I daļa Boksera grūtā izšķiršanās.
Šopavasar, Latvijas boksa senioru kluba „Brek” sanāksmē, es iepazinos ar 1961. gada Vissavienības jaunatnes boksa čempionu pusvieglajā svarā (līdz 57 kg.) Gundaru Lāci. Viņam drīz apritēs 70. gadskārta, bet joprojām viņš ir kustīgs un meklējošs cilvēks. Boksā iegūtie spīts un neatlaidība cīnīties, G. Lāci pavada arī šodien.[1.]
Gundars Lācis, dzimis 1943.gada 29.jūnijā Rīgā, latviešu karavīra ģimenē, kurā kopā ar māti Zentu un trīs gadus vecāko brāli Almantu pārdzīvoja kara vētras, evakuāciju uz Vāciju, bombardēšanu un trūkumu.
Tūlīt pēc kara beigām, Zenta Lāce ar mazajiem dēliem atgriezās Rīgā ar pirmo evakuēto vilcienu. Lāču dzīvokli bija aizņēmuši krievu virsnieki ar ģimenēm, un viņi apmetās istabā pie mātes vecākiem Tērbatas ielā.
Rīgā brāļu Lāču audzināšanas un uzturēsanas rūpes bija jāiznes mātei un viņas vecākiem, kas beidzās ar mātes insultu un nonākšanu brāļu aprūpē. Tēvs tā arī palika svešumā un neredzēja savus mazdēlus.
„Es bieži atceros 1950. gada un turpmāko gadu bargās ziemas...” Stāsta Gundars. „Kad es ar brāli vakaros stāvējām uz Dzirnavu un Suvorova ielu stūra, kur aiz ēdnīcas „Pīrādziņi” apgaismotajiem logiem par cepēju strādāja mūsu māmiņa, lai varētu paēdināt mūs, savus mīluļus.„Tā kā māmiņa cep pīrādziņus, neviena Rīgā necep! Ar uzbrūnināta speķa gabaliņiem. - vecākais brālis Almants bija pārliecināts un turpināja - kā viņa var izturēt - ar seju pret krāsns muti, ar muguru aukstumā, no nemitīgās durvju virināšanas. Es mācīšos par ārstu, lai māmiņu izārstētu no muguras sāpēm!”
- Es arī! – piebilda Gundars, trešklasnieks, 11. vidusskolā, Franču Licejā, kur 6.klasē jau mācījās Almants.
Lāči izturēja un izvilka ziemu pēc ziemas. Vasarās uz saules sakarsētā Tērbatas ielas bruģa varēja sildīties un sildīties, vai izkauties ar kaimiņsētas puikām līdz asiņainiem deguniem un lūpām.
Cik ātri pienāca atkal rudens un skola ar modinātājpulksteņa spalgo zvanu rītos!
Tā nu Lāču ģimenē sanāca, ka par faktisko ģimenes galvu izvirzījās Almants. Uz jautājumu – Kas tevi atveda uz tādu lepnu skolu kā Franču Licejs? - Gundars atbildēja - Protams, ka Almants.
- Kas tevi uzraudzīja, lai skolā sekmīgi mācītos?
- Almants, kurš pats šo skolu beidza. Kad es beidzu astoto klasi, Almants man jautāja: „Ko tu vēlies, lai mēs tev ar māmiņu uzdāvinām?” Uzvalkam, kā pārējiem puikām, mēs nevaram sakrāt, bet nodarbībām „Daugavas” Sporta klubā, boksa nodaļā, varam. Man ar treneri Stefanu Lavrinoviču ir labas attiecības, kad es pie viņa izcīnīju jaunatnes sporta klasi... Tas ir, kā tu pats vēlies?”
- Ļoti, ļoti vēlos! - Gundars atbildēja. – Bet cik tur jāmaksā?
