Sitaminstrumentu virtuozs Rihards Zaļupe sola koncertu, kas "noraušot jumtu"

«Reklāmas rullītī teikts, ka šis koncerts «jums noraus jumtu», un es domāju, ka pozitīvā nozīmē tas var būt tieši tā!» par gaidāmo koncertu Sitaminstrumentu zvaigznes, kas Rīgas festivāla ietvaros 13. jūnijā pulksten 20 notiks Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, sola sitaminstrumentu virtuozs Rihards Zaļupe.

«Man pašam ir žēl, ka nevarēšu no malas klausīties šo mūziku, jo tas būs fantastiski!» teic Rihards, jo uzskata – koncerts būs grandiozs. Viņš pastāsta, ka to veido augstākās klases programma, ar plašu un daudzveidīgu žanra spektru, un liels skaits instrumentu, kurus pārvaldīs seši pašreiz spožākie Latvijas talanti trīs paaudzēs. Tiks izpildīti skaņdarbi no vairāku komponistu daiļrades – Stīva Reiha, Janna Ksenaka, Morisa Ravela un paša Riharda 2010. gadā komponētais darbs Landscape of Quetzalcoatl desmit timpāniem, par ko viņš izjūt sevišķu gandarījumu.

Piecu gadu cikls

Rihards ir mūziķis, kurš savā vecumā ir sasniedzis ļoti daudz, tāpēc par to, kā viņam tas ir izdevies, viņš pastāsta sīkāk.

«Man ir piecu gadu cikla mērķi, jo savā divdesmit piecu gadu jubilejā es sev uzdāvināju pirmo disku, kas man radīja plašas iespējas solokarjerā marimbas mūzikā un mūzikā kā tādā. Tas notiek joprojām un ne tikai Latvijā, bet jau pasaules līmenī – skaņdarbus no šā diska mūziķi izpilda visos kontinentos. Kad man palika trīsdesmit, es uzvedu savu baletu – biju lolojis domu radīt kaut ko lielam orķestrim, un tas bija pēdējo divu gadu sapnis. Tagad trīsdesmit piecu gadu latiņa man ir Holivudas filmas skaņu celiņš,» atklāj mūziķis, skaidri norādot, ka nebaidās no lieliem mērķiem. Pēdējā iecere nav utopiska un realizācijas aizmetņi jau ir – viņš ir sakrustojis pirkstus, lai viss izdotos ar Māra Martinsona mākslas filmu Namejs uzņemšanu, kurai Rihardam ir uzticēts veidot muzikālo noformējumu. Viņš atzīst, ka nepacietīgi gaida, kad varēs to sākt rakstīt.

«Manā dzīvē viss līdz šim ir noritējis tā, ka, ja kaut ko ļoti, ļoti vēlas un ja par to domā, tas tiešām ir realizējams, un nu man ir pieci gadi, lai tiktu līdz Holivudai. Kā es tur nokļūšu... Ir, protams, idejas, bet šis nav tas variants, kad var uzrakstīt biznesa plānu,» vaļsirdīgi saka talantīgais sitaminstrumentālists, jo uzskata – dzīvē nav mērķis, kuru nevar sasniegt.

«Bieži vien man cilvēki saka – esmu traks un man jābūt citām asinīm, lai paveiktu lietas, ko esmu iecerējis, bet līdz šim es tiešām esmu sasniedzis to, ko dzīvē esmu gribējis. Ja man kāds pirms pieciem gadiem būtu teicis, ka simfoniskais orķestris ar deju kolektīvu Dzirnas septiņdesmit cilvēku sastāvā dejos manu baletu un tas viss labi izdosies, es domātu, ka tas taču nav reāli! Vai ka manu mūziku atskaņos pasaulē un tā iegūs lielu nozīmi. Bet es no tā nebaidos! Es to gribu sasniegt, gribu, lai tā būtu, un ceru, ka tā notiks,» ir pārliecināts Rihards un atzīst, ka nedomā par to, ka varētu nesasniegt mērķus. «Jo reizēm pietiek ar vienu nejaušu satikšanos, lai viss notiktu,» viņš saka, taču tajā pašā laikā uzskata, ka cilvēkiem ir jāstrādā un jādomā, ko grib patiesībā paveikt.

Viss sākās ar videospēlēm

Filmu mūzika Rihardu interesē, jo daudzi viņam teikuši, ka komponists rada ilustratīvus skaņdarbus, kad, sēžot un to klausoties, rādās gleznas.

Viņš teic, ka jau no bērnības šāda veida mūzika viņam šķiet aizraujoša, bet filmu skaņdarbu vietā Rihards klausījās datorspēļu mūziku. Tā kā viņam nebija iespēja mājās spēlēt Playstation, viņš tajā atskaņoto mūziku ierakstīja kasetēs un, to klausoties, vizuāli redzējis pašu spēli. «Man tas laikam bija palicis zemapziņā, jo, noklausoties filmas Gladiators skaņu celiņu, man radās apjausma, ka tā ir lieta, ko vēlos darīt, un es to varu izdarīt! Nebaidos teikt, kurās jomās esmu stiprs, un šī ir tā lieta, kurā tiešām varu izlikt visu, ko zinu, māku un vēl varu iemācīties,» viņš droši saka. «Nezinu, tie būs pieci gadi vai desmit, bet zinu, ka tas pienāks.» Un, kad tas notiks, Rihards vēlēsies turpināt un regulāri rakstīt mūziku filmām, variējot to žanros, jo uzskata, ka ir tikai veiksmīgas vai mazāk veiksmīgas filmas, ne to paveidi.

