Reportāža par traģēdiju Lestenē: "Nevienu bērnu viņa nemīl"

"Es biju domājusi, ka uz tiesu neiešu, bet tagad zinu – iešu gan, visu par viņu izstāstīšu," piemājas dārziņā starp tulpju rindām stāvot, saka Mudītes māte Aija. Viņa no piecu mēnešu vecuma audzina Mudītes pirmo dēliņu, kas viņai piedzima, pavisam jaunai esot – astoņpadsmit gadu vecumā.

Vecāmamma dusmojas un raud, raud un dusmojas: nu kas tā par māti, pasakiet man, kura tā izdara? Tiesa, ne vecāmāte, ne policija, tik vien pati Mudīte zina, kas īsti notika tajā liktenīgajā dienā, kad nomira mazais puisēns. Lestenieši nevēlas ticēt, ka zēns miris vardarbīgā nāvē. "Varbūt izklausīsies briesmīgi, ko es saku par savu meitu, bet ar diviem gadiem cietumā viņai par Ēriku būs par maz. Vecākais brālītis vakar atrada Ērika mantiņu un..." te Aijai aizlūst balss.

Pēc tam, kad ģimenes ārsts un bāriņtiesa sāka meklēt mazo Ēriku, policija Lestenē netālu no dzīvojamām mājām meža masīvā otrdien atrada maza bērna galvaskausu. Vietu parādīja pati bērna māte.

Bijis plaušu karsonis

Liepu māju pagalmā valda klusums, vien kaimiņos mauj govis un skan zāles pļāvējs. Mudītes dzīvoklīša durvis ciet, jo tur vairs neviens nedzīvo.

"Zinu, zinu viņu, strādāja te pie saimnieka par slaucēju. Viņas māte arī te netālu dzīvo," saka kaimiņš. Savu vārdu viņš nesaukšot – kāda tam jēga? Viņš atceras, ka ziemā vai tuvu pavasarim mazais Ēriks bija saaukstējis, plaušu karsonis bija, "vēl ātrā palīdzība šo aizveda uz slimnīcu. Viņa jau to mazo gandrīz nekad neveda laukā, nu, dzirdēju, ka tur kāds pīkst, nu, bērns, bet, ko es tur varu zināt". Mudīte, lai gan nākusi no Lestenes, ilgi te nebija dzīvojusi. Viņi nav vienīgie, kas saka: jaunā sieviete bijusi dīvaina, sarunājusies pati ar sevi, staigājusi apkārt.

Četri bērni

Nepilnus trīsdesmit gadus veco Mudīti liktenis nav žēlojis – jau astoņpadsmit gados viņai piedzimis pirmais mazulis, bet problēmas ar skolu, klaiņošanu bijušas jau daudz agrāk. Viņa mētājusies no viena vīrieša pie cita. Tomēr, lai ko cilvēki runātu, viņa nav uzskaitē [psihiatriskajā] Jelgavā, saka Mudītes māte, kura dzīvo aptuveni kilometru no Mudītes dzīvesvietas kopā ar dēla ģimeni un mazdēlu, Mudītes vecāko dēlēnu.

"Taisnība gan, ka es nevarēju ar viņu tikt galā, kad pusaudža vecumā viņai sākās tas trakais laiks, nevarēju noskatīt, skraidīja apkārt..." Māte, stāstot par meitu, it kā domās meklē kādu attaisnojumu sev: vai izdarījusi visu, lai paglābtu savu mazdēlu... Vai varējusi citādi audzināt meitu?

Sieviete šausta sevi, ka nav paglābusi mazo Ēriku. "To gan es varu jums teikt, viņa bērnus nemīlēja. Asa, rupja pret viņiem. Nerūpējās nemaz. Vecākais bērns varbūt būtu no bada nomiris, ja es nebūtu viņu pie sevis paņēmusi." Kas ir pirmā bērna tēvs – vecāmāte zina, bet viņš nav rādījies jau ļoti sen. Mudītei vēl ir divas meitas, tās audzinot viņu tēvs, vienīgais vīrietis, ar kuru viņa bija oficiāli precējusies. Jaunākais – Ērikiņš – bijis no cita vīrieša, it kā rīdzinieka. Pati Mudīte kādu laiku dzīvoja Rīgā, tad Tukumā, kad izšķīrās no vīra. "Tas vīrs jau arī nebija nekāds zelta gabaliņš, daudz vecāks par viņu, pašam jau bars bērnu. Viņš pat esot kāvies un visādi citādi dīvaini izdarījies," stāsta vecāmāte.

Starp citu, šī nav pirmā reize, kad Mudīte nonāk preses slejās. Pirms vairākiem gadiem kāds žurnāls sekoja līdzi viņas gaitām. Mudīte bija nonākusi krīzes situācijā. Viņa tad pārcēlās uz Rīgu, apprecējās ar 20 gadus vecāku vīru...

Kas notika?

"Ja es to zinātu," vaļsirdīgi saka Mudītes māte. Iemesls, kāpēc viņa ar meitu nevarējusi saprasties: viņa visu laiku strostējusi meitu, ka tā nedrīkst ar bērnu apieties. "Viņa taču viņu raustīja, kliedza. Redzētu jūs, kā viņa ģērba mazo. Es teicu: tā nedrīkst! Ja nemīli bērnu, atdod viņu citiem, lai audzina. Pati es nevarēju viņu paņemt, pārāk veca esmu." Abas daudz strīdējušās. Kaimiņi saka: Mudīte alkoholu īpaši nelietojusi, bet viņas māte saka – lietoja gan un pat reizēm atslēgusies.

Apmēram martā Ērika vairs nebija. "Es jautāju, kur viņš ir palicis? Mudīte teica, ka aizvedusi pie viņa tēva uz Rīgu. Saģērbusi vislabākās drēbītes. Pēc laika es viņai prasu: kā mazajam tur iet. Viņa atbild: labi, pašam sava istaba, gultiņa. Vēl citreiz viņa atteikusi, ka nevar sazvanīt to vīrieti, viņi vispār pa internetu iepazinušies. Un tad jau sociālie atbrauca, prašņāja. Viņa visiem meloja. Kad atbrauca policija, tad es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, un teicu: beidz melot. Viņa man tikai noteica: kad es atnācu mājās, viņš gulēja uz gultiņas un bija jau miris," atceras vecā sieviete. Viņa nezina, kas varētu būt noticis, bet pieļauj, ka tas bijis nelaimes gadījums, bērns varbūt nokritis, izkritis. Taču visšausminošākais vecaimātei šķiet tas, kāpēc Mudīte, ja ar bērnu kas notika, nav meklējusi palīdzību? Turpat netālu dzīvo feldšere. Kāpēc bērns bija jānes uz mežu un jāizmet?

Visiem meloja

Gan Tukuma novada bāriņtiesa, gan novada sociālie darbinieki sekojuši, kā Mudīte dzīvo, kā rūpējas par bērnu, jo viņai pār trim citiem bērniem atņemtas aprūpes tiesības. Viņa ilgu laiku dzīvojusi Tukumā, līdz pārcēlusies atpakaļ uz Lesteni. Jaunākais bērns bijis tīrs, aprūpēts, paēdis – it kā neviena iemesla, lai atņemtu bērnu. Kad sociālie darbinieki aprīlī ciemojušies pie Mudītes, viņa pārliecinoši stāstījusi, ka dēls ir pie tēva. Kad dienesti maijā saņēmuši informāciju, ka zēna joprojām nav, viņš nebija aizvests arī pie ārsta, uzrakstījuši iesniegumu policijai. Tas noticis pirmdienas vakarā.