- To mēs ar māmiņu nokārtosim. - Almants atbildēja. – Ja izdosies un es iestāšos Medicīnas institūtā, saņemšu stipendiju... Trenerim algu un maksu par elektroapgaismojumu kārto sporta biedrība, mums tikai jāpiemaksā apkopējai, - atbildēja vecākais brālis. – Bet tev kārtīgi jātrenējas, lai nebūtu man par brāli kauns. Viņš ir prasīgs un godīgs treneris. Treniņos ar kaušanos nepietiek, var atskaitīt. Pirmais, ko Stefans iemāca, ir galvenais boksā – Katram vīrietim ir jāprot sevi aizsargāt! Ja tev sit „no augšas”, jāprot atbildēt „no apakšas”- atcerējās brālis.
- Es visu laiku sapņoju par boksu! Es trenēšos vienā klubā ar smagsvaru Aivaru Liepiņu! Trenēšos, cik spēšu! Tev, brālīt, kaunu nedarīšu. Kad tu mani aizvedīsi? Rītdien? - jautāja Gundars.
Tā Gundars Lācis sāka grūtos boksa skolas gadus. Viņam šķita, ka treniņcīņās saņem vairāk sitienus nekā atbild sāncensim, savam treniņbiedram. „Tas nekas,” viņu mierināja treneris, „Galvenais nav iesist, bet izvairīties no atbildes sitieniem. Uzvaras nekur nepaliks...Trenējies, atkārto atraušanos no sitieniem simtiem reižu. Kas mūsu grupā izturēs sākuma gadus, tikai tas kļūs par īstu bokseri!”- Stefans Lavrinovičs nobeidza.
Soli pa solim Gundars virzījās uz priekšu. Pēc uzvarām „atklātajos ringos” sekoja uzvaras Rīgas un Latvijas jauniešu sacnsībās. Mācoties 10.klasē Gundars Lācis jau bija Latvijas jaunatnes čempions. Boksa slava gāja līdzi deju laukumos un klubos. „Ballītes man netraucēja ne mācībās, ne boksā apmeklēt treniņus. Man bija jāpanāk, jāsasniedz uzvaras starprepubliku sacensībās. Man patika braucieni uz sacensībām ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Lietuvā. Es atceros treniņnometnes Kijevā. Praktiski man vasaras pagāja treniņnometnēs ar ēdināšanu, kas bija liels atbalsts ģimenei. Boksā pagāja mana jaunība un boksu es atceros, kā savas dzīves skaistākos mirkļus!”
„Trenējoties un mācoties es sasniedzu boksā augstāko, ko spēju. 1960. gada vasarā Rīgā, „Dinamo” Sporta namā notika Vissavienības jaunatnes sacensības boksā. Kā es toreiz vēlējos uzvarēt savu draugu un Rīgas skatītāju klātbūtnē! Bet, jau pirms finālcīņas, kā bokseri saka, sadegu! Pirmās cīņas uzvarēju bez lielām pūlēm, bet finālā zaudēju Genādijam Gončarovam un ieguvu 2. vietu, kuru treneri vērtēja kā lielu sasniegumu. Finālcīņā es ielaidos uz sitienu apmaiņu, sevi nesargājot, kurā maskavietis mani vienkārši pārsita!” [2.]
„Nekas, tev vēl viens gads jaunatnes klasē... Jāmācās un nakamgad jāuzvar!” mani mierināja kluba vecākais treneris Edgars Girgensons: „Tikai galvu sargā vecumdienām!”
1961. gads pienāca ar gatavošanos Vissavienības jaunatnes sacensībām Odesā, izlaiduma eksāmenu kārtošanu vidusskolā un dokumentu iesniegšanu iestājeksāmeniem Medicīnas institūtā. „Ja brālis varēja, man arī jāvar!”, nolēma Gundars.
