Apgalvojums, ka talantu neieaudzina, bet ar to piedzimst, ir mīts. Talants ir attīstīta spēja kādā no darbības jomām, kurā viens ir spēcīgāks nekā citi. Un, lai gan talantu var izkopt neatkarīgi no gadiem, lietderīgi būtu to pamanīt jau agrīnā vecumā, lai bērnam nākotnē būtu vieglāk sevi definēt.
Svarīgi saprast, ka talants ir jāattīsta, jo pretējā gadījumā tas pārvērtīsies par reiz bijušu iespēju parādīt savas spējas citiem un sev, veiksmīgi attīstīties daudzpusīgi, kā arī izdevību noteikt savu aicinājumu. Tomēr uz talantu vien paļauties nevar, jo neviens par ģēniju nepiedzimst. Ārste psihoterapeite un Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas sekretāre Gunta Andžāne uzsver – talants nav iedzimta īpašība. Mēs piedzimstam ar savu temperamentu un spējām, kuras ar ieguldītu darbu varam ietrenēt par izcilību kādā konkrētā jomā.
Pamanīt vai nē
Galvenais uzdevums bērna dotumu izaugsmē ir vecākiem, jo, pirmkārt, tie ir jāpamana un, otrkārt, jāattīsta. Mazā ķipara interesi pret zīmēšanu vai dejošanu var pamanīt bērnudārza vai skolas audzinātāja, bet vecāku pienākums ir attiecīgi reaģēt un sākt savas atvases virzību tālākā attīstībā, lai nākotnē izrādītā aizrautība un spējas pārvērstos par atšķirības zīmi un viņu meita izaugtu par ietekmīgu gleznotāju vai veiksmīgu sporta deju dejotāju.
Gunta Andžāne paskaidro, ka veselīgu bērna interesi pret kādu nodarbi var ieaudzināt par attīstītu dotumu: «Bērna veselīga interese izpaužas priekā, ieinteresētībā un gandarījumā par padarīto. Vecāks ir tas, kas ar savu attieksmi un vērtējumu vai nu veicina spēju atkārtošanos un attīstību, vai arī to nokauj ar kritiku, pazemošanu, noniecinājumu, kaunināšanu, vainošanu, salīdzināšanu, neticību vai sodīšanu.» Tas nozīmē, ka lielā mērā no vecākiem ir atkarīgs, kāda nākotne gaidāma viņu bērnam, jo, mazs būdams, viņš pats vēl nespēj pieņemt lēmumus un izlemt, kas būtu vērtīgs un nepieciešams. Arī ģimenes psihoterapeite Dace Beināre norāda, ka bērns mācās eksperimentējot, pamēģinot ko jaunu. «Varētu teikt, ka bez veselīgas intereses arī iedzimtu talantu nevarēsim nedz atklāt, nedz attīstīt.»
Uzskatam un skaidrākai apjausmai Gunta Andžāne paskaidro, ka intelekta attīstību iedala trīs līmeņos – apdāvinātība, talants un ģenialitāte. «Par apdāvinātību dēvē īpašu spēju savienojumu, kurš cilvēkam nodrošina daudz veiksmīgāku kādas darbības izpildi. Talants ir nākamais spēju attīstības līmenis, kas izpaužas radošu sasniegumu veidā. Tāpat kā apdāvinātība, arī talants izpaužas un attīstās darbībā. Talantīga cilvēka darbībai raksturīgi jauninājumi, oriģināla pieeja, bet tā nav iedzimta īpašība. Ikvienam ir potenciāla iespēja attīstīt savas spējas. Augstākais spēju attīstības līmenis ir saukts par ģenialitāti – intelekta un personības raksturojums, kas atspoguļo augstāko radošas apdāvinātības līmeni,» viņa stāsta un min, ka šo trīs līmeņu izpausmei nepieciešama augstas darbaspējas un cilvēka pašatdeve, kā arī motivācija un vēlme iegūt zināšanas kādā jomā. «Ar nosacījumu, ka vecāki ir objektīvi kritiski un reāli attiecībā pret sava bērna spējām un viņiem ir augsta motivācija, vēlmes un pašatdeve, var cerēt, ka bērnam tiks radītas iespējas savu spēju attīstībai un viņš izpaudīs to,» viņa piebilst. «Galvenā un noteicošā komponente ir patiesa, nesavtīga, emocionāli silta, ieinteresēta vecāku attieksme pret savu bērnu. Vienā vārdā to sauc par mīlestību, kuras klātbūtnē ir viegli un droši. Tā nav smacējoša, kontrolējoša vai gluži pretēji – neieinteresēta, bērns nejūtas fiziski un /vai emocionāli pamests novārtā.»
Gunta Andžāne norāda apdāvinātu indivīdu īpašības: spilgta izpēte ar uzmanības pievēršanu detaļām, nestandarta uztveršanas spēja, intuīcija, atjautība, alkas pēc zināšanām, iztēle, loģiskā domāšana, drosme, pacietība, estētiskais jutekliskums. Ja vecāki savā bērnā pamana kādu no šīm īpašībām, būtu vērts apdomāt, kā rīkoties, lai šo spēju pārvērstu par izpausmes veidu.
