Valsts prezidenta Andra Bērziņa iniciēto Labas gribas manifestu, kas aicina atmest valsts iedzīvotāju savstarpējo naidošanos un veltīt visus spēkus valsts labklājības audzēšanai, trešdien bija parakstījuši vairāk nekā simts cilvēku.
Tomēr komunikācijas un politisko norišu eksperti uzskata, ka šī akcija ir novēlota un var nesasniegt iecerētos mērķus.
Nedēļas sākumā Rīgas pilī tika parakstīts mācītāja Jura Rubeņa iedvesmotais Labas gribas manifests, kuru, ieskaitot Valsts prezidentu Andri Bērziņu, parakstīja vairāki sabiedrībā cienīti cilvēki, piemēram, publiciste Marija Kosteņecka un akadēmiķis Jānis Stradiņš.
Valsts prezidentes Vairas VīķesFreibergas pilnvaru laikā viņas labā roka saziņā ar presi, komunikācijas speciāliste Dace Dūze atzina, ka, viņasprāt, visi pasākumi, kas domāti, lai skaidrotu referenduma būtību un mīkstinātu briestošo konfliktu, ir novēloti. «Tādēļ tās labās lietas, kas šobrīd notiek, nesasniegs mērķi, kā tas domāts un iecerēts,» saka eksperte. Manifestā trūkst arī aicinājuma uz konkrētu darbību, kas veicinātu cēlo mērķu sasniegšanu. Turklāt veids, kādā šī iniciatīva pasniegta, piemēram, politologam Filipam Rajevskim liekot domāt, ka tas ir slēgta kluba pasākums.
Eksperti arī brīdina, ka saasinātā situācijā vārdos izteiktas domas bieži tiekot pārprastas un rada atšķirīgu reakciju no iecerētās.
Dīvaina esot arī akcijas autoru izvēlētā sabiedrības uzmanības pievēršanas forma – manifests. Tā aktuāla bija neatkarības atgūšanas cīņu laikā un šobrīd vairs nespēšot sasniegt pietiekami daudz dzirdīgu ausu. Bet manifestu parakstījušo labais nodoms tiek atzīts, piebilstot, ka labus darbus labāk darīt vēlāk nekā nekad.
***
Vai Labas gribas manifests spēs uzlabot attiecības starp latviešiem un cittautiešiem?
Māris SAUKĀNS, uzņēmējs, a/s RBS Skals valdes priekšsēdētājs (parakstījis manifestu):
– Tas, ko Juris Rubenis uzrakstījis, manuprāt, ir pilnīgi pašsaprotams. Parakstot es apliecināju vienošanos un sajūtu, kas jau ir ar mani. Dīvaini, ka kādam bija šis manifests jāuzraksta, lai mēs saprastu, ka šī sajūta jau ir mūsos. Diemžēl situācija valstī ir tāda, ka kādam tas bija jāizdara. Kā daudzās lietās – arī šajā jautājumā mēs iedvesmot varam tikai ar savu piemēru. Šis manifests nav politiska akcija, tā ir cilvēku akcija par sapratni. Es ceru, ka šī akcija liks vismaz kādam aizdomāties.
Raivis DZINTARS, Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs (manifestu neparakstīs):
– Jura Rubeņa rosināto Labās gribas manifestu uzskatu par gaišu un pozitīvu notikumu, jo mērķis ir tiešām labs. Saticība un iejūtība pretrunu pilnajā laikā ir ļoti būtiska. Tomēr – lai arī morāli ļoti atbalstu manifesta ideju, parakstīt to atturos, jo ir vairāki neskaidri jautājumi. Piemēram, ko ietver apņemšanās «ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem»? Kāds izskatītos izlīgums starp Latviju mīlošiem cilvēkiem un tiem, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? Tādi ir, un to diez vai var noliegt... Par ko viņi izlīgtu? Kurš atteiktos no savstarpēji izslēdzošā Latvijas nākotnes redzējuma? Starp citu – kāds pirms neatkarības atjaunošanas izskatītos izlīgums starp Tautas fronti un Interfronti?
Raita KARNĪTE, ekonomiste (manifestu neparakstīs):
– Es to vairāk kā par tekstiņu nespēju nosaukt. Tā ir tāda ārišķība, jo cilvēki jau saprot, ka viss šis troksnis apkārt referendumam ir pārspīlēts, ir uzbāzīgs un netīkams. Sludinot, ka tas nesīs taisnīgumu, tomēr tiek radīta ārkārtīga netaisnīguma sajūta. Arī šis manifests, kas nācis no augstiem plauktiem, tikai uzkarsē atmosfēru. Par to, protams, ir jārunā, bet smalkāk, uzmanīgāk. Sabiedrības konsolidācija nav iespējama, pastāvot politiķu nepārtraukti uzturētai agresijai. Viņi to dara savās primitīvajās mīkstā krēsla interesēs, jo, lai ievēlētu, ņem vieglāko kopjamo augsni, un tas ir etniskais nemiers, ko izveidojuši politiķi. Ja politikā nebūtu šo spekulāciju, tad līdz šai situācijai mēs nebūtu nonākuši. Arī ja ekonomikā būtu uzlabojums. Šīs panikas, kas sacelta, ir nedaudz par daudz, tā izskatās pēc izmisīgas ķepurošanās, kas liek domāt, ka beidzot sapratuši – ir ziepes. Parakstīt manifestu neiešu, pilī esmu bijusi, ekskursiju man nevajag, un neredzu arī jēgu šim pompozajam pasākumam.
Ilmārs LATKOVSKIS, Saeimas Nacionālās apvienības deputāts (parakstījis manifestu):
– Tas ir morāles manifests. Tas ir savstarpējās attieksmes jautājums un dialoga, vismaz sarežģīta dialoga, priekšnoteikums. Nomierināt sevi un runāt ar cieņu pret cilvēkiem. Vispirms ir jāpanāk cilvēcīgā sapratne, un pēc tam jāsāk sarežģīti politiskie dialogi. Ir vajadzīgas kaut kādas vienojošās lietas, un dažkārt tām jānāk no morālām autoritātēm, šajā gadījumā Jura Rubeņa. Manifesta praktiskais mērķis ir, lai tā rezultātā veidotos tautas kustība vai solidaritāte, vai kāda biedrība, kas mēģinātu izvirzīt morāli jaunus kritērijus sabiedrībai, politiķiem un arī medijiem.