„Lai labāk sagatavotos lielajām vasaras cīņām Odesā, stāsta Gundars, „man atļāva trenēties kopā ar mūsu kluba galvenajiem ap manu svaru, spēkiem - Ig. Viktorovu, Ed. Alksnīti, G. Vanagu, Ed. Mārtinsonu, U. Meijersonu u.c. No katra es paņēmu ko vajadzīgu un noderīgu... Treneris palielināja izturības skrējienus pa kanālmalu un ik otrdienu darbojās ar katru atsevišķi.” [3.]
„Tāpat sist pa sāncenša galvu nav jēgas,” Gundaram atgādināja vecākais treneris Ed. Girgensons. „Jāsit pa zodgalu, žokļa augšdaļu, arī pa degunu nav sliktākais, tas sakaitina sāncensi un traucē viņa elpošanu...” „Bet tas taču ir negodīgi!” Gundars satraucās.
„Ringā tu, draudziņ, ej, lai uzvarētu!” atbildēja vecākais treneris. „Un uzvaras sasniegšanai viss, ko dari, ir likumīgi! Ja sāncensis lien ar galvu pa priekšu, izbīdi elkoņus. Pāris reizes uzskries - vairs nelīdīs, sargāsies! Tāpat arī klinčā, turies uz sāncenša rokām līdz atgriežas spēki! Boksa grāmata ir sarežģīta grāmata... un mums, treneriem, tā jāiemāca lasīt!” nobeidza Edgars Girgensons.
„Odesā, 1961.gada Vissavienības jaunatnes čempionātā man jācīnās kā nekad!” Gundars apņēmās. „Tikai ar „taisnajiem sitieniem” atejot, ir par maz. Jāsit ne tikai ar rokām, bet ar ķermeni! Ja nokļūšu līdz finālam, man, iespējams, atkal pretī būs Gončarovs, kas arī pēdējo gadu boksējas jaunatnē, un darīs visu, lai uzvarētu...,” atceras Gundars un turpina.
„Dažas dienas pirms došanās uz Odesu, tieši Jāņos, es saņēmu vidusskolas beigšanas diplomu. Vai mācīties tālāk, vai sevi atdot boksam? Ko darīt? Vilkt divus vezumus neizdosies, ar abiem - boksu un studijām –iebraukšu grāvī! Jādara visu pēc kārtas,” Gundars nolēma. „Vispirms kopā ar treneri Lavrinoviču jānolemj, kā cīnīties ar finālā!”
- Tu neskrien viņam līdzi, izvairies no sitieniem, bet tūdaļ atbildi! – Gundaru mācīja Stefans Lavrinovičs. „Sit ātri un noteikti! Tu izsitīsi pretinieku no iesāktā ritma, liksi viņam šaubīties par atkārtotu uzvaru!” Stefans nobeidza.
Finālcīņā Odesā, pēc divām uzvarām priekšsacīkstēs, Gundars Lācis tikās ar G. Petrovu. Tas nebija tas maskavietis, kas Rīgā! Bet arī Lācis pa gadu bija kļuvis apdomīgāks, noteiktāks. Visu izšķīra trešais raunds, kad Gundaram izdevās spēcīgs sitiens galvā un tad jau atkāpties sāka sāncensis. Lāča uzvara šaubas neradīja pat par maskavieti noskaņotajos skatītājos. Togad Lācis bija vienīgais no Latvijas, kas kļuva par Vissavienības jaunatnes boksa čempionu. Tretjaka, Viktorova, Tumiņa, Alksnīša, Gorjunova un Asanova laiki bija pagājuši, bet pārējiem vēl bija jāpagaida. Jātrenējas un jātrenējas ikvakarus. „Ko esmu sasniedzis, sapratu tikai pēc atgriešanās mājās, Rīgā. Mani ar S. Lavrinoviču aicināja uz godināšanu Latvijas PSR Boksa federācijā, sporta biedrībās, klubos u.t.t.,” stāsta Gundars. [4.]
