Skeptiski raugās uz Maizīša pārapstiprināšanas kampaņu

Neatkarīgās aptaujātie juristi apšauba publiskā telpā līdz šim dominējošos apgalvojumus par Jāņa Maizīša neaizstājamību ģenerālprokurora amatā. Eksperti arī līdzšinējo prokuratūras darbu nevērtē pozitīvi.

Atsevišķu politisko grupējumu pārstāvju mēģinājumi publiskajā telpā bez argumentiem uzstāt, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam būtu jāvirza un Saeimas deputātiem obligāti jābalso par J. Maizīša kandidatūru ģenerālprokurora amatā uz trešo termiņu, daudzos juristos vieš pārdomas gan par ģenerālprokurora amatā apstiprināšanas pamatprincipiem, gan par līdzšinējo prokuratūras darba kvalitāti.

Profesionāļi jāizrauga profesionāļiem

Juristu biedrības prezidents, bijušais ilggadējais LPSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Aivars Borovkovs, vaicāts, kā viņš raugās uz precedentu kādu amatpersonu iecelt amatā uz trešo termiņu, atbildēja, stingri nosakot, ka atturēsies vērtēt J. Maizīša darbību, jo abi esot personīgi pazīstami. Juristu biedrības vadītājs uzskata, ka pašreizējā amatos apstiprināšanas sistēma valstī ir nepareiza: "Profesionāļu apstiprināšana amatos uz noteiktiem termiņiem – tā ir spēlēšanās ar demokrātiju, tā ir spēlēšanās ar ķeksīšiem. Ja politiķi ieceļ amatā uz laiku, tad tas ir normāli; ja profesionāli ieceļ amatā uz laiku, tad tas nav normāli. Profesionālim jāļauj strādāt, bet vienlaikus jābūt viņa atstādināšanas mehānismam gadījumā, ja viņš strādā slikti vai pieļauj kļūdas. Bijušais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš profesionāļu vidū bija autoritāte, un tieši tāpēc viņu iecēla gan par LPSR prokurora vietnieku, gan pēc tam par Latvijas Republikas ģenerālprokuroru. Viņš jau padomju laikos bija autoritāte, nevis kāds no Komunistiskās partijas Centrālkomitejas atsūtīts jampampiņš. Kandidatūras šādiem amatiem būtu jāaizraugās pašiem profesionāļiem, kuri arī spēj novērtēt. Profesionāļi šādam amatam muļķi nekad neizvirzīs. Tagad viss notiek nepareizi. Piemēram, daži KNAB priekšnieka amata kandidāti bija daudz profesionālāki nekā kandidatūru atlases komisijas locekļi. Pašreizējie kandidātu izvirzīšanas mehānismi ir absurdi. Tiem, kuri šim mehānismam iziet cauri, ir jāpasniedz ordenis. Latvijas lielākā nelaime jau ir tā, ka trūkst politiskās gribas amatos iecelt profesionāļus. Amatos tiek ieceltas personas, kurām ir pareiza politiskā pārliecība. Tāpēc jau mūsu valstī tiek kultivēta laupītāju un patērētāju ideoloģija, un nav starpības, kāda partija ir pie varas – Tautas partija vai Pilsoniskā savienība. Skatījos gadu mijā televīziju. Tur premjers kā havajā ieslodzīts skolnieks mēģināja skaitīt pantiņu, kurš viņam, iznākot no turienes, jāskaita Starptautiskajam Valūtas fondam. Cik šausmīgi to visu vērot!"

Vienmēr var būt labāk

Zvērināts advokāts Egils Radziņš uzskata, ka vienmēr strīdīgs ir jautājums par to, ja kāda persona atrodas amatā ļoti ilgu laiku. Tad šis amats jau tiek identificēts ar konkrētu personu: "Piemēram, Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentu jau nez cik gadu vada Ārija Iklāvas kundze. Departaments stādā labi, un neviens nespēj iedomāties, ka tas varētu tikt vadīts arī citādi. Cits jautājums par prokuratūru. Dzimtsarakstu departaments nodarbojas pamatā ar reģistrēšanas darbībām, bet prokuratūra ar lēmumu pieņemšanu. Jebkuri lēmumi ir subjektīvi, jo tie veidojas, pamatojoties uz subjektīvas gribas izpausmi. Tāpēc es neņemtos apgalvot, ka būtu labi, ja prokuratūrā neskaitāmus termiņus tiktu pieņemti tādi lēmumi, kādi tiek pieņemti līdz šim. Lai arī augstu vērtēju Maizīša darbību, tomēr neizslēdzu iespēju, ka šī darbība varētu būt labāka vai citāda. Ja kādam ir cits redzējums un tas ir labāks par līdzšinējo, tad kādēļ gan nevar būt cits ģenerālprokurors? Vēl jo vairāk, šis jautājums nebūtu aktuāls, ja tiesiskums mūsu valstī būtu ideāls."

