Agrāk uz darbīgu, aktīvu vīru auditoriju orientētajā žurnālā Klubs parasti tika publicēti lielu uzņēmēju, bagātnieku topi, lai publika var pavērot, kā izskatās šīs pasaules varenie, kurš kuram priekšā saraustās mantas un ietekmes ziņā. Taču nu zināms arī Latvijas prokuroru tops, kas nezin vai tapis tāpat vien, nejauši.
Acīmredzot Latvijas prokuroru saime ir sākusi apjaust, ka jāsāk rūpēties par savu publisko tēlu, tāpēc arī šādas publisko attiecību aktivitātes – pozēšana savos kabinetos, pie papīriem piekrautiem plauktiem, mazliet piesārtuši, sataisījuši apņēmības pilnus skatienus.
Ko tas varētu nozīmēt? Laikam jau Ģenerālprokuratūras darbinieki diez cik labi nejūtas, jo sāk nākt atpakaļ bumerangs – aizvien acīmredzamāka kļūst pārāk biežā prokuroru iesaistīšanās politiskās spēlītēs kādā no spēlētāju pusēm,angažēta pasūtījuma pildīšana, kas turklāt it bieži noslēdzas ar upura uzvaru. Tikpat labi kā prokuroru topu varētu izveidot arī Ģenerālprokuratūras izgāzto lietu topu – jau virknējas krellēs tādas lietas, kas sākumā izskan kā šaušalīgi atmaskojumi, bet vēlāk izrādās, ka atmaskotie nav bijuši pie vainas.
Pats ģenerālprokurors Jānis Maizītis prokuroru topā nav iekļauts, toties tajā trešajā, bronzas medaļnieka pozīcijā atrodas tiešām prominentais prokurors Aldis Mežsargs, kurš pazīstams kā viens no Ventspils mēra Aivara Lemberga vajātājiem. Mežsarga ieguldījums tiesiskuma druvā ir arī minerālūdens dzeršana kopā ar niknajiem Lemberga politiski ekonomiskajiem oponentiem Olafu Berķi un Oļegu Stepanovu viesnīcas Rīdzene bārā dienu pirms apsūdzības uzrādīšanas Lembergam, kā arī komfortablu liecību sniegšanas apstākļu nodrošināšana citam oponentam– Šveices advokātam Rudolfam Meroni. Vēl Mežsargs slavens ar to, ka ilgstoši pa mobilo tālruni runājis uz viena privāta kantora rēķina, taču par šo kliedzošo visu veidu ētikas un ne tikai ētikas pārkāpumu priekšniecība viņam tikai noglaudīja galvu.
Bet lai nu paliek topi. Topi ir topi, bet reālie darbi ir reālie darbi. Pašlaik krimināllietā, kur prokuratūra apsūdzējusi Lembergu, viņa dēlu Anriju Lembergu un uzņēmēju Ansi Sormuli, atkal atsākušies tiesu darbi. Tagad ne vairs viens tiesnesis un piesēdētāji, bet veseli četri profesionāli tiesneši mēģina iedziļināties tēmā un saprast, par ko īsti viņiem uz apsūdzēto sola sēdošās personas būtu jānotiesā.
Aizstāvība un apsūdzētie ir vaļsirdīgi atzinušies, ka neko nevar saprast – kādā sakarā viņi vispār nosēdināti uz apsūdzēto sola un ko īsti viņiem šuj klāt. Par to aizstāvība ir iesniegusi tiesā pagaidām kopā pavisam 19 dažādu veidu lūgumu.
Kopējā aina šajā kriminālšausmu lietā neveidojas diez cik tīkama prokuroriem. Proti, redzams, ka pa daļai apsūdzības tekstā sastopama neticama paviršība – neprecizitāte tajā minēto firmu, iestāžu nosaukumos, skaitļos. Zem Lemberga taču tiek rakts jau gadu gadiem, vairāk nekā 10 gadu, un vai tad nebija laika, lai noskaidrotu, ka Ventspilī ir, piemēram, Ventspils brīvosta, nevis Ventspils osta un tādā garā. Formulējumi ir izplūduši, nekonkrēti, tāpēc aizstāvībai nav iespējams būvēt nekādu pozīciju, jo nevar būvēt pozīciju,ja nav saprotams, kurā laikā, kurā vietā un ko darījis tas vai cits procesā iesaistītais. Vēl tekstā veseliem gabaliem lietoti teksti svešvalodās,it kā te nebūtu Latvijas Republika un tajā nebūtu valodu likuma. Vēl ir izmantotas ārzemnieku liecības, kuras tulkojuši materiāli ieinteresēti personāži, kas savukārt liek šaubīties, vai liecības oriģinālā tiešām skanējušas tā kā tulkojumā, vai tās nav pielabotas. Pirmajās divās atsākto tiesu darbu dienās pamazām ir sākuši izgaismoties senas vēstures fakti, kurus prokurori ir aizmirsuši, tīšām neatcerējušies vai centušies tos aizmirsināt. Jau 1999. gadā tolaik žurnāliste Inta Lase, kas vēlāk kļuva par prezidenta Valda Zatlera preses sekretāri, uzrakstīja prokuratūrai