„Piemiņas veltes pietiks visam mūžam...,” Gundars nodomāja, „Lai gan visvērtīgākā balva man būtu izziņa par iestājeksāmenu nokārtošanu Rīgas Medicīnas Institūtā...”
„Kā pārsteigumu es saņēmu uzaicinājumu no Savienības boksa federācijas,” neslēpj Gundars, „ ierasties 1. augustā (dienā, kad sākas iestājeksāmeni Rīgas Medicīnas institūtā) Gruzijā, Chakazori uz Savienības pieaugušo bokseru treniņnometni, sākumā uz mēnesi ar iespējamu pagarināšanu. Savienības treneri bija pamanījuši domājošo un izturīgo bokseri no Rīgas. Atteikties un nebraukt nozīmētu tālāku gaitu „lielaja ringā” izbeigšanos. Arī Latvijas PSR Boksa Federācija nesaprastu, kā var izglītību stādīt augstāk par boksu!?
- Ko, brālīt, lai daru, kā rīkoties?” Gundars jautāja Almantam.
- Uzrakstīsim lūgumu prof. V. Kalbergam, Institūta Rektoram, lai atļauj kārtot eksāmenus divās daļās, jūlijā un augustā!” ierosināja brālis.
No Rektora Lāči saņēma atteikumu: „Varbūt jums, biedri Lāci, jāstājas Fizkultūras institūtā, kur reizē varēsiet mācīties un boksēties... Pie mums, diemžēl, nemāca boksēties, bet ārstēt, arī traumētos bokserus.” „Tas bija viss, ar lūgumrakstu es biju ieguvis ne saprašanu, bet smalkāku sietu sevis vērtēšanai...,” atceras Gundars.
„Ko, Stefan, lai es daru?” Gundars jautāja trenerim. „Man jāizšķiras, bokss vai medicīna? ” – Bieži izlasē paņem, lai sadauzītu... Tur katrs treneris velk savējos – atbildēja Stefans. „Cik mūsējie sadauzīti un atsūtīti uz mājām? Vienīgi, ja esi klasi pārāks... pat mūsu A. Tumiņam neiet gludi... Man nepatīk viens, tu, Gundar, vēl neesi nobriedis pieaugušo cīņām! Vismaz pāris gadu jāpagaida... – nobeidza Stefans, pats kādreizējais LPSR čempions pusvieglajā svarā.
- Gundar! Ar boksu maizi nepelnīsi! Ārsta profesija tev būs visam mūžam... Beidz boksēties, brālīt! Kas ir slava, tu zini – pupu mizas. Sevi aizsargāt tu proti. Kas vairāk tev vajadzīgs? – jautāja brālis Almants.
- Labi, ja es iekļūšu Institūtā... Ja nē! Šoruden mani paņems krievos (armijā)!” uztraucās Gundars. – Ar boksu es visātrāk izlauzīšos no pelēkās masas, kas vēlas visu un nespēj neko! Bez boksa izlaušanās vilksies gadiem...
- Un nekas! - Almants nomierināja. – Nodienēsi, kā visi, un beigās iekļūsi institūtā! – Brālis bija pārliecināts. – Tev jāizšķiras pašam! – turpināja brālis, jau Medicīnas institūta 3. kursa sudents, pa vakariem un naktīs „ātrās palīdzības” feldšeris. Bokss vienmēr būs spēle, kur tu paliksi „augšā” vai „apakšā”, bet izglītība, zināšanas paliks tavas... Tev jāizšķiras, brālīt! Atceries, ko solīji māmiņai! – Brālis nobeidza.
„Nokārtošu pirmo eksāmenu – man saprotamajā ķīmijā, un tad braukšu uz Chakozori. Pamēģināšu, vai tas velns ir tik melns un neuzvarams kā viņu mālē...” nobeidza Gundars.
