Viens no augstākās izglītības kvalitātes rādītājiem ir mācībspēki. Kopš 2011. gada likums paredz, ka augstskolās vismaz 5% no akadēmiskā personāla jābūt viesprofesoriem, viesdocentiem vai vieslektoriem. Šī latiņa jau ir pārsniegta, taču ir plānots to pacelt. Nozares ministrs Kārlis Šadurskis uzsver, ka šobrīd tam ir dota zaļā gaisma un augstskolām nav problēmu viņus piesaistīt. Ārvalstu pasniedzējiem gan būs atļauts pasniegt kādā no Eiropas Savienības valodām, bet ne krieviski, kā līdz šim tika praktizēts privātajās augstskolās.
Valsts augstskolās studiju programmas jāīsteno valsts valodā, bet ir virkne izņēmuma gadījumu, kad to drīkst darīt kādā no Eiropas Savienības valodām. Tagad Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vēlas piemērot šādas prasības arī privātajām augstskolām, liedzot tām turpmāk mācīt krievu valodā. Tā kā šie grozījumi stātos spēkā 2019. gada 1. janvārī, bijis jautājums, cik lielu daļu studējošo tas varētu skart, tad patlaban ir noskaidrots, ka tie ir 7,5% no visiem Latvijas vidusskolu beidzējiem, norādīja IZM Augstākās izglītības departamenta pārstāve Dace Jansone. IZM paredz, ka tie, kas iesākuši šajās programmās studēt, varēs tās pabeigt, bet uzņemšana tiktu pārtraukta ar 2019. gadu. Prasības plānots vienādot, lai visos aspektos tās būtu tādas pašas kā valsts augstskolām. Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis to argumentēja arī kā konkurētspējas stiprināšanu, minot Transporta un sakaru institūta piemēru. Tur aviācija tiek mācīta krieviski, lai gan tā ir viena no jomām, kur darba vide ir angļu valodā. Kāds pienesums tad esot programmai krievu valodā?
Attiecībā uz mācībspēku izglītības pamatnostādnes paredz, ka 5% no visa akadēmiskā personāla jābūt ārvalstu pasniedzējiem, bet vēlētajam personālam - viesprofesoriem - jābūt vismaz 2,5% līmenī.
Šie rādītāji esot sasniegti. D. Jansone atgādināja, ka joprojām ir spēkā valsts valodas prasības viesprofesoriem un kādā no ES valodām programmu drīkst īstenot tikai MK normatīvos atļautajos gadījumos, kad latviešu valodas prasmes netiek prasīta C1 līmenī. Arī asociētā profesora ievēlēšanā tādā gadījumā tas nav vajadzīgs.
K. Šadurskis piebilda, ka vēlas kliedēt visai izplatītu mītu, proti, par lielajiem šķēršļiem studiju internacionalizācijai. Tādu nav, jo ir virkne izņēmumu, kas tieši to pieļauj, piemēram, 20% no jebkuras studiju programmas var būt kādā no ES valodām, tāpat augstskolu kopprogrammas var būt angļu valodā, un ir vēl virkne citu izņēmumu. Ja ārvalstu docētājs lasot šajās «izņēmuma» programmās, viņiem nav nekādu prasību attiecībā uz valsts valodu un viņu var ievēlēt uz sešiem gadiem akadēmiskajā amatā. «Ja mūsu augstskolas neatver savas durvis ārvalstu pasniedzējiem, tad tas ir labās gribas vai finanšu trūkums, varbūt tas ir protekcionisms pret savējiem vai bailes no konkurences,» sacīja ministrs.
Viņš arī kritiski izteicās par bijušās Saeimas deputātes Ilzes Viņķeles priekšlikumu atļaut ārvalstu docētājus divus gadus ievēlēt bez valsts valodas prasmēm, tikai pēc tam viņiem būtu jānokārto atbilstošs C1 sertifikāts. Labi, ka parlamentārieši to esot noraidījuši, jo tie ne tikai nepavērtu plašāk vārtus ārvalstu pasniedzējiem, bet gan aizvērtu. «Tas, ka mums ir tik maz vēlētu ārvalstu docētāju - tā gan ir problēma, jo augstskola ir tik spēcīga, cik tās profesūra, vide, infrastruktūra un studenti. Ārvalstu profesūra ir absolūti nepieciešama, lai mēs varētu konkurēt ar citu valstu augstskolām un nedzīvotu reitingu astotajos simtos, bet paceltos daudz augstāk,» rezumēja K. Šadurskis.