Tas pats attiecas arī uz mūziku, un sitaminstrumentālists teic, ka arī tajā viņam patīk un interesē plašs spektrs, sākot no baroka mūzikas un senajiem dziedājumiem, līdz AC/DC un elektronikai, vien galvenais priekšnoteikums ir – lai tā būtu kvalitatīva, ar pievienoto vērtību.

Turpinot runāt par šo tēmu, Rihards pastāsta, kāda ir tās nozīme iedvesmas kultivēšanā. «Draudzene par mani bieži vien smejas, ka tad, kad man ir jāpabeidz kādas piņķerīgas lietas kompozīcijās, man patīk, kad blakus stāv dators un fonā ir kāda filma, jo, ja ir klusums, man gribas novērsties, bet, ja līdzās ir jau kaut kāda darbība, tad galva visu laiku strādā. Izcilākā filma, pie kuras es vienmēr varu strādāt, ir Geišas atmiņas, kurai Džons Viljams ir sarakstījis mūziku. Filmas noskaņa man sniedz ko tādu, ka tās laikā izdaru desmit reižu vairāk nekā tad, ja tās tur nebūtu.»

Panākumu atslēga – risks

Lai gan Rihardam nepatīk, ka tiek apzīmēts ar zvaigznes statusu, nevar noliegt, ka viņš ir savas paaudzes spilgtākā un nozīmīgākā vienība sitaminstrumentālistu lokā un, kā viņš pats uzskata, to sasniegt ļāvis ir risks. «Kad es paņēmu kredītu bankā un nopirku marimbu, kolēģi teica, ka esmu traks, paņemdams tik lielu kredītu. Tie bija citi laiki, arī man tīri finansiālā ziņā, bet es par to nedomāju! Biju pārliecināts, ka, ja vēlos labi spēlēt, man vajag savus instrumentus,» stāsta Rihards un turpina ar negatīvāku noti par situāciju orķestra vidē. «Nejēdzīgākais ir tas, ka, spēlējot profesionālos kolektīvos Latvijā, fagotistam ir nereāli nopirkt fagotu par trīsdesmit tūkstošiem eiro, jo, strādājot mūsu apstākļos, to nav iespējams atpelnīt. Ārzemēs ir fondi, kas atbalsta mūziķus, labiem izpildītājiem dodot instrumentus, ar ko spēlēt. Pirkt marimbu bija risks, bet tā bija liela investīcija nākotnē un, tagad paskaitot, četros gados man tas viss atnāca atpakaļ. Es bieži vien metos trakās lietās, jo man tas ir izaicinājums. Arī ar jau minēto baletu... kad pateicu, kas tas būs, uz mani skatījās kā uz prātu izkūkojušu, bet, manuprāt, tikai ar šādām lietām ir iespējams kaut ko panākt – lielām un nebijušām, bet tam visam pamatā ir ļoti, ļoti liels darbs, un cilvēki nevar iedomāties, cik tas ir grūti,» viņš saka, neslēpjot, ka kopš oktobra nav pavadījis nevienu brīvu dienu.

Diendienā strādājot, mūziķis uzskata, ka enerģiju smeļ tieši lietās, ko dara un kas ir izdarītas. Pat tad, kad viņš jūt, ka nevar strādāt pie instrumentiem vai kompozīcijām, galvā vienmēr rosās idejas un kūsā informācija. «Atpūsties es varu, aizbraucot uz nedēļu no Latvijas, vai tepat ar telti pie ezera. Tikai tad mans prāts uz mirkli atslēdzas.»

Mūziķis atzīst, ka tādā dzīves ritmā, kāds ir viņam, svarīgi ir tas, kādi cilvēki ir viņam apkārt, un ar tiem jaunajam vīrietim ir paveicies, jo viņi saprot Riharda aizņemtību un nemitīgo darbību. «Apkārtējie un mana draudzene mani labi saprot, jo viņa ir arī mana menedžere, tādēļ zina, ko tas prasa, lai viss būtu.»

***

Rihards ZAĻUPE

• Dzimis 1983. gada 21. aprīlī Talsos

• Komponists, spilgtākais marimbas un sitaminstrumentu virtuozs Latvijā

• Neprecējies, ir draudzene

• 2002. gadā absolvējis Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu un iestājies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA), Sitaminstrumentu klasē pie docenta Edgara Saksona. No 2004. līdz 2005. gadam bija Socratus Erasmus students Hochschule fur Musik Ķelnē sitaminstrumentu specialitātē. 2008. gadā ieguvis maģistra grādu sitaminstrumentu spēlē JVLMA

• Mācījies marimbas spēli un kompozīciju pie Keiko Abes, kā arī piedalījies Starptautiskajās Kataržinas Mičkas marimbas meistarklasēs pie profesoriem Kataržinas Mičkas, Roberta van Saiza, Ērika Samū u. c.

• 2006. gadā saņēmis JVLMA un Hansabankas gada balvu

• Kopš 2006. gada Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sitaminstrumentu grupas mūziķis un docētājs JVLMA

• 2008. gada aprīlī iznācis pirmais kompaktdisks Marimba Dance, kurā iekļautas oriģinālas kompozīcijas marimbai solo, marimbai un klavierēm, kā arī korim. Pats Rihards un viņa albums saņēmis Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu 2008 nominācijā Gada debija

• Līdztekus akadēmiskajai mūzikai daudz spēlē džeza, latino, popa un rokmūziku, kā arī house mūziku kā bundzinieks un perkusionists

• Vaļasprieki: savas bibliotēkas veidošana, atpūta dabā, mūzika, kino un pastaigas ar divus mēnešus veco melnā mopša šķirnes kucēnu Alfiju, ar kuru, kā saka Rihards, tiek pavadīts viss brīvais laiks