Bet liktenis bija lēmis savādāk. Gundars ķīmijas eksāmenā izkrita – pirmajā gājienā izkrita! Viņš izkrita bez atlaidēm un cerībām - izrādījās, ka būs vajadzīgi 4 piegājieni, četri gari gadi, lai ķīmija padotos un viņš iekļūtu Institūtā, ko brālis pa to laiku bija absolvējis un uzsācis ķirurga praksi. „Brālis varēja un es nē!?” un Gundars turpināja cīņu ar vējdzirnavām!
Tālākie notikumi risinājās savā gaitā bez steigas. 1962. gada rudenī Gundaru iesauca obligātajā karadienestā. Boksā ieaudzinātais kārtīgums un uzcītība noderēja. Kā jauniesaukto ar vidusskolas izglītību, Gundaru Lāci nosūtīja uz seržantu kursiem. Pēc kursu beigšanas viņu nosūtīja uz dienestu Tanku bataljonā Ventspilī. Boksa treniņi izpalika. Skaidrs, ka bokseris, kurš neaizbrauca uz Vissavienības treniņnometni, nebija gatavs sevi visu atdot boksam...
Gundars mācījās pašmācības ceļā, lai izmantotu iespēju nākamgad atkal ierasties Rīgā uz iestājeksāmeniem augstskolā, kas palika viena un tā pati - Rīgas Medicīnas Institūts. Karadienests bokserim Lācim grūtības neradīja. Reizē ar tanku uzbūves mācībām viņš atkārtoja vidusskolas kursu.
Tāds pat liktenis Gundaru piemeklēja arī 1965. gadā, kad viņš dienēja Kaļiņingradā par jaundibinātās Baltijas kara apgabala sporta rotas seržantu. Kaļiņingradā viņa atbildībā dienēja tādi izcili latviešu basketbolisti, kā J. Slava, J. Briedis u.c. ar kuriem draudzība turpinājās visu mūžu. Gundars trenējās kopā ar viņiem, un, ja viņš basketbolam atdotu kaut tikai daļu, ko bija atdevis boksam, Latvijas meistarkomandā būtu vēl viens izcils saspēles vadītajs. Kaļiņingradā boksā trenēties izdevās no gadījuma uz gadījumu. Par trenēšanos Rīgā, S. Lavrinoviča vadībā nebija ne runas. Pārbaudes cīņās, praktiski bez treniņiem, par vietu Latvijas PSR izlasē nācās zaudēt.
Kopumā G. Lācis mēģinājumos iestāties Medicīnas institūtā un pārtraucot treniņus boksā, it kā pazaudēja 5 gadus no sava mūža. Bet dzīvē nekas nav lieks un nevajadzīgs, ja esi izvēlējies mērķi!
Tikai 1966. gadā pēc karadienesta Gundars izturēja iestājeksāmenus un kļuva Rīgas Medicīnas Institūta students. Brālis institūtu jau bija pabeidzis un varēja palīdzēt Gundaram atrast darbu, kur vakaros piestrādāt (sanitārs, šoferis, feldšeris).
„Tikai viena lieta man nepatīk boksā”, turpināja Gundars,”Tas, ka boksā īstenībā bieži nav uzvarētāja. Uzvarētājs dažkārt saņem vairāk sitienu nekā zaudētājs! Ko izšķir tas viens vai divi punkti? Būtu biežāk jālieto vērtējums neizšķirts.”
„Ko no boksa un armijas disciplīnas es paņēmu līdzi studijās un ārsta profesijā?” sev jautāja Gundars. „Vēsu aprēķinu, ka jāizdodas! Izturību un neatlaidību, strādājot līdz spēku izsīkumam. Ja vidusskolā es mācījos un boksējos, tad augstskolā tā nevarēja. Tur bija jāmācās un jāsaprot, ka manas zināšanas vēlāk, darbā, var izšķirt ne tikai cilvēku lkteņus, bet arī dzīvības... Pie operāciju galda man jābūt vēl noteiktākam, nekā ringā!” [5.]
