Visi aptaujātie Saeimas labējo partiju pārstāvji nešaubīgi apliecina gatavību 18. februārī referendumā balsot pret divvalodības ieceri, jo nobalsošanas rezultāti būšot izšķirīgi Latvijas turpmākajai attīstībai.
Tiesa, vairākums deputātu par ne mazāk svarīgu uzskata tālāko stratēģiju, kas veicinās abu kopienu saliedēšanu nākotnē.
Saskaņas centra līderis Andrejs Klementjevs sarunā ar Neatkarīgo atzina: viņš nedošoties pie balsošanas urnas, jo nevēlas pozicionēties nedz vienā, nedz otrā flangā. «Mans mērķis ir rast kompromisu starp abu tautību cilvēkiem, tādēļ tā vietā, lai izdarītu izvēli referendumā, es jau šobrīd analizēju to, kas būtu jādara nākotnē, lai saliedētu sabiedrību. Vēlos stāvēt pāri divvalodības jautājumam, kas eskalējis abu kopienu attiecības,» sacīja politiķis.
Līdzīgu viedokli pauda arī Vienotības pārstāvis Jānis Reirs, kurš, lai arī dosies uz referendumu un balsos pret divvalodību, tomēr ir pārliecināts: Latvijā nav iespējams izveidot monolītu nāciju, kurā nevaldītu dažādi etniskie uzskati. Tieši tāpēc referenduma piemērs spilgti apliecinājis, ka valstij ir nopietni jādomā nevis par vienas grupas izveidi, bet par dažādu grupu saliedēšanu. «Mums beidzot ir jāsaprot, ka, pat ieguldot miljonu, Latvijā nav iespējams izveidot vienkopienas sabiedrību. Pasaules prakse pierāda, ka cittautieši cieši saglabā saikni ar vēsturisko dzimteni, turklāt to dara pat tie cilvēki, kuri dzimuši ārpus dzimtenes robežām. Arī Latvijā nekas nespēs mainīt šo tradīciju neatkarīgi no investīciju apjoma. Ja mēs spēsim pieņemt šo faktu, tad varēsim arī izraudzīties pareizus instrumentus sabiedrības saliedēšanai,» uzsvēra deputāts. Tiesa, komentējot 18. februārī gaidāmo referendumu, J. Reirs akcentēja: divvalodības ieviešana ir par etniskajām domstarpībām daudz sarežģītāks jautājums. «Oficiāla statusa piešķiršana krievu valodai galu galā izrādītos neizdevīga arī pašiem Latvijā dzīvojošajiem krievvalodīgajiem, jo veicinātu milzīgu imigrāciju no Krievijas. Latvijā ieplūstu tūkstošiem viesstrādnieku, kuri visi šeit justos ļoti komfortabli,» bija pārliecināts J. Reirs. «Vēl viens aspekts liek uz divvalodības referendumu raudzīties kā uz Krievijas projektu, kas ļauj vilkt paralēles ar Piedņestras reģionu, Osetiju, Kalnu Karabahu. Krievija mēdz sašķelt valstis, taču ar to arī interese beidzas. Ja kāds cer, ka Krievijas ietekmes zonā dzīves un ekonomiskais līmenis Latvijā uzlabosies, tad es ieteiktu palūkoties uz bēdīgo situāciju manis pieminētajos reģionos.»
Nelokāmi pret izmaiņām Satversmē gatavi balsot arī Nacionālās apvienības, Zatlera Reformu partijas (ZRP), kā arī Zaļo un zemnieku savienības deputāti, un arī šo politisko organizāciju pārstāvji uzskata, ka jau šobrīd jāsāk domāt par to, kā Latvija dzīvos pēc referenduma. ZRP pārstāvētā Izglītības ministrija nākusi klajā ar ieceri ieviest starpkultūru izglītību visos līmeņos. Tikmēr ZZS līderis Augusts Brigmanis vairākkārt akcentējis, ka pēc referenduma dzīve Latvijā, visticamāk, nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš un šis precedents piespiedīs politiķus palūkoties uz savu valsti un sabiedrību ar citām acīm.
***
Kā jūs prognozējat latviski un krieviski runājošo kopienu līdzāspastāvēšanu?