Bērns neizsapņo otra sapni
Ar bērnu ir svarīgi strādāt un sniegt viņam iespējas, lai no piedāvājuma mazais intuitīvi spētu izlemt, kuras lietas viņu interesē un aizrauj. Tomēr ir svarīgi atminēties, ka nedrīkst aizrauties ar pārmērībām un uzstājīgi savu piecgadnieku vest uz visiem iespējamajiem pulciņiem. Gunta Andžāne brīdina par nopietnu draudu – pārdegšanu. Ja bērnam ir vecumam neatbilstoša slodze, ir nopietns risks saslimt ar šizofrēniju. Viņa min, ka pēdējie dati ir baisi – līdz 18 gadu vecumam būtiski palielinājies šādu saslimstības gadījumu skaits. Viņa aicina vecākus domāt līdzi un attīstību sākt pamazām. Savukārt Dace Beināre norāda, ka tā ir nopietna vecāku kļūda – par katru cenu uzspiest bērnam to, ko paši vēlas, uz viņa pleciem uzliekot pārāk lielu nastu. Viņa saka: «Pieaugušajiem vienmēr jāpajautā sev – vai tas, ka es gribu, lai mans bērns ir īpašs un parāda īpašus sasniegumus kādā jomā, tiešām ir saistīts ar bērna interesēm vai paša vecāka vēlmi kompensēt to, ko nav sasniedzis savā dzīvē? Vai tas nav veids, kā pašam vecākam celt savu pašapziņu?» Savos pirmajos dzīves gados bērns nav gatavs tādai atbildībai un pienākumiem. Pirmajos dzīves gados viņš ir jāaizrauj un jāieinteresē – jālasa viņam pasakas, kopīgi jākrāso bildītes, jāspēlē mājas pagalmā bumba un jāceļ smilšu pilis. Tikai tā ir iespējams ieaudzināt vēlmi pēc darbības un gribu attīstīt savu spēju. Un kas zina, varbūt reiz puika, kas cēlis smilšu pilis, pēc desmitiem gadu cels muzejus un mākslas centrus un darīs to tāpēc, ka bērnībā viņam pēc vecāku iedrošinājuma un uzslavām bija to interesanti darīt. Dace Beināre saka: «Jo mazāk bērniem negatīvu emociju par sava talanta attīstību un vairāk prie
ka – jo vairāk viņš gribēs nodarboties. Tāpēc ļoti svarīga ir nodarbību atmosfēra, pozitīvisms.»
Vēl viena nozīmīga kļūda ir jau Daces Beināres minētā pieaugušo neizsapņoto ilgu realizēšana caur bērnu. Lai gan vecāku miesa un asinis, bērns ir indivīds, ar savām vēlmēm un iecerēm, ar savām īpašajām spējām un gaidām. Nereti spējīga tēva pianista prasme piemīt arī dēlam, jo vide viņu ir ieinteresējusi, tomēr mēdz gadīties, kad zēnam ir atšķirīgas intereses un vairāk par mūziku viņu saista futbols. Šī vēlme rada azartu pārspēt pašam savas spējas, kas audzina un norūda raksturu, bet vecāku griba izaudzināt nākamo Bēthovenu apcērp vēl līdz galam neizaugušos spārnus, notrulinot viņa iespēju kļūt par spējīgu sportistu. To norāda arī Gunta Andžāne, uzsverot, ka svarīgi ir saprast, vai pamanītais talants ir vecāku nerealizēto spēju, cerību un vajadzību atspoguļojums, iedomātu spēju piedēvēšana (visbiežāk tas, kas ir sociāli moderns) vai reāla dotumu atpazīšana, kuras pašu bērnu iepriecina, to realizējot. «Pirmajos divos gadījumos būs psihoemocionāla (dažreiz tā var būt arī fiziska) vardarbība pret bērnu, kas agrāk vai vēlāk izpaudīsies bēgšanā – vienā gadījumā kā noliegums, melošana, spītība, nedarīšana, vai otrā gadījumā – bērna bēgšana slimībā,» viņa norāda sekas.
Motivācija turpināšanai
Var gadīties, ka vecāki pamanījuši izteiktas bērna spējas vienā vai otrā nozarē un vēlas tās attīstīt, taču bērns pretojas viņu aicinājumam, neapjaušot pieaugušo labo gribu un darbību nozīmi. Gunta Andžāne aicina atminēties, ka bērns sevi kā atsevišķu būtni ar savu gribu, varēšanu un vēlmēm apzinās no trīs gadu vecuma. Līdz tam viņš ir viens vesels ar mammu, tāpēc, aizvedot viņu uz peldēšanas nodarbībām, bet pēc tam uz mūzikas skolu un nākamajā dienā uz dejošanas mēģinājumiem, viņš jūtas kā karuselī. Ārste psihoterapeite norāda uz bāzisko vērtību – iniciatīva un pašizpausme ar jaunām spējām formējas divu līdz trīs gadu vecumā. Tad bērns sāk domāt, runāt un mācās būt neatkarīgs. Savukārt no trīs līdz sešu gadu vecumam bērna vadošais uzdevums ir iniciatīva un atbilstošs vecāku atbalsts. Bet vecuma posms no sešiem līdz divpadsmit gadiem ir izziņas vecums, kurā ir psiholoģiska vajadzība un spējas apgūt, nostiprināt un pilnveidot prasmes un spējas. «Ja bērns pretojas, ir jāsaprot iemesli šādai darbībai,» Gunta Andžāne paskaidro. «Vai nu bērns ir vienkārši par jaunu, vai izteiktais protests ir mērķis sodīt vecākus, pievērst sev uzmanību, saistīts ar grupas attieksmi vai tiešām nepatiku.» Bet gadījumā, kad līdz noteiktam posmam bērns ar vecāku palīdzību attīsta savas spējas, līdz pasaka – stop, pietiek, es vairs negribu!, pieaugušajiem ir jāizvērtē, vai šis protests nav mirklīgs nogurums un mirkļa vājība. Ja tā ir, jāspēj rast motivāciju turpināt iesākto un nemest plinti krūmos, bet turpināt izpausties, lai vēlīnos gados par to saņemtu paldies.