Mūžībā devusies izcila literatūrzinātniece

"Mums Līvija paliks atmiņā no projekta “Māja Rīgā” laikiem (kopš 1995.g.), kad viņa mums atvēra gan savas mājas, gan sirds durvis, ļaujot caur ģimenes traģisko vēsturi izsekot Latvijas ģimeņu stāstam daudzu gadu garumā.

Divi advokāti, Līvijas tēvs Jānis Volkovs un Jānis Krūze, kuri bija nostabilizējuši karjeru, nodibinājuši ģimenes un audzināja bērnus, 1936.gadā uzsāka īres mājas būvniecību - mājas, kam bija jākalpo gan kā dzīvesvietai, gan ienākumu avotam. Padomju vara iznīcināja ģimenes (Jānis Krūze tika noslepkavots Centrālcietumā, viņa sieva un bērni izsūtīti - māte mira svešumā, bērni atgriezās, bet tika izsūtīti vēlreiz, un vēlreiz atgriezās.. Izsūtīti tika arī Līvijas vecāki - tēvs mira Kolpaševā, māte atgriezās nelegāli, dzīvoja ar svešiem dokumentiem, visu atlikušo dzīvi baidoties no atmaskošanas).

Emocionāli spēcīga epizode ir Līvijas stāsts par došanos uz Kolpaševu vēl padomju laikā - meklēt tēva kapu, un apziņa, ka tur nekas nav saglabājies..

Padomju vara atņēma arī māju/ mājas: Līvija, lai arī dzīvoja dzīvoklī, ko tēvs bija iecerējis kā savas ģimenes mājvietu, piedzīvoja tā pakāpenisku pārveidošanu par komunālo dzīvokli, viņai atstājot vien vienu istabu, pilnu ar saglabātajām ģimenes mēbelēm un tēva rakstāmgaldu.

Sapnis par medicīnas studijām jaunietei ar “nepareizu” biogrāfiju, tika liegts, un tā Latvija ieguva Līviju Volkovu - literatūras zinātnieci. Otra īpašnieka bērniem atgriešanās savā mājā tika liegta vispār līdz pat brīdim, kad māja tika denacionalizēta un atdota īpašniekiem.

Kad 1991.gadā Latvija uzsāka īpašumu atgriešanas procesu, Līvija kopā ar Jāņa Krūzes mantiniekiem bija vieni no pirmajiem, kuri atguva māju un sākās jauns stāsts - par denacionalizācijas procesu neviennozīmīgo ietekmi uz cilvēku likteņiem un par mācīšanos saimniekot jaunā situācijā. Visā šajā laikā Līvija bija mūsu atbalsts pētījumā un vienkārši cilvēciski sirsnīga sarunu biedre," teikts Facebook ierakstā.