Kārina PĒTERSONE, bijusī kultūras ministre un īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās:
– Nav jau cita ceļa kā līdzāspastāvēšana, jo valsts mums visiem ir viena. Iespējams, ka būs mēģinājumi situāciju saasināt. Taču nevar pārmest, ka tas viss noticis neveiksmīgās sabiedrības integrācijas politikas, valsts valodas un Izglītības likuma dēļ. Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, kur ir viengabalaināka etniskā vide, ir krietni mazāk konfliktu un viss funkcionē gluži labi. Taču, protams, ir problēmas, ko vajadzētu atrisināt. Viena no tām: lai gan mums ir augsti toleranta izglītības sistēma, kura no valsts budžeta finansē skolas astoņās valodās, neesam varējuši izbēgt no sašķeltas sabiedrības.
Dainis ĪVĀNS, žurnālists un bijušais politiķis:
– Skaidrs ir viens: nākamajā dienā pēc referenduma būs tāda pati diena un nekas nebūs mainījies. Tāpat vien dzīvosim tālāk. Skaidrs, ka īsta miera nebūs un dažādi polittehnologi atkal mēģinās ko saorganizēt un izprovocēt sabiedrību.
Referendumam ir viens pluss – tas konsolidēs latviešus un cels mūsu pašapziņu. Esam mazliet atlaiduši rumpi, bet, kā izrādās, modrību zaudēt nekad nedrīkst. Tāpēc mums tādu šoku izraisīja parakstu vākšana par referenduma ierosināšanu. Bet nav ļaunuma bez labuma, un referendums būs liela izgāšanās mūsu ienaidniekiem. Rezultātā tas viss nāks par labu mums.
Jānis ENDZIŅŠ, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs:
– Grūti prognozēt. Taču ideālā versijā būtu, ja mēs vairāk uztrauktos par savu tautsaimniecību un tās veiksmīgāku attīstību: jo labāka būs ekonomiskā vide, jo labklājīgāk mēs dzīvosim, cilvēki nebrauks projām no šejienes, arī saskaņa sabiedrībā būs labāka. Spriedze ar valodas lietām tikai traucē labai ekonomiskai attīstībai. Taču tā ir politiķu izvēle – uzkurināties par valodas jautājumu, jūtīgiem vēstures notikumiem, bet labklājības attīstīšanu atstāt otrajā plānā. Vai mēs visi nevarētu vienoties, ka 5–10 gadus noliekam etniskos jautājumus malā, bet dzīvojam labākā vidē.
Par laimi, uzņēmējvidē viss ir daudz racionālāk un mierīgāk, biznesa ļaudis ir izsvērtāki, mazāk pēta pasi un valodu, bet vairāk skatās uz ekonomisko izdevīgumu. Es ieteiktu arī citiem pret šīm lietām izturēties racionālāk. Kāpēc gan balsotājiem neparādīt savu attieksmi, stādot mežu? Pēc tam varētu salīdzināt, kam mežs lielāks, – tiem, kas par, vai tiem, kas pret. Tad būtu kāds labums valstij, ne tikai emocionāli izvirdumi.
Andris KRONBERGS, arhitekts:
– Nevaru prognozēt. Taču ceru: ja līdz šim redzamu konfliktu nav bijis un abas kopienas visu laiku dzīvojušas viena otrai blakus, tad viss arī turpmāk būs tāpat. Mūsu teritorija un valsts vienmēr bijusi internacionāla. Taču, skaidrs, ka vienaldzīgu referendums neatstāj. Arī es jūtos nedaudz aizvainots, ka manu valodu kāds grib pastumt malā. Taču, par spīti tam, esmu par mierīga ceļa meklējumiem. Ceru, ka veselais saprāts uzvarēs un izglītotākā sabiedrības daļa mūsu valstī gūs pārsvaru par agresīvo daļu.
Ivars ĪJABS, politologs:
– Nedomāju, ka situācija būs tik nokaitēta, ka sāksies etniski konflikti. Diez vai te redzēsim kādu kaušanos uz ielām un valsts stabilitātes apdraudējumu. Incidenti un emocionāli izkāpināti viedokļi gan ir iespējami no abām pusēm, bet tie nepāraugs politiskos nemieros. Visi taču saprot, ka ir gana citu problēmu, un vēl tam visam pa virsu dabūt ekstrēmismu – to nevēlas neviena no kopienām.
