Iekšlietu ministrs: Šobrīd darbu policijā nemeklē tie perspektīvākie darbinieki

Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Zatlera Reformu partija) stāsta Neatkarīgajai par situāciju iekšlietu sistēmā.

– Kādu mantojumu esat saņēmis no iepriekšējiem ministriem?

– Ja runāt par mantojumu personiski, tad mana pieredze sākās 1991. gadā. Tā saistās ar Važņa kunga laiku, kad policija tika depolitizēta, kad OMON atteicās pakļauties jaunajai ministrijas vadībai... Kopš tā laika esmu redzējis maināmies daudzus ministrus. Taču, ja runāt par pēdējiem gadiem iekšlietu sistēmā, tad redzam, ka no 2007. gada samazinājums ir bijis diezgan spēcīgs. Ja budžets šo četru gadu laikā samazināts par vairāk nekā 100 miljoniem latu, tad tas, protams, ir jūtams gan saistībā ar personālu, gan ar profesionāļu palikšanu dienestā. Tajā pašā laikā funkcijas ir palikušas tādas pašas un pat nākušas klāt. Situācija pašlaik ir tāda, ka vēl lielāku samazinājumu vairs nevar pieļaut.

– Lasot iekšlietu sistēmas speciālistu viedokļus, tajos jau vismaz pāris gadus var nojaust bažas ne tikai par kadru motivēšanu, bet arī par sistēmas spēju adekvāti veikt savas funkcijas to kopumā.

– Tās ir ļoti cieši saistītas lietas – motivācija un sistēmspēja. Ja nav motivācijas, tad nebūs arī rezultāta. Teikt, ka sistēma ir bijusi motivējoša... Noteikti nē! Pašlaik šai sistēmai, lai būtu atdeve, ir jādod.

– Dīvaini. Ja varai grūtības ekonomikā, sociālās lietās, ja pieaug iekšējie riski, tad neviens režīms parasti netiecas nolaist iekšlietu sistēmu. Kaut tikai pašas varas interesēs. Bet Valsts policijas priekšnieks nupat teica, ka mēnesī policiju pamet 30–40 cilvēku.

– Ja atskatīties pagātnē, tad 2006. un divi turpmākie gadi bija cerību gadi iekšlietu sistēmā. Daudzi sistēmas darbinieki redzēja šo izaugsmi un plānoja savu ģimenes dzīvi. Taču saistībā ar turpmāko es piekrītu, ka vajadzēja būt valstiskam redzējumam un tos darbiniekus, kas ikdienā apkaro noziedzību, tiesībsargājošo iestāžu cilvēkus, Valsts policiju nedrīkstēja piemeklēt tik krass samazinājums

– Tajā pašā laikā vai visi ministri, kas bijuši pirms jums, teikušies esam reformatori. Taču, spriežot pēc speciālistu, tostarp bijušo ministrijas valsts sekretāru, publikācijām, šo reformu produktīvu pēctecību nav izdevies panākt. Kāpēc? Un – vai jūs arī kaut ko reformēsiet?

– Man liekas, ka arī šajā ziņā ir sasniegta robeža. Neskatoties uz to, ka mūsu partijas nosaukumā ir vārds «reformas», esmu teicis, ka netaisīsim reformas reformu pēc un nemēģināsim ar to spēlēt politiku. Tā turpināt vairs nevar.

Šobrīd, ja būs nepieciešamas kādas reformas, tad tās tiks īstenotas tikai tādēļ, lai novērstu funkciju dublēšanos un neracionālu līdzekļu izmantošanu, kas pašlaik ir ļoti svarīgi. Bet, uzrunājot darbiniekus un dienestu vadītājus, es centos pateikt, ka apzinos reālo situāciju un centīšos darīt visu, lai motivācija sistēmā tiktu atjaunota, lai darbinieki justu savas sadzīves un materiālo apstākļu uzlabošanos.

– Pieņemsim, ka jums ir vismaz trīs gadi ministra amatā. Ko jūs reāli gribat izdarīt?

– Kā jau teicu, es ļoti centīšos izveidot tādu sistēmu, lai darbinieki gan Valsts policijā, gan ugunsdzēsībā, gan glābšanas dienestā vēlētos strādāt, lai viņiem būtu atbilstošs atalgojums.

2008. gadā nekomplekts Valsts policijā bija 2,2%. Tagad tas ir tuvu pie 8%. Ja salīdzināt ar NBS, tad tur ir trīs līdz četri pretendenti uz vietu. Tātad – atjaunot vēlmi strādāt. Tajā pašā laikā varu teikt, ka šajos apstākļos darbu Valsts policijā nemeklē tie perspektīvākie darbinieki. Jo sistēma šobrīd nav motivējoša. Tātad – personāla motivācijas sistēma, darbs ar personālu. Ietverot te arī izglītības pilnveidošanu, darbinieku apdrošināšanu, sociālās garantijas...

Protams, jāinvestē arī tehniskajā nodrošinājumā. Tas ir ļoti svarīgi. Jo nav pieņemama situācija, kad pastāv līdzekļu nesamērības princips starp noziedzīgo pasauli vai potenciālajiem noziedzniekiem un mūsu sistēmu.

– Kas gaida sistēmas darbiniekus saistībā ar 2012. gada budžetu?

