Pirms katrām vēlēšanām uzrodas dažnedažādas politiskās dzīvības formas, kas ņipri cenšas ieviesties Saeimā. Lielākoties tās izčākst pie 5% barjeras, kas nepielūdzami sargā iekļūšanu varas apritē. Izrādās, ka lērums šo veidojumu bijuši t. s. politiskie vanckari, kas merkantili ieperēti, lai piekļūtu varas resursiem, rāminot vadoņu patmīlību. Kā šie procesi vērtējami? NRA uz diskusiju aicināja pētījumu centra Latvijas fakti direktoru Aigaru Freimani, sabiedrisko attiecību speciālistu, vienu no Pēdējās partijas dibinātājiem Kasparu Rolšteinu, kā arī partijas Daugava–Latvijai pārstāvi, politikas vecmeistaru – Imantu Burvi.
– Kā vērtējama jaunu partiju vairošanās pirms katrām vēlēšanām?
A. Freimanis: – Ja jau likums ļauj, tad drīzāk pozitīvi. Viena lieta ir sēdēt mājās un gudri spriest par politiku, cita – iznākt sabiedrības priekšā, piedāvājot vēlētājiem sevi un savu programmu.
– Pat neiedziļinoties piedāvājuma kvalitātē un pārmetumos par elektorāta sadrumstalošanu?
A. F.: – Nē. Piedalīšanos politikā paredz Satversmē ietvertās pilsoņu tiesības.
- Burvja kungs, jūs 7. Saeimā startējāt no LSDSP; 8. Saeimā neiekļuvāt no Sociāldemokrātu savienības un 9. Saeimā jums neveicās ar Tēvzemes savienību; 10. Saeimu mēģinājāt ieņemt kopā ar partiju Daugava–Latvijai. Tā ir pamatīga pieredze. Kā vērtējat t. s. sīkpartiju lomu Latvijas politikā?
I. Burvis: – Cilvēku aktivitāte vienmēr ir vērtējama pozitīvi. Es gan vēlos precizēt – kas ir sīkpartija? Lai dibinātu partiju, likums nosaka, ka nepieciešami 200 cilvēku. Mūsu organizācijā ir reģistrēti aptuveni 700 biedru.
– Iegūtais vēlētāju atbalsts, piedodiet, ir, maigi sakot, niecīgs – 0,17%.
I. B.: – Tomēr tā bija pieredze. Šajā piegājienā daudzi ir uztrenējušies un būs gatavi startēt pašvaldībās.
– Arī Pēdējā partija savu neveiksmi uztver kā treniņu?
K. Rolšteins: – Piedalīties mudināja vilšanās varas elitē. Ir divi varianti, kā reaģēt: doties emigrācijā vai pašiem iesaistīties procesos. Tas bija domubiedru grupas nevardarbīgs protests pret notiekošo politikā. Savu traktātu veidojām kā izaicinājumu, provokāciju. Lielākās partijas noalgo labākos PR profesionāļus, bet ideju konfrontācijas nav. Ir tikai reklāmistu cīņas.
– Raksturīgi, ka tieši partijas ar anēmiskiem reitingiem apšauba sociologu prognozes. Pēc vēlēšanām izrādās, ka uzpirktie sociologi tomēr nav melojuši.
I. B.: – Popularitāti ietekmē reklāmkampaņas, kuras atspoguļo žurnālisti. Runāsim atklāti, viņi nebija godīgi pret mazajām partijām. Žurnālisti sadalīja visas partijas divās grupās. Pirmo (nosacīti) veidoja viena kompānija, kuras lozungs bija mēs turpināsim aizņemties, otra deklarēja saukli meklēsim, ko ražot, meklēsim, ko pārdot, un pabarosim Latviju.
– Aigar, vai ir bijis gadījums, ka Latvijas fakti kaut ko noprognozējuši šķērsām par sīkpartijām?
A. F.: – Nē, bet ziniet, ir dažas raksturīgas frāzes, ko parasti dzirdu no politiķiem. Piemēram: "Es vakar uzstājos zālē, kur bija 350 cilvēku. Viņi visi sauca, ka balsos par mums." Vēl viens apgalvojums: "Jūs sakāt, ka TĀ partija tiks iekšā?! Neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš par to balsos. Tāpēc – ko jūs te muldat!" Trešais variants: "Mēs nupat bijām vienā apdzīvotā vietā Rēzeknes rajonā – tur 100% visi ir par mums. Veiciet savu aptauju tur!" Eksperimentālā kārtā patiešām arī pārbaudījām. Izrādījās, neviens no tiem, kas tika aptaujāti vienā apdzīvotā vietā, neatbalstīja šo partiju. Tas, lūk, ir šis reitingu fenomens.
