kas cilvēkiem ir sāpīgākais. Tās varētu būt spēcīgas kārtis. Ņem tik un bliez – bliez pa savu konkurentu! Goda vārds, neatceros vēlēšanas, kurās visi runāja par vienu un to pašu. Par galīgi neaktuālu lietu.

– Vienotības reklāmonkulītis tak pamanīja, ka sniegs esot nokusis reizē ar asfaltu. Tāpēc jau sola izveidot ceļu fondu Rīgā...

F. R.: – Jā, šis piedāvājums, protams, ir ļoti oriģināls, ņemot vērā, ka tieši premjers Einars Repše 2004. gadā likvidēja speciālos budžetus, to skaitā arī Autoceļu fondu.

– Kāda jēga partiju rīcības programmām, ja vēlētāji tās nelasa?

I. K.: – Daudzi ir zaudējuši cerību, ka viņu labā kāds kaut ko darīs. Sakiet, cik daudzas partijas jums ir piedāvājušas savas programmas, Mediņas kundze? Es varu teikt, ka vienīgais, kurš to darīja, ir Lato Lapsa. Cik zinu, viņš pagaidām nevienu partiju nepārstāv... Nupat vēl divas avīzītes no Lato Lapsas pienāca. Redziet, ja grib, lai kāds ar programmām iepazītos, ir jāuzbāžas, jāpiedāvā sevi kā jaunāko mazgāšanas līdzekli. Par maz, ka rīcības plāns ir ieslēpts partiju mājaslapās.

F. R.: – Jūs pateicāt kādu svarīgu niansi: ar vēlētāju ir jārunā. Cik daudzi to ir darījuši? Lai notiktu sakarīgs dialogs, ir vajadzīga garāka saruna. Paskatieties diskusijas ar mēru kandidātiem! Viņi apsola visu, bet skaidrs taču, ka neviens solījums nav graša vērts. Kur šie cilvēki bija pirms gada pusotra? Tūlīt pēc ievēlēšanas politiķiem vispār ir par visu nospļauties. Otrajā gadā viņi apsver, vai vērts atbildēt uz vēstulēm, trešajā kāds no gudrākajiem atbild, mēnesi pirms vēlēšanām – sola visi.

I. Ī.: – Reti kurās vietvaru vēlēšanās ir bijusi tik izteikta ģeopolitiskā dimensija. Bailīgā lūrēšana austrumu virzienā, sauklis atdosim Rīgu Latvijai! – tādas lietas Rīgā nav bijušas.

– Kā nu ne! Akcents vienmēr tika likts uz nacionāliem jautājumiem. Atcerieties latviešu eglītes TB/LNNK priekšvēlēšanu kampaņas reklāmās?

I. Ī.: – Jā, jā, bet to darīja nacionāļi, nevis valdošā partija.

– Pārskatīju arhīvā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanu diskusijas. Atradu citātu, ko teicis Filips Rajevskis toreiz, kad Saeima vēl tikai gatavojās pieņemt likumu Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām: «Iespējams, beidzot saturs svinēs uzvaru pār formu. Līdz šim vinnēja tikai forma – reklāmas klipi. Satura taču tajos nebija nekāda! Lai kaut ko sasniegtu ar tik mazu budžeta naudu, partijām būs jāģenerē saturs.» Filip, vai tā brīža cerības ir attaisnojušās?

F. R.: – Agrāk priekšvēlēšanu debates nogrima skaļajās reklāmkampaņās. Tagad debatēm ir stipri lielāka nozīme. Diskusijās nevar izlāpīties ar tukšām frāzēm. Vairs nepietiek, ja esi smuki saķemmēts un spēj pārspļaut pār lūpām labi ja trīs vārdus. Tāpēc domāju, ka saturs tomēr ir vinnējis.

– Atšķirībā no iepriekšējām kampaņām šī noritēja kusli. Ar ko tas izskaidrojams? Prognozes ir tik pārliecinošas, ka varēja iztikt bez spilgtām, saturīgām kampaņām?

I. Ī.: – Kaut kāda kampaņa jau notiek, bet tā patiešām ir ļoti negribīga. Iespējams, politiķi ir noguruši. Pēdējie gadi bijuši ļoti dinamiski: divi referendumi, Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Arī elektorātam vairs nav ticības, ka ar šādiem pasākumiem kaut kas radikāli mainīsies. Protams, nozīme ir arī reklāmu ierobežojumam televīzijā. Paskatīsimies, kā tas būs ietekmējis līdzdalību vēlēšanās.

