Guntis Ulmanis: Kas ir mainījies pēc Zatlera rīkojuma Nr.2? Šlesera ģimenē piedzimusi meita

 
©F64 Photo Agency

Starp viņiem abiem bija vesels pusgadsimts. Vērtības, kuras veidojās un nostiprinājās Kārļa Ulmaņa laikā, 50 gadus tika mērķtiecīgi nīcinātas un kropļotas. Tomēr sapnis par savu valsti stiprināja un ļāva tautai noturēties līdz neatkarības atgūšanai.

Lūk, šādā brīdī, kad atradāmies pie sasistas siles, bet toties cerību spārnoti, par atjaunotās Latvijas prezidentu kļuva Guntis Ulmanis. Šogad jūlijā apritēs 20 gadu kopš tās dienas, kad viņu ievēlēja amatā, tādējādi atjaunojot arī prezidenta institūciju valstī. Gunta Ulmaņa pārdomas par tā laika notikumiem un šodienas aktualitātēm.

– Jūs savu prezidenta karjeru sākāt sarežģītā, bet politiski labvēlīgā laikā. Tobrīd varas resursi bija mūsu pašu rokās: tikko ievēlēta, politiski monolīta Saeima, kas nodrošināja visus priekšnoteikumus straujai likumdošanas veidošanai; bija plašs starptautiskais atbalsts valsts pārvaldes būvēšanai un integrācijai starptautiskajās struktūrās. Varējām Latviju veidot

pēc saviem labākajiem priekšstatiem, taču tā nenotika. Kāpēc lietas aizgāja šķērsām?

– Vai toreiz bija politiski labvēlīgāka situācija... Es tā negribētu salīdzināt. Manuprāt, patlaban esam politiski un ekonomiski daudz stabilākā un labvēlīgākā situācijā. Ir zudusi virkne šaubu un baiļu. Piemēram, 4. maija deklarācija nenāca tikai ar prāta izsvērtiem lēmumiem. Tās radīšanai bija nepieciešama arī drosme, jo situācija tobrīd nebūt nebija tik skaidra. Taču pretī šaubām un bailēm mēs likām savu pārliecību un garaspēku. Nē, es nevēlos noniecināt to pozitīvo, ko esam paveikuši! Mēs noteikti neesam neveiksminieki. 20 gadu nav zemē nomests laiks. Latvija ir brīva, neatkarīga un stabila. Piepildītas daudzas izvirzītās vīzijas – ir stingri iezīmēta valsts robeža, esam NATO, Eiropas Savienībā un visās citās iespējamās starptautiskajās organizācijās. Vai domājām, ka varēsim piedalīties brīvā darbaspēka kustībā un Latvijai būs bezvīzu režīms ar pasaules lielākajām valstīm? Atceros, ka ar Lietuvas un Igaunijas prezidentu kalām plānus, kā, nodrošinot valstu robežas, iekārtotu milzīgus robežapsardzes punktus. Pabrauciet uz Lietuvas pusi – ieraudzīsit pamatīgus graustus. Tie nebūt nav palikuši no padomju laikiem...

– Tobrīd politiķiem piederēja kāda milzu vērtība, proti, tautas ticība. Taču tā bezatbildīgi tika aizlaista niekā. Cilvēki ātri vien saprata, ko nozīmē privatizācijas jeb prihvatizācijas process.

– Denacionalizācija bija viens no politiķu galvenajiem uzdevumiem. Proti, kā vistaisnīgāk atgriezt atpakaļ kādreiz atņemtos īpašumus. Tāds bija mēr

ķis – atdot, nevis pievākt. Diemžēl privatizācijas procesā gan politiķiem, gan ierēdņiem parādījās iespējas šos īpašumus piesaistīt sev. Bieži tas notika ar nekorektiem un klaji prettiesiskiem līdzekļiem, aizvainojot tautu. Sākotnēji politikā darbojās ideālisti. Pakāpeniski tajā iekļāvās daudz tādu cilvēku, kuri gribēja rast kādu labumu arī sev. Viņiem pašu nauda kļuva tuvāka nekā valsts intereses. Bet tā jau nav tikai Latvijas problēma... Tāpēc arī citas valstis meklē iespējas, kā sakārtot un disciplinēt finanšu sistēmu. Domāju, ka jau pavisam drīz pienāks brīdis, kad daudziem detalizēti nāksies skaidrot sabiedrībai, no kurienes viņiem radušies simtiem tūkstošu vai miljonu vērti kapitāli.