– Vairākas 10. Saeimā neiekļuvušās sīkpartijas vērsušās Satversmes tiesā, prasot atcelt Vēlēšanu likumu, kas esot nedemokrātisks. Tāpat arī pieteikuma iesniedzēji norāda, ka viņiem nav tikusi dota iespēja piedalīties pirmsvēlēšanu diskusijās televīzijā un paust savu viedokli laikrakstos. Vai arī Pēdējā partija saskārās ar žurnālistu ignoranci un naidīgumu?
K. R.: – Tieši pretēji! Manuprāt, tas, par ko tagad dažs labs lauž šķēpus, ir naivi un neprofesionāli. Tādi ir tie spēles noteikumi, kuri atkarīgi no politiķu reitinga, kalibra un svara. Tāpēc mūsu gadījumā būtu lieki cerēt, ka Pēdējās partijas apolitiskā komanda atbilst šiem parametriem.
I. B.: – Atzīsim, ka spēles noteikumi nav visiem vienādi. Ja partijai ir pasludināti zemi reitingi, tad a priori to nelaiž ekrānā. Tas nav godīgi ne pret šīm partijām, ne pret vēlētāju. Daudzi politiķi raujas radio ēterā un televīzijas ekrānā. Es šādas iespējas būtu devis visiem pilnā mērā. Redziet, ekrāns ir ļoti nežēlīgs. Tur skaidri atklājas, vai cilvēkam ir ko teikt un cik labi viņš orientējas apspriežamajā jautājumā. Neredzot šādas lietas, galvenokārt jau cieš vēlētāji.
– Kāpēc tomēr vēlētājs balso par vecajām partijām un to pārstāvjiem, lai pēc tam atkal četrus gadus nikni spļautu grīdā, ka politikā viss pa vecam?
K. R.: – Lielos sabiedriskos procesos, arī vēlēšanās, parasti eksistē t. s. kritiskā masa. Ja tā uzkrājas, piemēram, kā neapmierinātība (vai tieši pretēji), tad vairs nav runa ne par kādiem reitingiem, jo procesi virzās uz priekšu ar vilni. Vēlēšanas parādīja, ka šādas kritiskās masas nemaz nebija. Sabiedrība atkārtoti uzticējusi mandātu tiem, kas jau bijuši pie varas.
I. B.: – Mainās figūras, nemainās partijas. Starpība tikai tā, ka Dobeļa vietā būs Dzintars, bet Tabūnu aizstās Parādnieks. Tauta ir apmierināta ar visu veco.
A. F.: – Nav, nav apmierināta! Kopš 90. gadu vidus varas elite ir uzturējusi sabiedrībā tādu kā... politisko fatālismu. Šī nolemtības sajūta uzpeldēja arī pērnā gada beigās. Populārākās fatālisma formulas bija divas. Pirmā noteica dienas kārtību jebkurai partijai: vēlēšanās piedalīsies lielākais spēlētājs – Starptautiskais valūtas fonds. Ikviens, kurš uzdrošinājās teikt, ka nepakļausies šim standartam, momentā tika izolēts ar vēlētāju bailēm. Otra maģiskā formula: krīze Latvijā beigsies tikai tad, kad situācija uzlabosies pasaules tirgū (nevis atnākot jauniem politiskajiem spēkiem). Tādējādi vēlētājam nācās pieņemt lēmumu ārkārtīgi šaurā izvēles ietvarā, balsojot par flegmatisku stabilitāti, kas neparedz drastisku situācijas pasliktināšanos. Šo ilūziju iemieso sevī Valdis Dombrovskis. Savukārt etnisko akcentu uzlika formula: Dombrovskis versus (lat. – pret) Urbanovičs.
– Ko varētu dēvēt par 10. Saeimas vēlēšanu fenomenu?
A. F.: – Tik lielu neizlēmīgo latviešu skaitu. Parasti tas bija raksturīgs cittautiešiem, kuri nespēja izšķirties starp PCTVL un Saskaņu.