I. K.: – Rīgā Ušakovs nodiktēja savus noteikumus. Brīnos, ka pat tik pieredzējis cilvēks politikā kā Sarmīte Ēlerte pavisam vienkārši pieņēma viņa spēles noteikumus.

– Tāpēc, ka Ēlerte orientējas politiskajās intrigās, nevis saimnieciskajos jautājumos.

I. K.: – Tad jāprasa: kas viņai palīdz kampaņā? Reizēm šķiet, ka šajā cīņā ir viena pati Ēlerte. Vairāk nevienu neesmu pamanījusi.

– Arī Dombrovski ne? Reklāmas bildē abi rociņās mīļi saķērušies kā jaunais pāris. Nemanījāt, ka Vienotība ir pārstartējusi savus priekšvēlēšanu lozungus? Vairs nav Ēlertes, bet gan Dombrovska komanda Rīgai.

I. K.: – Man tomēr Sarmīte Ēlerte izskatās partijas pamesta. Vienotība ir atjēgusies, ka Rīgā var nedabūt obligātos 5%. Sakiet, kas latviešu tautai ir lielais glābējs? Lāčplēsis! Jautājums tikai, kur viņš, cīnoties ar Melno bruņinieku, palika? Iekrita Daugavā. Un nav vēl ārā nācis. Interesanti, cik ilgi šis glābēja tēls darbosies partijai par labu? Ēlertes kundze nebija tā persona, kuru vajadzēja virzīt par Rīgas mēra kandidāti. Šis nav viņas ampluā. Šo peripetiju izskaidroju ar tālredzīgām savstarpējām cīņām par deputātu vietām ārpus Latvijas robežām. Šajās vēlēšanās parādās Vienotības nespēja nostartēt kā vienotam spēkam.

F. R.: – Dombrovskis patlaban nav nekāds Lāčplēsis, kas izglābs Laimdotu. Šaubos, vai tagad ar šo tēlu var vinnēt vēlēšanās.

I. Ī.: – Bet Vienotībai jau nav citu variantu!

F. R.: – Lūk, te ir tas jautājums par saturu! Ēlertei nav ko vēstīt rīdziniekiem. Kreituses kundze jautāja, kāpēc viņa skrien distancē viena, ja Rīgas domē ir Vienotības frakcija. Man ir aizdomas, ka Ēlerti desantēja tieši uz galvas šai frakcijai. Tā pārlieku nepriecājas par šādu līderi, jo baidās, ka domē ar to var neiekļūt. Deputāti, būdami opozīcijas frakcijā, ir strādājuši pat visnotaļ labi. Atcerieties, cik aktīvs bija Olafs Pulks vai Juris Viņķelis! Kur gan abi ir pazuduši kampaņas laikā? Redzu tikai Ēlertes un Dombrovska kāzu bildi.

I. Ī.: – Ēlertes nominēšana negāja nemaz ātri un viegli. Pieļauju, ka tas bija kompromiss, kuru pieņēma ne jau Rīgas, bet partijas valdes līmenī.

– Ilgstoši valdīja uzskats: ja tu gribi valdīt Latvijā, tad tev ir jāvalda arī galvaspilsētā. Šāda nostāja bija 2005. gadā pirms vietvaru vēlēšanām. Kas ir mainījies?

F. R.: – Rīga ir ekonomisks fundaments, varena naudas ražošanas mašīna un ietekmīgs administratīvais resurss. Tāpēc, balstoties uz šī fundamenta, var uzbūvēt spēcīgu politisko organizāciju. Taču ir kāda pretruna. Tiem, kam labi klājies domes vēlēšanās, ne vienmēr ir veicies, startējot uz Saeimu. Tas ir tāpēc, ka valdības intereses resursu pārdalīšanā var nesakrist ar Rīgas interesēm. Bieži Rīga nonāk pretrunā ar Pierīgu, kur nu vēl ar visu valsti!

I. K.: – Protams, SC var lielīties ar 60% lielu popularitātes reitingu Rīgā, taču Saeimā saskaņieši paliks mūžīgā opozīcijā. Rīga viņus neglābs. Patiesībā ir ļoti ērti iekapsulēties šādā stāvoklī. Proti, Rīgu, Rēzekni un Daugavpili ņemam! Tur viss notiek. Arī Saeimā maizītei ar sviestu sanāk.

I. Ī.: – Pieļauju, ka Ušakovs savu ambīciju dēļ labprāt gribētu ievest SC valdībā, bet šo iespēju izbojāja divvalodības referendums. Vai pārējie gribētu atrasties valdības koalīcijā, par to es arī neesmu drošs.