Henriks DANUSEVIČS, Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents:
– Etnisku nemieru nebūs. Jāizsaka vien nožēla, ka tas viss tā tika izprovocēts, parādot, cik mēs esam atsaucīgi pret negatīvo. Taču daudzējādā ziņā vainīga ir mūsu likumdošana un valdība. Latviešu partijas izprovocēja attiecību saasinājumu, neieklausoties citu Latvijā dzīvojošo tautu viedoklī. Tāpēc tāda pretreakcija no viņu puses – sak, jūs neuzklausījāt, tad nu mēs rīkojamies tā. Lai gan Latvijā sabiedrība nav karojoša, par zemu novērtēt tās spēku nevar. Atcerēsimies kaut vai lietussargu revolūciju, ko inspirēja latviešu inteliģence, – tā beidzās ar vardarbīgām izpausmēm. Negribētos, lai kaut kas tāds atkārtotos arī šoreiz, jo kūdītāju jau netrūkst – ne no vienas, ne otras puses. Katrs velk uz savu pusi savu elektorātu. Tāpēc starp partijām vajadzētu labāku sadarbību, uzklausīt citai citu, tad neveidosies šādas situācijas.
Tatjana VOLKOVA, profesore:
– Man Banku augstskolā nākas strādāt gan ar krievu, gan latviešu studentiem, un redzu, ka viņi labi cits ar citu sadzīvo un tautībās nevienu nedala. Vēl nesen ar studentiem runājām par referendumu, un arī viņi saprot, ka tas viss ir mākslīgi uzkurināts. Mums taču ir pavisam citas prioritātes. Ar šādiem līdzekļiem rīkojoties, tiek krāts politiskais kapitāls – nekas vairāk. Skaidrs, ka daudzi būs par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Ja tikai nekurinās no ārpuses visas šīs kaislības, tad viss norims. Jo latviešu valodu apgūst arvien vairāk mazākumtautību cilvēku, un viņiem daudz var palīdzēt pozitīva attieksme. Arī tādējādi, ja, jūtot, ka cilvēkam latviešu valoda ķeras, nepāriet uzreiz uz krievu valodu, bet pamudināt viņu turpināt sarunu valsts valodā.
Andrejs JUDINS, politiķis:
– Diemžēl ir sabiedrības daļa, kas nepieņem Latvijas Republiku, – viņi noteikti nebūs apmierināti ar referenduma rezultātiem, tāpēc turpinās paust savu negatīvo nostāju. Ne vienmēr to pasaka atklāti, bet iekšēji viņi vēlas te redzēt pavisam citu valsti, kas veidota pavisam pēc citiem principiem. Ar šādiem cilvēkiem nav iespējams diskutēt, jo viņu vēlmes nav savienojamas ar realitāti – lai visiem nepilsoņiem piešķirtu pilsonību, lai te valdītu cita ideoloģija. Šiem ļaudīm nav vērts mēģināt skaidrot vēsturi un latviskuma ideju, jo atbilde ir viena – tas viņiem riebjas. Viņi pavisam aplami uztver latviskumu, jauc valodas un tautības lietas, nemēģina būt Latvijai piederīgi. Protams, jāmēģina arī ar šiem ļaudīm runāt, jāskaidro, jākomunicē, taču pārliecināt viņus ir ļoti grūti.
Aleksandrs MIRĻINS, augstskolas lektors:
– Nekādā ziņā negribētos prognozēt etniskos nemierus. Taču jāatzīst, ka šobrīd esam atmesti vairāk nekā 20 gadus tālā pagātnē, jo atkal tiek runāts par šādu nemieru iespēju. Tikai toreiz Latvija bija PSRS daļa, bet tagad tā ir neatkarīga valsts. Toreiz atradām iespēju visu atrisināt mierīgā ceļā, gribas ticēt, ka arī šoreiz uzvarēs racionālais prāts. Jāmēģina saprast, ka valsts mums ir viena. Es piekrītu Labas gribas memorandā paustajām domām – tas ir vienīgais saprātīgais ceļš. Jādomā taču, kas notiks pēc referenduma un kā dzīvosim tālāk.