Politiskās debates televīzijā kopš iepriekšējām priekšvēlēšanu kampaņām ieguvušas daudz plašāku apjomu.
Par debašu jēgu šaubu nav, jo vēlētājam tās ļauj nepastarpināti vērtēt politiķus, televīzijām – uzlabot šāda stila raidījumu formu un saturu, lai neapniktu potenciālajam vēlētājam, bet politiķiem – nolaisties uz zemes un neļaut sev zaudēt realitātes sajūtu. "Ja agrāk vēlēšanu kulminācija tika sasniegta ar masīvu klipu kampaņu, tad tagad ir citādi," norāda sociologs Aigars Freimanis.
Rīgas Stradiņa universitātes lektore un mediju eksperte Anda Rožukalne uzskata, ka šogad pirms vēlēšanām ir iespēja saņemt plašāku informāciju, kaut arī nu tā aprobežojas gandrīz tikai ar debatēm. A. Freimanis uzsver, ka politisko debašu pluss ir nepastarpināts vērtējums par politiķi. "Tas ir personību uznāciens, bez fotošopa un glances," saka A. Freimanis. Vēlētājam šāda iespēja ir būtiska, jo viņš deputātu kandidātus vērtē emocionāli.
Politiskās debates parāda arī politiskās elites vājumu. Izvērtējot debašu un tajās piedalījušos dalībnieku skaitu, viņš secina, ka politiskā elite ir šķidra un vāja. A. Freimanis saskaitījis, ka nebūs vairāk par 30 cilvēkiem, kuri kopumā piedalījušies visās debatēs. "Nepievilcīgs iespaids rodas, jo ir nedabīgi maz to, kas spējīgi diskutēt, ātri reaģēt uz pretinieka jautājumiem," rezumē sociologs. Arī Tautas partiju un politiku pametušais Gundars Bērziņš atzīst, ka šo debašu laikā redzams, kurš nāk ar savu ideju un ir spējīgs to aizstāvēt, bet kurš – ar vēlmi "dodiet maniem vaidziņiem sēdvietu Saeimā". Viņš politiskās debates uzskata par labu praksi, jo tās liek saprast, ka vēlēšanas ir "nopietna lieta". Neslēpjot, ka maz skatījies televīzijā pārraidītās politiskās debates, viņš tās nodēvē par hitlerjūgenda sanāksmi, kur tiek izkliegti lozungi, jo daudziem runātājiem pat neesot ko teikt un viņi nespējot pamatot savu pārliecību.
Savukārt A. Rožukalne vērš uzmanību uz politisko debašu kvalitāti. Skatītājiem varētu šķist, ka nu jau to ir par daudz, viņi ir pārbaroti, jo mūsu televīzijas nav spējušas vienoties kā britu ITV, Sky News un BBC, lai debates translētu rindas kārtībā. Turklāt vairākas stundas skatoties, kā dažādās televīzijas maļ vienas un tās pašas tēmas, cilvēkos rodas pretestība. "Ar vērienu rullējam uz vietas," televīziju piedāvāto politisko debašu formu un saturu raksturo mediju eksperte. Viņa uzskata, ka arī raidījuma formāts to padara garlaicīgu, jo visur, izņemot TV5, žurnālista loma ir būt neitrālam pārmijniekam starp politiķi un skatītāju, un viņš baidās tikt apvainots neobjektivitātē. Iespējams, tāpēc nereti diskusijās politiķim tiek atļauts runāt tādā valodā, kas atgādina svešvārdu virknējumu. "Politiķis uzceļ barjeru ar savu valodu," piekrīt G. Bērziņš, "tie politiķi, kas mēģina runāt savādāk, gūst panākumus, piemēram, Ušakovs. Politiķis gūst panākumus, ja spēj parādīt, ka ir dzīvs cilvēks, piemēram, Lembergs. Citi ir kā mamuta izbāzeņi – tikai ilkņi lieli un skaisti.