F. R.: – Atrodoties mūžīgā opozīcijā, deputāti atrofē savas politiskās maņas. Būs grūti piesaistīt talantīgus cilvēkus, kuri vēlēsies aktīvi darboties.

– Tāpēc jau notiek tik sīva cīņa par vietvarām. Paskat, cik daudz savējo var salikt pašvaldību amatos un sātīgi izbarot!

I. Ī.: – Tieši tā. Šī ir kā neformāla varas dalīšana.

– Latviskās partijas tā arī nesačupojās, kā to izdarīja SC un Gods kalpot Rīgai! Kā mainītos nacionālā flanga pozīcijas, ja būtu notikusi sarakstu kartelizācija?

I. K.: – Skatoties, kas būtu tie, kuri apvienotu savu spēkus. Šobrīd Rīgā ir viena krieviskā apvienība un 10 latviskās partijas. Tur jau ir tas klupšanas akmens: uz Rīgu tika pārnestas tās pretrunas, kuras šobrīd ir Dombrovska komandā. Savilktas tik treknas sarkanās līnijas, ka ne vien oligarhi, bet arī politiķi tām netiek vairs pāri. Pat starp zaļajiem un zemniekiem Rīgā atklājās fortifikācijas, kas neļāva cīnīties kopā. Ja valdošās partijas spētu saiet kopā, interesanti, kurš gan būtu vadonis, kopīgās Rīgas listes līderis...

I. Ī.: – ...birģermeistars.

I. K.: – Varbūt birģermeistariene.

I. Ī.: – Šādā gadījumā mēs zinātu, kas noteikti tā nebūtu.

I. K.: – Kā parasti Latvijas politikā, visu nosaka subjektīvais faktors. SC savas pretrunas un subjektīvos faktorus Rīgā neievazāja.

– Ideālajā variantā, ja nacionālais bloks spētu vienoties, vai tādā gadījumā tam būtu bijušas izredzes uzveikt UšakovaAmerika dzelzs divīziju?

F. R.: – Protams! Ja Valdis Dombrovskis kandidētu uz Rīgas mēra amatu.

– Joko?

F. R.: – Nu labi, neaplūkojam Dombrovski. Rakstām: Lembergs. Jūs tik redzētu, kā viņš spētu apvienot nacionālās partijas un nostāties pretī Saskaņas centram! No Ušakova nekas pāri nepaliktu. Bet vai jūs varat iedomāties šādu ainu: pa priekšu iet Aivars Lembergs, aiz viņa Vienotība, Nacionālā apvienība un Reformu partija...?

– Rezumēsim: galvenie secinājumi dienu pirms vēlēšanām. Jaunākās socioloģiskās aptaujas ļauj prognozēt, kas turpmāk valdīs galvaspilsētā. Kurām partijām var pareģot veiksmi, kurām fiasko?

I. Ī.: – Domāju, ka Vienotībai veiksies, ja tā paliks otrajā, nevis trešajā vietā. Nacionālajai apvienībai būs samērā liela frakcija. Tad ir jautājums, kurš vēl pārvarēs 5% barjeru. Patlaban izskatās, ka t.s. zelta akcija varētu būt zaļajiem. Par zemniekiem un Reformu partiju ir grūti ko teikt. Nevienai no šīm partijām nav pārlieku lielas ambīcijas Rīgā. Savukārt citviet Latvijas pašvaldībās zemnieki ir ļoti spēcīgi.

F. R.: – Ja zaļie tiek Rīgas domē, bet zemnieki – nē, tas nebūs politiski veselīgs precedents ZZS. Savstarpējās plaisas var padziļināties.

– Šo vēlēšanu iznākums būs eksistences tests partijām?

F. R.: – Reformu partijai noteikti.

– Kāpēc visi tik bezcerīgi jau norakuši Reformu partiju?

F. R.: – Tā pati ir sevi norakusi.

– Varbūt tikai izskatās?

F. R.: – Pārāk ilgi izskatās. Līdz ar to visi sāk tam noticēt. Pirmām kārtām jau viņi paši. Frakcijas deputāti konsekventi redz, ka viņiem nespīd nākamā Saeima.

I. Ī.: – Jāatzīst, ka Reformu partija šobrīd ir tukša čaula. Aktīvākie ļaudis, kuri gribēs turpināt politisku karjeru, mēģinās restartēt partiju (kaut gan grūti iedomāties, kā tas varētu notikt) vai arī visdrīzāk sāks skatīties uz citām pusēm. Nav noslēpums, ka visās partijās ir kadru trūkums. Tāpēc atrast vietu, kur noenkuroties, nav nemaz tik grūti.