– Beidzot krievu elektorāts tomēr opreģeļilsa* un atdeva savas balsis Saskaņas centram (SC), lai tas atkal... paliktu turpat, kur ir.
A. F.: – Atceros, 2006. gada oktobrī pirms vēlēšanām TV rādīja Sergeju Dolgopolovu ar sunīti rokās un skanēja teksts: "Nu, šoreiz bez mums vairs nevarēs..." Veči, mīļie – četri gadi ir riņķī! Ja vien tas sunītis ir dzīvs, tad tos pašus kadrus droši varēja rādīt atkārtoti. Patiesībā baigi baisa šaušalu trauma – paaudzes mainās, bet saskaņieši visu laiku kā ir, tā ir piecas minūtes pirms varas.
– Jānis Jurkāns šo polittraumu neizturēja.
A. F.: – Šķiet, viņam palīdzēja neizturēt... Ziniet, ir divas lietas, kas mani kaitina, – pirmā cūcība, ka SC iekļauj sarakstā cilvēkus, kuri neprot latviešu valodu (par to ir jāatbild biedram Urbanovičam). Nu, galu galā, nu, johaidī! Cik var muļķi laist?! Paaudzes ir nomainījušās. Otra cūcība – spēlītes sava elektorāta ietvaros par tēmu bija vai nebija okupācija.
K. R.: – Diemžēl Saeimas vēlēšanās pagātnes cīņas vēl arvien ir uz politiskās skatuves. Maz kas sastopams no nākotnes dramaturģijas.
– Parasti skan gaužas vaimanas, ka mazajiem jāiztiek ar niecīgiem līdzekļiem un tādēļ pirmsvēlēšanu kampaņas esot tik vārgas.
K. R.: – Paļaušanās uz naudu, nevis idejām, manuprāt, ir sasniegusi kritisko robežu. Tā vietā, lai diskutētu kaut vai par to pašu okupāciju, partijas taisa bezjēdzīgus reklāmas klipus. Norobežojoties no naudas un pat, neatverot kontu bankā, Pēdējā partija mēģināja rādīt piemēru pārējiem.
– Jūs esat pārliecināts, ka partijas (sevišķi jaundibinātās) spēj iztikt bez naudas?
K. R.: – Protams, bez finansējuma pavisam iztikt nevar. Ja kāds politiskais spēks grib pastāvēt, tam nepieciešams savus biedrus profesionāli izglītot.
– Kaut kas nedzirdēts! Partijas tērē sponsoru naudu savu biedru izglītošanai...
K. R.: – Mēs redzam, kas notiek, kad augstos posteņos ieceļ cilvēkus, kuri netur līdzi pasaules standartiem. Ja gribam, lai Latvija būtu gudri pārvaldīta un kaut ko sasniedz, tieši izglītības jautājums būs lielākais izaicinājums pašiem politiķiem.
I. B.: – Protams, arī mums pietrūka finanses, taču nauda vien negarantē panākumus vēlēšanās. Svarīgākais ir piedāvājums.
– Jūsējais interesēja 0,17% vēlētāju.
I. B.: – Ideja par kuģojamu Daugavu jau pirms pieciem sešiem gadiem bija ieguvusi negatīvu auru. Tagad to ir ļoti grūti pārvarēt, neatkarīgi, cik naudas kampaņā ieguldīts.
– Kādiem nosacījumiem jābūt, lai partijas būtu interesantas sponsoriem?
A. F.: – Pastāv dažas pamatformulas. Piemēram, atpazīstams līderis vai partijas zīmols (kas var būt viens un tas pats).
– Apburtais loks: nav naudas – nav popularitātes; nav popularitātes – nav naudas.
A. F.: – Latvijā ir ļoti konservatīvs vēlētājs. Viņam vajadzīgs laiks, lai pamanītu jaunu partiju. Tai jāprot noturēties apritē. Ja partija nemitīgi piedalās politiskajos procesos, to agri vai vēlu ievēros. Tipisks piemērs ir Visu Latvijai! (VL!), kura līdz šim izcēlusies ar savām rituālizpausmēm. Lifts, ar kuru VL! iebrauca 10. Saeimā, bija TB/LNNK – vecs zīmols ar fantastisku atpazīstamību, bet lielām reputācijas problēmām. Esmu absolūti pārliecināts: ja kādai no 10. Saeimā netikušajām sīkpartijām pietiks pacietības un motivācijas darboties, tās noteikti sasniegs savu mērķi.