Nekvalitatīvs darbs

Bijušais Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, zvērināts advokāts Linards Muciņš, runājot par augstu amatpersonu apstiprināšanas uz trešo termiņu lietderīgumu, skaidroja, ka demokrātiskās iekārtās līdz ar likumiem eksistē arī paražu tiesības, kuras likumos nav ierakstītas. "Paražu tiesības demokrātiskās valstīs prasa rotāciju," skaidroja advokāts. Vērtējot prokuratūras darbu J. Maizīša vadībā, L. Muciņš atminējās: "Pirms 11 gadiem laikrakstā Diena publicēju rakstu Demokrātija un prokuratūra, kur norādīju uz vairākām prokuratūrā novēršamām nepilnībām. Kad Maizīti apstiprināja uz pirmo termiņu, viņš tam piekrita un solīja to izdarīt, taču nekādas pārmaiņas jau nav notikušas. Var jau būt, ka tobrīd viņš tikai cīnījās par apstiprināšanu amatā, sakot visiem jā, bet patiesībā kabatā turēja pigas. Piemēram, jautājums par likumu uzraudzības un izmeklēšanas nodaļām. Ģenerālprokuratūrā nevajadzētu atrasties prokuroriem, kuri nodarbojas ar izmeklēšanu. Izmeklētājiem jāstrādā rajonu nodaļās. Tagad Ģenerālprokuratūrā izveidota tāda kā rokaspuišu nodaļa, kurus žurnāls Klubs bija apkopojis savā prokuroru topā. Viņi darbojas pēc ģenerālprokurora norādījumiem. Par kādu likumu uzraudzību šādā situācijā var būt runa? Kādēļ prokurori joprojām zvēr Maizītim, nevis, piemēram, Augstākās tiesas priekšsēdētājam? Tas nozīmē, ka katrs Latvijas prokurors zvēr personisku uzticību Maizītim. Komunistu laiku hierarhiskā sistēma prokuratūrā saglabājusies. Prokuratūrā jāturpina demokratizācija, taču šis darbs ir apstājies."

L. Muciņš pauda satraukumu par J. Maizīša teikto Latvijas Radio, ka tikai viens procents apsūdzību tiesā tiekot pilnībā attaisnotas: "Patiesībā pašlaik tiesa glābj prokurorus. Apsūdzību kvalitāte ir slikta. Joprojām tiesa, bieži vien mīļā mierā labad, bāzējoties uz apšaubāmiem pierādījumiem, arī notiesā. Mēs, advokāti, droši varam apgalvot: prokurori mūs nedzird. Mēs vērojam daudzas apšaubāmas prokuroru darbības. Lai arī kā nevēlos pieminēt komunistu laikus, toreiz prokurori advokātus uzklausīja. Mums, advokātiem, ir ziņas par to, ka nemitīgi notiek nelikumīgas telefonsarunu noklausīšanās, kas ar likumu ir aizliegts. Zivs pūst no galvas. Atvainojiet, mēs, advokāti, sūdzamies un sūdzības motivējam uz vairākām lapām, taču no prokuroriem saņemam atbildē labi ja divus teikumus vai pat pusteikumus. Sūdzamies augstākstāvošam prokuroram, pat Maizītim, un saņemam tādas pašas atbildes."

Advokāts ar nožēlu pauda, ka prokuratūras darbībā iezīmējas politiskas un kaunpilnas apsūdzības. Kā vienu no lielākajiem prokuratūras kauna traipiem L. Muciņš minēja tautas dzejnieka nelaiķa Andreja Eglīša iesaistīšanu skandalozajā prāvā pret Jāni Motti: "Prokuratūra nespēja novērst, lai tādas cienījamas personas kā Eglītis netiek vazātās pa tiesībsargu un tiesu iestādēm. Kauns to visu bija skatīties! Tā bija cūcība! Ir jau vēl daudzas politiskas krimināllietas, kuras tiesā ir attaisnotas."

Runājot par prokuratūras daba politizāciju, L. Muciņš uzdeva retorisku jautājumu – kādēļ, piemēram, prāvā pret Aivaru Lembergu tiesas zālē sēž četri prokurori, bet uzņēmējas Ellas Ivanovas organizētās slepkavības lietā tikai viena prokurore – trīsdesmit gadus veca sieviete.