Krimināllikuma (KL) normu nevienādas interpretācijas rezultātā slepkavība bieži tiek kvalificēta kā smaga miesas bojājuma tīša nodarīšana, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei.
To, analizējot tiesu praksi, secinājusi Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore un Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāja Valentija Liholaja.
Šodien Augstākās tiesas (AT) palātu un Senāta 15 gadu darbībai veltītā konferencē "AT judikatūra un tās loma tiesiskās domas attīstībā Latvijā" Liholaja sacīja, ka noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīti visai līdzīgos apstākļos, juridiskais izvērtējums nereti ir diametrāli pretējs, atšķirīgi kvalifikācijas risinājumi vērojami pat viena kriminālprocesa ietvaros dažādu instanču tiesās, turklāt daudzos gadījumos jautājumā par noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju nesakrīt valsts apsūdzības uzturētāja un tiesas viedoklis.
Tādas KL normu nevienādas interpretācijas rezultātā slepkavība tiek kvalificēta kā smaga miesas bojājuma tīša nodarīšana, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei, netiek saskatīta atšķirība starp vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu pretdabiskā veidā un pavešanu netiklībā, noziedzīgi nodarījumi pret personu un īpašumu tiek kvalificēti kā huligānisms un otrādi.
Liholaja atzīmēja, ka, lai novērstu pretrunīgus, bet nereti arī kļūdainus kvalifikācijas risinājumus, procesa virzītājiem ir nepieciešamas kādas kopīgas vadlīnijas, kurās būtu aplūkojami gan KL Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumi, kas aktuāli ikvienas kategorijas krimināllietās, gan arī Sevišķās daļas jautājumi, kas sniegtu izpratni par tā vai cita noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm, iespējamiem kvalifikācijas problēmjautājumiem un to pareiziem risinājumiem.
Meklējot atbildi uz jautājumu, kādā veidā un kam iepriekšminētais būtu jārealizē, publikācijās tiek norādīts gan uz AT noteicošo lomu šajā procesā, gan uz to, ka, sekojot kontinentālās Eiropas tiesību lokam, priekšroka dodama judikatūrai un tiesību doktrīnai.
Liholajas ieskatā, tas neizslēdz viens otru, bet gan, tieši otrādi - apvienojot visus iespējamos variantus, būtu iespējams tuvoties likuma normu vienotas izpratnes veidošanai un vienveidīgai to piemērošanai tiesu praksē.
Viņa uzskata, ka labs risinājums likuma normu vienotas izpratnes veidošanai un vienveidīgai to piemērošanai praksē ir judikatūras datu bāzes izveidošanai, taču tam ir nepieciešams laiks, cilvēku un arī finanšu resursi, un vēl ir daudz darāmā, lai šāda datu bāze tiešām varētu kalpot kā tiesību avots.
Liholaja sacīja, ka procesa virzītājiem KL normas ir jāpiemēro ikdienā un tas jādara vienādi, tāpēc, pakāpeniski veidojot judikatūras datu bāzi, būtu plašāk jāizmanto likuma "Par tiesu varu" dotās KL normu interpretācijas tiesības, veicot to uz prakses izpētes bāzes.
Viņa pauda uzskatu, ka ne mazāk svarīga ir šādu prakses apkopojumu un uz to pamata pieņemto lēmumu apspriešana ar kriminālprocesa virzītājiem, iespējams, aicinot arī aizstāvības pārstāvjus, šo materiālu izmantošana, vēlams, kopīgā mācību procesā.
Tas ļautu izslēgt tādas situācijas kā kādā kriminālprocesā, kur faktiski kvalificētas slepkavības gadījumā apsūdzība nodarījumā saskata tīšas nonāvēšanas pazīmes bez pastiprinošiem apstākļiem, tiesa - smaga miesas bojājuma tīšu nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ izraisījis cietušā nāvi, bet aizstāvis lūdz kvalificēt nodarījumu kā nonāvēšanu aiz neuzmanības.
Liholaja atzīmēja, ka Satversmes 91.pantā deklarētais, ka visi ir vienādi likuma un tiesas priekšā, uzliek par pienākumu ne tikai tiesām, bet ikvienam procesa virzītājam konkrētajā kriminālprocesa stadijā vienādi tulkot likuma normas un veidot vienveidīgu praksi vienu un to pašu likuma normu piemērošanā.
Vienāda KL normu izpratne un vienveidīga to piemērošana ir garants pareizai noziedzīga nodarījuma kvalifikācijai, kas savukārt nozīmē gan krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, gan taisnīga soda noteikšanu, gan krimināltiesību pamatprincipa - taisnīguma principa - īstenošanu.