– Sakiet, jums kā prezidentam bija reālas iespējas ietekmēt iekšpolitiskos procesus? Vai dažkārt nepietrūka pašpārliecinātības un orientieru amplitūdā starp savu iekšējo drīkst un nedrīkst? Tolaik taču nebija nekādas pieredzes.

– Tolaik es daudzkārt domāju kategorijās drīkst vai nedrīkst. Šodienas prezidents, iespējams, tā vairs nedomā. Daudz kas ir mainījies. Kad mani ievēlēja, Latvijā nebija ne mobilo telefonu, ne modernu tehnoloģiju, ar kuru palīdzību varētu veidot informācijas bāzi un plūsmu. Tas, ko toreiz izdarīju 10 stundās, šodien paveicams 15 minūšu laikā.

– Ulmaņa kungs, tā nu sagadījās, ka pēc ievēlēšanas jūs tieši man sniedzāt savu pirmo interviju. Atceros, ienākot vēl neiekārtotajā kabinetā, biju pārsteigta: jūs aiz lielā rakstāmgalda izskatījāties nedaudz apjucis un pavisam sīks, kaut gan zināju, ka esat liela auguma vīrs.

– Apjucis? Nē, es biju apņēmības pilns darboties. Kā darboties...? Par to gan vajadzēja daudz domāt. Man bija profesora Kārļa Dišlera (1878–1954) sarakstītā mācību grāmata par Latvijas valsts institūcijām un to funkcijām, bija arī modernā literatūra par varas atbildību. Tie bija galvenie avoti, no kuriem smēlos pieredzi. Jūs pieminējāt manu pirmo darba dienu – bet vai atceraties, ka toreiz vizītē bija ieradušies četri ASV kongresmeņi, kuri savu darbu plānoja neatkarīgi no Latvijas prezidenta vēlēšanām? Tad, kad bijām parunājušies, viņi man teica: prezidenta kungs, būs ļoti interesanti, jo esat pašā ceļa sākumā. Jūs daudz strādāsit un daudz izdarīsit, bet atcerieties – lielu pateicību par to nesaņemsit. Es jautāju, kāpēc tā. Kongresmenis man atbildēja: tāpēc, ka ļoti daudz ko nāksies lauzt un gadīsies arī kļūdas. No tā visa savos pirmsākumos nav izbēgusi neviena jauna valsts. Protams, ja esat atbildīgs līderis, tad savas kļūdas labosit, taču fundamentāli kļūdīties jūs nedrīkstēsit tik un tā.

– Vai jums kādā mirklī radās doma par Saeimas atlaišanu?

– Man šāda vēlēšanās nekad nav bijusi. Jā, teoretizējām par tādu varbūtību, bet vairāk ar humora pieskaņu.

– Tūlīt pēc Valda Zatlera rīkojuma Nr. 2 Neatkarīgā gatavoja publikāciju. Atgādināšu, ko teicāt 2011. gada jūlijā: «Nekad nenoticēšu, ka pēkšņi prezidents Zatlers pie Latvijas politbiznesa debesīm pamanīja trīs spožus oligarhus. Ja runājam par aizdomu ēnām, kas krīt uz šo bagāto cilvēku darbību, jāteic, ka tās nebija tik fundamentālas, lai traucētu valsts attīstību. Taču vienā mirklī tika satricinātas visas varas struktūras un tauta ierauta milzu kampaņā, kuras rezultāts ir apšaubāms. (..) Viss šis process liekas šauri patmīlīgs un egoistisks.»

– Arī tagad palieku pie pārliecības, kuru jums paudu toreiz. Kurš gan šodien, pamatojot kādu būtisku notikumu, saka: šī labā lieta notika tāpēc, ka Zatlers atlaida parlamentu... Tā nav. Nedaudz tika izmainīta Saeimas koalīcijas struktūra, bet pamatā tie paši deputāti vien ir. Parlamenta atlaišana neizmainīja Lemberga, Šķēles vai Šlesera likteni. Ja nu vienīgi... Šlesera ģimenē piedzimusi meita. Tātad viņam personīgi lietas gājušas uz labo pusi.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"