– Vai sīkpartijas patiesi ir piedāvājušas reālu alternatīvu, jebšu tikai parazitējušas uz varas kritikas? Vai kādreiz esat ieraudzījuši interesantu un realizējamu programmu?
A. F.: – Atzīšos, es nelasu partiju pirmsvēlēšanu programmas.
– Tagad nu gan daudzi būs pārsteigti...
A. F.: – Varas formula ir tāda: valdību veido koalīcija, kura izstrādā deklarāciju. Lūk, šis ir dokuments, ko vērts apskatīties.
– Arī vēlētājs nelasa programmas, jo saprot – tas ir blefs.
A. F.: – Ir kāda neapstrīdama atbilde, kuras godīgums nav pārbaudāms. Proti, koalīcijas kompromiss. Tā teikt, ja mums būtu 51 vieta, tad gan, mīļie, mēs izdarītu visu solīto, bet tagad, saprotiet, tas kompromiss...
K. R.: – Mani dara uzmanīgu jūsu skepse, pasniedzēj. Jūs man universitātē lasījāt lekcijas par šiem jautājumiem. Iedomājoties, pie jums – pie viena no profesionālākajiem analītiķiem – atnāk students un sāk deklarēt, ka nav vērts ņemt par pilnu politisko partiju programmas... Acīmredzot tas apliecina to, ko teicu: partiju cīņa ir aizgājusi prom no programatiskiem jautājumiem un to intelektuālā kapacitāte ir ļoti zema.
A. F.: – Nu, labi, es ar acīm pārskrienu 400 zīmju programmai, taču pārlieku neiedziļinos rakstītajā, jo saprotu, ka nekas no solītā netiks pildīts.
K. R.: – Zinu, ka viena no partijām kādam PR kantorim bija pasūtījusi programmu par 30 000 latu. Salīdzinājumam: reklāmas klips izmaksā aptuveni 60–70 000 latu. Aplūkojiet proporcijas – cik vērts ir fundamentāls darbs, kuram būtu jāietver partijas idejiskais pamats, un viens neko neizsakošs klips.
A. F.: – Pastāstīšu piemēru no vēlēšanu pieredzes ārvalstīs. Norvēģijas ZA zinātnieki bija intelektuāli sponsorējuši kādas kaimiņvalsts partiju. Proti, atlasījuši sarakstam talantīgākos cilvēkus, uzrakstījuši perfektu programmu, kas atbilda tā brīža ekonomiskajai situācijai. Partija, gatavojoties vēlēšanām, bija zinātniski testēta; tās ziedojumi tika filtrēti līdz caurspīdīgumam; kampaņu veidoja visprofesionālākā komanda. Rezultāts – 1,1%. Puisim, kurš bija vadījis šo intelekta ieguldīšanas procesu, uzdeva jautājumu: kāpēc vēlētāji tomēr nebalsoja par šo partiju? Atbilde bija: vēlētājs ir stulbs.
– Vai jaunajām partijām ir reāla iespēja izrauties no lūzerzonas? Kādi faktori parasti traucē?
I. B.: – Traucē pašu vienaldzība, slinkums, vīzijas trūkums. Naudas jautājums ir pēdējais.
A. F.: – Nav pēdējais – pirmspēdējais. Nauda garantē pieeju medijiem un veicina publicitāti.
– Kādiem nosacījumiem jābūt, lai izturētu konkurenci ar vecajiem bukiem un piesaistītu vēlētāju?
K. R.: – Vajadzīga laba izglītība, profesionālisms un spēja tvert laukumu. Pēdējā partija cer saglabāt savu ideālismu un izveidot ilgtspējīgu bāzi. Turpināsim aktīvi darboties, paužot savu nostāju sociālajos tīklos. Tas neprasa naudu un ļauj komunicēt ar sabiedrību par velti. Šī ir lieliska iespēja notestēt arī savas idejas.
A. F.: – Politika ir kolektīvs process. Veiksmes formulas galvenais nosacījums ir cilvēki, apveltīti ar veselo saprātu (nevis eksotiķi); cilvēki, kuri spēj raisīt uzticību sabiedrībā, būt interesanti (racionālā nozīmē); cilvēki, kas mērķēti uz sociālām grupām (ne tikai etniskām); cilvēki, kuri nopietni grib ieguldīt politikā savu laiku, jo šis tomēr ir jautājums par varu.
*izdarīja izvēli