Kara gadījumā
Aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim pragmatiski ir taisnība, sakot, ka veidot obligāto militāro dienestu ir dārgi, turklāt, tādu veidojot, tiktu sagrauta esošā sistēma. Protams, sistēma būtu jārada no jauna, un tas vienmēr ir dārgi. Iekustināt un pārkustināt esošo sistēmu ir gandrīz neiespējami. Vienkāršāk ir braukt pa esošajām sliedēm. Mūsu stabilajā stagnācijā tas ir normāli, un nevajag graut pamata ķieģeļus tur, kur tie ir sacementēti droši un ilglaicīgi. Tikpat ilglaicīgi kā nedrošība par valsts stabilitāti, tikpat drebelīgi kā cāļa pēcpuse iepretim lapsas zobu šņakstināšanai.
Pirms pāris gadiem socioloģisko pētījumu centra SKDS aptauja rādīja, ka piektdaļa (20%) iedzīvotāju izbrauktu no valsts, ja Latvijā izceltos ārēju spēku izraisīts bruņots konflikts. Pērn šādos apstākļos no valsts izbrauktu jau 37% iedzīvotāju - tā rādīja šā paša centra veiktā aptauja. Tātad - krietni vairāk. Tā ir negatīva, draudoša dinamika. 2016. gada aptauju pasūtīja Aizsardzības ministrija. Tai vajadzētu padomāt par loģiskajām sakarībām, kas izskatās visai nepatīkamas. Bet nē - sakarības netika ieraudzītas. Vēl vairāk - tās tika noraidītas. Nesen Saeimas Nacionālās apvienības deputāts Edvīns Šnore rosināja Latvijā atjaunot brīvprātīgi obligāto militāro dienestu, taču Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija šo priekšlikumu noraidīja, jo tik radikālām izmaiņām, kā paskaidroja deputāts Veiko Spolītis, nepieciešama «sistēmiska sagatavošana». Un atkal taisnība: ikviens Latvijas Republikas pilsonis ir tiesīgs dienēt LR armijā vai iestāties Zemessardzē, tādējādi kalpojot valstij, taču ir kāda nelaime: tikai viens procents no Latvijas iedzīvotājiem vēlas to darīt.
Grūti pieņemt šo faktu. 37% iedzīvotāju ir gatavi pamest valsti, ja tai uzbruktu kāds ārējs ieniadnieks. Un tikai viens procents būtu gatavs stāties armijas rindās, vispirms apgūstot attiecīgās iemaņas. Gluži teorētiski aplūkojot situāciju, nākas secināt, ka valsti nebūs, kam aizsargāt. Ar tiem, kas šobrīd atrodas profesionālajā dienestā, būs par maz. Pat ja skolās ieviesīs obligāto aizsardzības mācību, pusaudži, piedodiet, nebūs spējīgi stāties ierindā - ja tas būs nepieciešams - tūdaļ pēc vidusskolas beigšanas. Neviena pavirši un ķeksīša dēļ ieviesta aizsardzības mācība nedos tādas spējas un prasmes vidusskolu beigušiem jaunuļiem. Bet, lai skolās ieviestu nopietnu obligāto aizsardzības mācību, būs vajadzīgi atbilstoši speciālisti, mācību uzskates līdzekļi, būs nepieciešamas fizisko nodarbību stundas, kurās jaunie ļaudis apgūst kauju iemaņas, prasmes topogrāfijā, pirmās palīdzības sniegšanu utt. Tādām ierosmēm mūsu militāristi, šķiet, vēl nav gatavi. Vai arī pagaidām nevēlas būt gatavi. Jo vienkāršāk un lētāk ir visu atstāt tā, kā ir. Un tam, raugi, piekrīt arī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija...
Vēl bēdīgāk izskatās jauniešu fiziskā sagatavotība. Divtūkstošo gadu sākumā par militārajam dienestam derīgiem tika atzīti aptuveni 33% no visiem jauniešiem, kuri atnāca uz Militārā dienesta iesaukšanas centru Rīgā. Pārējie varēja turpināt dusēt mammas azotē. Diez vai situācija šajā jomā tagad ir uzlabojusies, jo pirms pāris gadiem šādu «pārpūlējušos» jauniešu bija gandrīz tikpat daudz kā iepriekš, šā gadsimta sākumā. Var saprast militārās mācības specus: viņi lien vai no ādas ārā, lai savestu kārtībā armijas lietas, bet te viņiem uzbāžas ar kaut kādiem skolas zaļknābjiem, kas dzīvo, apskāvušies ar planšetēm un aifoniem!
Tomēr šis jautājums būs jārisina. Valsts armija nav tikai algoti profesionāļi, kuri, protams, tiek rūdīti un audzināti arī patriotiskā garā, armijai jābūt avotiem, no kuriem smelties jaunus, savu valsti aizstāvēt gribošus cilvēkus. Un tā ir skola. Patriotiskas audzināšanas piepildīta skola, no kuras nāk jauni cilvēki, kuriem vārdkopa «aizstāvēt dzimteni» nav tikai plakātisks lozungs vai viegli histērisku māmiņu šausmu objekts, sak, es jau neaudzinu savu dēliņu par lielgabalu gaļu! Varbūt ir jāsāk tieši ar skolām, ar patriotisma stundām, ar vēsturi un šodienu, varbūt jāsāk, pat par spīti tam, kā uzvedas mūsu dārgie valdītāji, kas patriotisma jēdzienu nonivelējuši līdz bezjēdzībai. Jo bez patriotisma mēs savu valsti nevarēsim aizstāvēt. Un kara gadījumā - nedod, Dievs - ne tik.