I. K.: – Dzirdēju, kā tramvajā viena tante teica, ka Reformu partijā daži biedri jau tagad izrādot interesi rast citu politisko spēku, caur kuru realizēt saviem vēlētājiem apsolītās idejas. Turklāt partijai ir kāda liela nelaime – tai nav līdera. Vadonis, ap kuru pulcējās atbalstītāji, ir nogājis no trases. Ar piemiņu vien partija nevar eksistēt. Vēl viena problēma – Reformu partija ir ieķīlējusies.

– Turpinot vārdu spēli, piebildīšu, ka Reformu partijai ir jauna slava...

I. K.: – Ar slavu vien nepietiek, tāpat kā nepietiek ar labu izglītību un ekonomista talantu, lai kļūtu par politisko līderi.

I. Ī.: – Jābūt izteiktam varas instinktam, kurš nav manāms. Vēl arvien Reformu partija liek uzdot jautājumu: kā gan tas bija iespējams 2011. gadā? Jau toreiz skanēja brīdinājumi, ka labi tas nebeigsies. Fiksi, fiksi savāksies, iebrauks Saeimā un – čušš!

I. K.: – Latvieši vienmēr ticējuši, ka nāks tēvs pestītājs un ievedīs visus laimībā. Ir pieņemts varonīgs lēmums, kā toreiz rakstīja mediji. Taču izrādījās, ka varonība bija baltiem diegiem šūta.

F. R.: – Es gribētu atgādināt, ka sākas vēlēšanu maratons: rīt – cīņa par pašvaldībām, 2014. gada 24. maijā – Eiropas Parlamenta vēlēšanas, 4. oktob

rī – 12. Saeimas vēlēšanas. Visi būs noguruši. Šajā situācijā popularitātes reitingi ir vispretīgākā lieta, jo var kļūt par psiholoģisko katalizatoru. To saprotot, deputāti sāks meklēt sev jaunu bāzes vietu. Šis var kļūt arī par labu iemeslu ietekmes pārdalei valdībā, jo kārtējo reizi aktualizējas jautājums: kāpēc gan partijai ar tik zemiem reitingiem ir tik daudzi ministru portfeļi? Arī Vienotībai var sašķobīties stabilitātes pamati. Kreituses kundze pieļāva, ka Ēlerte par Rīgas saraksta līderi izvirzīta partijas iekšējo problēmu dēļ, lai neitralizētu viņas ietekmi un nobīdītu tālāk. Ja būs neveiksmīgs starts, tas var uzsist pa Vienotības saliedētību.

I. Ī.: – Skaidrs, ka pēc šīm vēlēšanām sāksies ošņāšanās, meklēšanās, vilšanās un šķelšanās Saeimas frakciju vidū. Pilnīgi pieļauju, ka var kaut kas pamainīties ministru un koalīcijas sastāvā, taču esmu pārliecināts, ka Valdis Dombrovskis kā premjers nostrādās līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām.

– Kādi faktori šajās vēlēšanās ietekmēs pilsoņu aktivitāti?

F. R.: – Pirmsvēlēšanu kampaņās nebija šova. Tas varētu ietekmēt aktivitāti. Nedzirdējām tradicionālo beigu akordu: visi uz vēlēšanām!

I. Ī.: – Šogad bija šausmīgi gara un riebīga ziema. Tagad, kad sāk spīdēt saule, ļaudis atceras, ka viņus gaida vasarnīcas un ģimenes dārziņi. Tie jau piektdienas vakarā mudina saimniekus doties prom no reģistrētajām dzīvesvietām. Varbūt tomēr derētu turpmāk pārdomāt, kā mainīt balsošanas iespējas.

I. K.: – Cilvēki lieliski jūt, vai politiķiem ir vienalga – nāk vai nenāk uz vēlēšanām. Ja aicinājuma nav, tad kāpēc gan iet un balsot par kādu? Patlaban ir jūtama abpusēja vienaldzība. Varu prognozēt, ka jau svētdienas rītā sāksies gaušanās: atkal ievēlēts tas Ušakovs (vai Ēlerte)... Bet, mīļumiņ, nebalsojot pats tu ļāvi, lai tavā vietā nobalso kāds cits! Tādējādi tu lielā mērā esi atbildīgs par situāciju valstī.