– 2012. gada budžetu iekšlietām esam nosargājuši iepriekšējā gada līmenī. Darbinieki atalgojuma samazinājumu nejutīs. Tas bija viens no uztraukuma iemesliem. Jo ja atalgojums tiktu vēl samazināts, tad sistēmas spēja veikt savas funkcijas tiešām būtu apdraudēta.

– Valdības deklarācijā sacīts – izveidot vienotu drošības vadības sistēmu. Vai tad tādas līdz šim nav?

– Vienota drošības sistēma attiecas uz ārkārtas situāciju novēršanu. Tā saistīta vairāk ar drošības nekā tiesībsargājošām iestādēm. Šobrīd ir virkne normatīvo aktu un dokumentu, kas it kā regulē šo jomu. Taču es gribētu pārbaudīt, vai šī sistēma darbojas arī praksē. Ņemot vērā iespējamos apdraudējumus (terorisms, ārkārtas situācijas, kas saistītas ar dabas parādībām, vai kā citādi izraisītas nelaimes), tas ir ļoti komplicēts darbs. Jāpanāk, lai resursi tiktu plānoti racionāli. Jo skaidrs, ka ārkārtas situāciju gadījumā nepietiek ar vienas sistēmas resursiem. Tas ir jautājums par civilmilitārās sadarbības īstenošanu. Armija attīsta savu virzienu, iekšlietu sistēma savu, veselības ministrijai, katastrofu medicīnas centram ir savs. Mērķis – izveidot tādu sistēmu, kas kopumā strādātu racionāli un efektīvi. Es gribētu būt drošs, ka mums ir precīzs mehānisms, ka mēs zinām un protam operatīvi rīkoties, piemēram, Norvēģijas gadījumam līdzīgā situācijā. Ir jābūt brīdinājuma sistēmai, lai iestāde, kurai problēma jānovērš, ātri aptvertu, ka tā pastāv. Ir jābūt skaidram notikuma definējumam. Lai, parādoties signālam, ir skaidrs, ka tas nav nekas ikdienišķs, ka ir jāreaģē.

Vēl jāpievērš uzmanība civilās aizsardzības apmācībai. Bija paredzēts, ka civilās aizsardzības atjaunošana mācību procesā varētu notikt ar 2017./2018. mācību gadu, bet mēs iestājāmies, ka tam jānotiek agrāk. Tiks izveidota darba grupa, kura 2012. gada laikā aprēķinās izmaksas. Mēs gribētu, lai šī apmācība tiek ieviesta ar 2013./2014. gadu.

– Ja runa ir par ārkārtas situācijām, tad atsevišķi gadījumi liecina, ka patlaban šī sistēma, pirmkārt, nav operatīva, otrkārt, tai nav pienācīga nodrošinājuma.

– Jāsaprot, cik reāli resursi ir mūsu rīcībā Latvijā, cik spējam reaģēt paši un kurā brīdī mums jāprasa palīdzība no kaimiņvalstīm. Skaidrs, ka mums Latvijā trūks resursu, lai neitralizētu apdraudējumu, piemēram, Rīgas apmēros. Tuvākajos gados tas mums finansiāli diemžēl nebūs iespējams. Bet ir iespēja izmantot partneru dienestu kapacitāti. Jārīkojas tā, lai pie noteikta apdraudējuma pieauguma mēs jau zinātu, kura konkrēti valsts un kuri tās dienesti sniegs mums atbalstu un kādā laikā.

Krīzes vadības padomē esam atzinuši, ka šajā situācijā esošā koncepcija nav apmierinoša un tuvākajā laikā mums jāizstrādā jauna. Es to tiešām redzu kā vienotu drošības sistēmu, kas aptver visus mūsu resursus. Un cilvēki, zvanot uz 112, saņem efektīvu palīdzību. Uzreiz tiek noteikta viņa atrašanās vieta, tad identificēts tuvākais dienests, kas spēj viņam palīdzēt, un cilvēks nav jāpāradresē tālāk uz ātro palīdzību vai ugunsdzēsējiem. Šo vadību nodrošina vienots centrs.

– Ja par prioritāti valdības deklarācijā noteikta cīņa pret noziegumiem, kas ietekmē ekonomiskos un tiesiskos procesus valstī, tad acīmredzot runa lielā mērā ir par cīņu ar organizēto noziedzību. Kas to šobrīd Latvijā raksturo?

– Ar jēdzienu «organizētā noziedzība» es saprotu klasisko «krusttēva», amerikāņu mafijas modeli. Es uzskatu, ka Latvijā pašreiz šādas struktūras nav. Bet – tajā pašā laikā Latvijā pastāv organizētās noziedzības grupas. To lielā mērā nosaka mūsu ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Caur Latviju tiek sūtītas dažādas kontrabandas kravas, pastāv narkotiku tranzīts, cilvēku tirdzniecība... Protams, atrodamies Krievijas un arī Lietuvas ietekmē. Vienlaikus arī mūsu organizētās grupas mēģina rast kontaktus ar ārvalstu organizētās noziedzības pārstāvjiem.

– Vai šajā noziedzības apkarošanas līmenī pēdējā laikā ir bijis kāds panākums?

– Policijai izdevās novērst pasūtījuma slepkavību. Tas ir daudz efektīvāk nekā atrast slepkavu jau pēc nozieguma izdarīšanas. Ir aizturēta lietuviešu noziedzīgā grupa, kas Latvijā nodarbojās ar automašīnu apzagšanu. Tās ir pirmās lietas, kas nāk prātā.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"