Jauniešu bezdarbam veltītā konference vakar sprieda, kā nākamgad izmantot Eiropas Savienības (ES) līdzekļus Jauniešu garantijām.
2012. gadā Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar iniciatīvu – Jauniešu garantija, lai palīdzētu ES dalībvalstīm novērst augsto bezdarbu jauniešu vidū. Jauniešu garantija paredz, ka visi jaunieši vecumā līdz 25 gadiem, kuri kļuvuši par bezdarbniekiem vai pabeiguši formālo izglītību, četru mēnešu laikā saņems atbalstu bezdarba situācijas risināšanai. Iespējamais risinājums jāizvēlas no četriem variantiem – darba piedāvājums, tālākizglītība, apmācību piedāvājums vai prakse. Vakar konferences mērķis bija analizēt problēmas, ar kurām saskaras jaunieši, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, un spriest par risinājumiem šādu jauniešu iekļaušanai darba tirgū. Pašlaik Latvijā ir 36 tūkstoši, kas atbilst šīm pazīmēm.
EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja vietnieks Andris Kužnieks uzsvēra problēmas nopietnību: «Pēdējā laikā jauniešu nodarbinātība un jauniešu bezdarbs ir aktuāla problēma visā ES. Paskatoties uz Latvijas skaitļiem, runājam par tūkstošiem, bet visā ES ir apmēram seši miljoni jauniešu bezdarbnieku. Tas ir milzīgs resurss, kas netiek izmantots.» Savukārt labklājības ministre Ilze Viņķele teica: «Jaunieši ir mobilākā sabiedrības grupa. Ja mēs viņiem nepiedāvājam iespējas gūt izglītību, ar kuru var nopelnīt šeit, Latvijā, jaunieši aizbrauks.» Par ES naudu viņa skaidroja: «Darbs jāpabeidz rudenī, lai tad, kad nauda nāks uz Latviju 1. janvārī, mums būtu skaidrs plāns jauniešu nākotnes uzlabošanai.»
Tomēr skaidrs plāns jauniešu nākotnes uzlabošanai vēl neradās, jo likstu bija pārāk daudz. Diskusijā minēti statistikas dati, kas uzrāda vidējā jaunieša – bezdarbnieka tēlu. Tas ir vīrietis, kas dzīvo reģionā un ir ar zemu izglītības līmeni. Būtiskas bezdarba problēmas ir invalīdiem un bijušajiem cietumniekiem, kā arī reģionos dzīvojošajiem. Daudz tika spriests par bērniem, kas izkrīt no izglītības sistēmas – nepabeidz skolu un izglītības trūkuma dēļ nevar iegūt darbu. Lai risinātu šīs problēmas, tika spriests par sociālo darbinieku un sociālo pedagogu lielāku iesaisti jauniešu dzīvē, kā arī par jauniešu speciālista amata ieviešanu pašvaldībās. Jauno cilvēku problēmas darba tirgū sagādā arī pašu jauniešu motivācija – «viņi vēlas darīt kaut ko skaistu, strādāt maz, bet par to saņemt lielu atalgojumu». Motivācijas problēmas parāda arī diskusijā minētie statistikas dati – vien 35% jauniešu izvēlas studēt, lai iegūtu labi apmaksātu darbu. Pārējie studiju izvēli pamato interesēs.
Minēti arī pozitīvi piemēri – jauniešus reabilitē sabiedrībā, daloties pieredzē jauniešu organizāciju un mazpulku pārstāvjiem. Tomēr arī šo institūciju pārstāvji pauda vēlmi saņemt lielāku valsts atbalstu, jo lielākoties viņi, glābjot bērnus no sociāli nelabvēlīgas vides, nodarbojas ar brīvprātīgo darbu.
Diskusijas secinājumus Labklājības ministrija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju iekļaus iniciatīvas Jauniešu garantija ieviešanas mehānismā, kas līdz 1. oktobrim jāiesniedz Ministru kabinetā.