Zemisko dziņu uzbudināšana
Kad kāds mēģina uzjundīt jau noskaidrotas, sen izrunātas tēmas, angļi saka, ka viņš «uzrok vecus kapus». Tā sauktās oligarhu sarunas ir akurāt viena no šādām lietām, kas sen jo sen vairs nav aktuāla. Politiķis Ainārs Šlesers, uzņēmējs Viesturs Koziols un virkne citu pirms septiņiem un vairāk gadiem viesnīcā Rīdzene pļāpājušo personāžu šodien vairs neko neietekmē politikā. Bet nu taču ir ļaudis, kam izdodas uzsildīt veco zupu un manipulēt ar politisko vidi un sabiedrisko domu.
- Kāpēc tas tā izdodas? - Laikam tāpēc, ka vai katram cilvēkam zemapziņā slēpjas visādas zemiskas dziņas. Ar oligarhu sarunām tiek uzkurinātas pārsvarā divas dziņas. Viena no tām ir bauda redzēt un dzirdēt citu cilvēku privāto vai, vēl labāk, intīmo dzīvi. Nekā seksuāla gan Rīdzenes sarunās nav, taču par visvisādām lietām cilvēki ir runājuši, un lasīt šīs sarunas ir uzbudinoši - kā lasīt pār plecu svešas vēstules.
Otra zemā dziņa, ko uzbudina sarunu skandāla uzturētāji, ir skaudība. Latvijā ir simti tūkstošu nelaimīgu cilvēku, kam nav naudas. Bet viesnīcā Rīdzene tiekas un runā ļaudis, kas nedzīvo no algas līdz algai. Cilvēks ir tā iekārtots, ka savu neveiksmju un nabadzības cēloni bieži vien nemeklē sevī, bet viegli notic, ka tik slikti dzīvo tāpēc, ka visu naudu viņam nozaguši kādi citi - valdība, politiķi, uzņēmēji, birokrāti, krievi, ebreji utt.
Politiķu un uzņēmēju sarunas ir rūpīgi atlasītas tādā veidā, lai maksimāli diskreditētu tās personas, kas tajās piedalījušās. Sabiedrībai tiek atklātas tikai tās sarunu vietas, kur tiek perināti kādi nešķīsti plāni. Varbūt jau nākamajā dienā vai pat tajā pašā sarunā vēlāk ļaunie personāži attop, ka darbības, kuras viņi grasās veikt, nebūs likumīgas, un atsakās no nodoma. Taču tās vietas nebūtu derīgas apsūdzošajai konstrukcijai. Salīdzinot nodomus, kas izskan sarunās, ar vēlāk notikušo realitāti, tieši tā arī tas ir noticis - var redzēt, piemēram, ka Šleseram vienubrīd gan ļoti kārojās nopelnīt, izmantojot savu politisko varu, taču laikam jau vēlāk viņš ir sapratis, ka labi nebūs. Šādas sarunas, kur vienubrīd ir bijis tikai nodoms, bet nav sekojusi tā realizācija, nu nekādi nevar kalpot par pierādījumu personas vainai. Tad ir jāmaina Krimināllikums, jādibina domu policija, kas lasīs cilvēku domas un liks cietumā tos, kas nodomājuši ko nelāgu. Loģiski, ka prokurori nevarēja atļauties virzīt uz tiesu lietu, kurā nav dokumentāla apstiprinājuma nelikumīgām darbībām, bet tikai pļāpāšana.
Ir acīm redzams, ka KNAB trīs gadu sviedrainais darbs, noklausoties prominentas personas, ir noslēdzies ar čiku - reālā krimināllietā tas nav vainagojies -, taču politikāniskam teijāterim šī tēma noder gana labi.
Oligarhu sarunu ņemšanās režisoriem ir izdevies panākt, lai Saeimā tiek nodibināta izmeklēšanas komisija, un tā jau ir aizvadījusi vairākas vētrainas sēdes.
Visnotaļ neapskaužamā situācijā ir komisijas vadītāja Inguna Sudraba, kurai pa pēdām seko Andrejs Judins, kurš katru Sudrabas pārteikšanos pasludina par sabiedrības maldināšanu. Sudraba savā iepriekšējā darbā kā valsts kontroliere ir strādājusi ar dokumentiem, likumiem un faktiem, bet te viņa ir uzņēmusies cilāt materiālu, kam nav juridiskas nozīmes. Komisijas izveides inspirētājiem no puspajukušās Vienotības partijas jau nekāda patiesības noskaidrošana neinteresē - viņiem komisija ir tikai vieta, kur deklamēt trim oligarhiem veltītos apsaukāšanās vārdus. Viena no klasiskajām oligarhijas definīcijām ir mazākuma vara pār vairākumu. Tā, lūk, Saeimā mazākumam ir izdevies piespiest vairākumu izveidot komisiju dēmonu apkarošanai, kas stundām ilgi izmeklē pupu mizas.
Vai var noskaidrot, vai noklausītajās sarunās ir valsts nozagšanas pazīmes? Kas tā valsts nozagšana tāda? Šāda termina nav Krimināllikumā. Tas ir politologu izdomāts un politikāņu izmantots propagandas termins, ko karināt klāt konkurentiem un oponentiem. Tas ir termins bļaustībai. Ja par kaut kādu nozagšanu ir runa, tad viena lieta gan tiešām ir nozagta - tie ir operatīvā darba materiāli, kas ir valsts noslēpums. Noklausītās sarunas ir izzagtas no KNAB un nodotas publicēšanai. Šādām darbībām tik tiešām atbilst konkrēts Krimināllikuma pants, un tās ir bargi sodāmas. Nav jau arī nemaz tik plašs to KNAB bijušo vai vēl KNAB strādājošo personu loks, kas varēja šīs sarunas nozagt. Šis noziegums būtu jāatklāj un vainīgie jāsoda. Taču Saeimas izmeklēšanas komisijai nav tādu pilnvaru, lai sauktu pie atbildības vainīgos. Tas būtu jādara tiesībsargājošām struktūrām.
Bet tiesībsargājošās struktūras Latvijā dzīvo stindzinošā efekta apstākļos, kur valda bailes no nonākšanas politisku spēlīšu krustugunīs. Sākt meklēt, kura Juta Strīķe vai kurš Juris Jurašs noplūdināja valsts noslēpumu? Kam būs tāda drosme? Kaut ko tādu sākt darīt ir tas pats, kas iebāzt galvu lapseņu pūznī - garantēti sekos atriebība, kampaņa, diskreditācija un nepopularitāte interneta čivinātavās.