No zubrīšanās uz saprašanu, varēšanu un darīšanu
Daži jau paspējuši apsmaidīt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) nesen prezentēto jauno mācību satura ietvaru. Tādas frāzes kā «kompetenču pieeja mācību saturā», «caurviju prasmes», «mūsdienīgas lietpratības izglītība», «mācību moduļi» šķiet sausas un no augstiem plauktiem ņemtas un atstāj vietu bažām par to, kā tās realizēt praksē. Aiz šīm frāzēm tomēr slēpjas laba ideja, mērķi un nopietna gatavošanās arī potenciāli sekmīgam izpildījumam.
Par nepieciešamību modernizēt izglītības saturu runāts jau sen, regulāri apskaužot Somijas un Igaunijas veiktās reformas. Piesaukti arī starptautiski pētījumi par mūsu skolēnu zināšanām un prasmēm, kas atbilstot OECD valstu vidējam līmenim, jo īpaši valodās vai pārbaudēs, kas testē tīri zināšanas. Savukārt pārbaudēs, kur jāspēj lietot zināšanas praktiski, mūsējie atpaliek, ir mazāk skolēnu ar izteikti augstu kompetenci un vairāk - ar zemu. Tad nu arī reformas fokusā ir tieši šī prasme ne tik daudz zināt, cik šīs zināšanas lietot. To arī nozīmē šī kompetence, kas projektā definēta kā «indivīda spēja kompleksi lietot zināšanas, prasmes un paust attieksmes, risinot problēmas mainīgās reālās dzīves situācijās». Vienkāršāk - virzīties no zubrīšanās uz saprašanu, varēšanu un darīšanu. Ja tiešām piepildās Pasaules ekonomikas foruma paredzējums, ka 65% no bērniem pēc desmit, padsmit gadiem strādās profesijās, kādas šodien neeksistē, tad lielāku jēgu iegūst spēja uz bāzes zināšanām un prasmēm attīstīt jaunas prasmes un pielāgoties.
Tas paģēr dažādākas mācību metodes, kādas jau daudzviet pedagogi izmanto. Vienlaikus tomēr gribētos, lai skolās neaizrautos ar nestandarta pieejām un metodēm tikai tāpēc, lai būtu savādāk - dažkārt tas gan ir jautri, bet sasniegtais rezultāts vājš. Mērķis tomēr ir kaut ko apgūt, nevis izklaidēties - cerams, šo fokusu pedagogi nezaudēs, sajūtot apkārtējo spiedienu būt moderniem, progresīviem un inovatīviem. Cerams, pedagogiem nebūs jākaunas dažkārt uzdot iemācīties no galvas to pašu reizrēķinu, kādu dzejoli vai darbības vārdu mainīgās formas svešvalodās, ķīmijas vai ģeometrijas pamatformulas. Tas ir līdzīgi kā sportā - organisma vispārējā un specifiskā sagatavošana noteiktām prasmēm. Ja mērķis ir tāllēkšana, lai tālu aizlēktu, ir jātrenē spēks, jāattīsta ātrums, spēka eksplozivitāte, lēkšanas tehnika, nepieciešami daudzi atkārtojumi, lai piešautu marku...
Loģiski, ka, mainoties saturam, darba metodēm, mērķiem, mainās arī pārbaudījumi. Turpmāk tajos atspoguļosies šī cita veida mācīšanās un tajos novērtēs dažādākas prasmes, ne tikai sausas zināšanas un īstermiņa atmiņu. Jaunums būs kombinēts eksāmens latviešu valodā, Latvijas vēsturē, dabaszinātnēs vai citos priekšmetos, kur daļa pārbaudījuma būs projekts mācību gada gaitā.
Projekta autori bilst, ka valsts noteiks vien rezultātu, bet, kā to sasniegt, būs katras skolas, skolotāja rokās. Tā gan jau ir arī pašlaik, ir mācību standarts, bet plānu un metodiku, kā to sasniegt, izvēlas pedagogi. Bet tagad beidzot tiks sniegts sistēmisks atbalsts pedagogu apmācībā, būs arī sagatavoti mācību, atbalsta materiāli jaunā satura ieviešanai, tam būs arī normāls finansējums. Jautājums gan vēl, vai to pietiks mācību vides pārveidei, tās tehniskiem uzlabojumiem, kas arī tiek paģērēts.
No jautājumiem, par ko Latvijā tiek lauzti šķēpi, var akcentēt lēmumu Latvijas un pasaules vēsturi mācīt kopā, katrā vecuma grupā gan ar atšķirīgiem akcentiem.
Ja līdz šim tika nodalīts un izvēle dota - apgūt ētikas mācību vai reliģiju, tad tagad plānota reliģijas izglītība - gan par kristietību, gan citām reliģijām. Iespējams, pamazām atbrīvojamies no bailēm par to, ka, pieminot reliģiju skolās, nepārkāpjam Satversmē noteikto valsts un baznīcas šķirtību. Patiesībā jau tās nemaz tik šķirtas nav, redzam augstu valsts amatpersonu dalību Aglonas svētkos, ekumēniskajos dievkalpojumos, valsts līdzekļu piešķiršanu baznīcu atjaunošanai u.c. Var diskutēt par mācību bloku proporcijām dažādos vecuma posmos, piemēram, izteikti mazo sociālā un pilsoniskā bloka proporciju 4.-6. klasē iepretim valodu dominantei, kā arī to, vai individuālāku pieeju, katra talantu attīstīšanu varēs realizēt skolu tīkla reformas ietvaros, kas paģēr arvien lielākas klases un skolas. Un vai pedagogu papildu slodze, gatavojoties mācīt pa jaunam, tiks attiecīgi atalgota. Dažam labam tas būs izaicinājums.
Jācer, ka atšķirībā no virknes citu kritizētu IZM jauninājumu, strīdoties par detaļām, visi iesaistītie tomēr spēs vienoties un nepazaudēt galveno. Cerams, ka šis teju 14 miljonu eiro vērtais Eiropas līdzfinansētais projekts (11,8 miljoni ERAF un 2,09 miljoni nacionālo līdzekļu) nepaliks tikai kā «apgūta» nauda, bet dos izglītībai un vēlāk ekonomikai tik nepieciešamo attīstības grūdienu. Un tiks arī saprotamāk paskaidrots sabiedrībai, vecākiem, skolotājiem.