iesniegumu, un līdzīga satura iesniegumus uzrakstīja vēl arī daži politiķi. Šajos iesniegumos prokuratūra tika vedināta pārbaudīt izklāstītu šaušalīgi skanošu faktu atbilstību patiesībai. Prokuratūra taču kaut ko pārbaudīja, galā neko kriminālu nekonstatēja, krimināllietas neierosināja. Šo pārbaužu rezultātos varētu būt dokumenti vai liecības, kuras Lembergs un viņa aizstāvība tagad varētu lietot savas pozīcijas veidošanai. Taču šo materiālu pašreizējā krimināllietā nav. Acīmredzot to nav tāpēc, ka šie materiāli varbūt nav izdevīgi apsūdzībai un tie var konstrukcijas sagraut. Iespējams, šajos noklusētajos materiālos parādījās tā aina, kas raksturo situāciju tajā laikā, par kuru pašlaik runāts, apsūdzot Lembergu kukuļa izspiešanā no uzņēmēja Aināra Gulbja un citiem biznesmeņiem.Proti, deviņdesmito gadu pirmajā pusē uzņēmējs Gulbis, vadot uzņēmumu Ventrans,bija sataisījis tiem laikiem fantastiskus parādus – ap 12 miljoniem dolāru, no tiem 6 miljonus parādā arī Ventspils pašvaldībai. Tāpēc pilsētā risinājās pārrunas par šo parādu pārņemšanu, pretī saņemot kapitāldaļas, un uzņēmumi, kas šīs kapitāldaļas pārņēma, vēlāk parādus nokārtoja. Taču šie fakti iz vēstures nekādi nelīmējas iekšā prokuroru redzējumā par notikušo. Tāpēc prokuratūra kā tāda Patiesības ministrija neērto vienkārši izsvītro no pagātnes, nobēdzinot agrāk veikto pārbaužu materiālus arhīva plauktos. Vēl ir tāda neticama nianse, ka šajā lietā apsūdzētais Lembergs nekad nav sniedzis liecības! Proti, prokuratūru nav interesējis Lemberga viedoklis vai arī tā ir baidījusies šo viedokli dzirdēt, jo, to izdzirdot, apsūdzības konstrukcijas varbūt juktu ārā. Kad Ventspils mērs pagājušā gada 31. jūlijā izteica gatavību sniegt liecības,jau nākamajā dienā prokuratūra steigšus lietu nosūtīja uz tiesu. Daudzo gadu laikā, mēģinot kaut ko parakt zem Lemberga, prokuratūra ir izgudrojusies visādi, bet nekas prātīgs nav sanācis. Jo nav bijis gana pierādījumu. Varētu balstīt apsūdzības uz kādām vajadzīgām iepriekš sarunātām nepatiesām liecībām, taču tad ir grūti izpestīt no ķezas šos liecinātājus, kuri arī sanāktu līdzvainīgi noziegumā. Tāpēc pierādījumu trūkums tagad tiek kompensēts ar Lemberga politiski ekonomisko pretinieku iecelšanu cietušo kārtā. Varenie bagātnieki, oligarhi iznāk nabadziņi, kurus briesmīgais Lembergs esot tā iebiedējis, ka viņi teciņus skrējuši viņam atdot savu uzņēmumu akcijas. Te gan arī īsti nelīmējas, jo pārāk groteski un absolūti neticami skanētu, ja Gulbis apgalvotu, ka Lembergs viņam piesolījis izbakstīt redzokļus un pārplēst rīkli, un Gulbis uzreiz pārbijies. Katram skaidrs, ka Gulbis nu gan nebija tas, kuram kāds varēja primitīvi draudēt. Tāpēc sadzejots cits stāsts: ka Lembergs Gulbim piesolījis izdarīt tā, ka kādi Ventspils uzņēmumi izņemšot naudu no Gulbim piederošās bankas un viņš nesaņemšot savu cerēto peļņu. No tā tad Gulbis pārbijies līdz aukstiem šermuļiem un steidzis tik atdot savas akcijas.
Izņemot šīs blēņas, vēl apsūdzībā 147 sējumos ir savākts vesels blāķis makulatūras, kur daudzviet vispār nav nekāda sakara nedz ar lietu, nedz Lembergu. Kriminālsāgā darbojas pat rēgi – piemēram, pirmstiesas izmeklēšanas laikā nenoskaidrota persona, kas nenoskaidrotā vietā veikusi nenoskaidrotas darbības, un pret viņu noilguma dēļ izbeigts kriminālprocess…Tomēr bezsakarīgie savārstījumi diezin vai ir tapuši tāpat vien. To mērķis acīmredzami ir iespaidot tiesu psiholoģiski. Lai cik bezsaturīgi būtu teikumi, katrā rindkopā neskaitāmas reizes atkārtojas frāzes, ka Lembergs kaut ko esot darījis noziedzīgi, apzinoties savu darbību pretlikumīgo raksturu un tā joprojām. Noziedzīgi, noziedzīgi, noziedzīgi. Dzirdot šādu mantru, cilvēks, kas nepietiekami iedziļinās lietas būtībā, neviļus tiek ieprogrammēts noticēt klāt pieliktajiem apgalvojumiem, pat ja tiem nav nekāda faktu seguma.