Ojārs Grīnbergs: brīnos, kā esmu noturējies pret dropi

...Nelielā mājiņa Rīgā, Braslas ielas malā, ir ieaugusi krūmājos. Aiz logiem nojaušami lielāki koki, bet viss ir apsnidzis un zaudējis aprises. Istabā saldi vīst ziedi: Ojārs tikko nosvinējis 70 gadu jubileju un, salicis mantas, pošas prom: šeit viņš dzīvo tikai tad, kad ir vasara vai vismaz rudens. Turklāt pavisam drīz šeit būvēs jaunu ceļu, un Ojāra mājiņa taps nojaukta. Ir mazliet skumji, bet viss mainās: slavai un popularitātei ir viļņu galotnes un atviļņi, dzīvei – tāpat. Tomēr iemīļotais, allaž optimistiskais dziedātājs Ojārs Grinbergs, kā mēdz teikt, neko no tā neuztaisa: viņš pasmaida, jo neiet jau prom uz nekurieni, bet gan pie mīļotās sievietes.

Šodien – atcerēsimies pagātni kopā ar Ojāru un ieskatīsimies nākotnē.

– Atceries savu pirmo koncerttūri?

– Kā nu ne. Burtiski uzreiz pēc atnākšanas no dienesta padomju armijā es aizbraucu uz Moldāviju. Tur notika Latvijas PSR kultūras dienas. Tur bija Raimonds Pauls, kas vadīja REO (Rīgas estrādes orķestris), man bija jādzied. Manā repertuārā bija, piemēram, Strangers in the nigth, bet Pauls vēl toreiz nerakstīja dziesmas. Armijā būdams, es dziedāju Zvaigznītē, mums bija milzīgi panākumi: 1966. gadā ieguvām pirmo vietu Liepājas vokāli instrumentālo ansambļu konkursā, kas gan vēl nesaucās Liepājas dzintars. Bet Moldāvijā man bija tāda sajūta... kā no sūdu bedres vīna dārzā. Braukājām riņķī pa visu Moldāviju, un tur ir tik viesmīlīga tauta... Vīns tur plūda straumēm. Pauls toreiz vairs nedzēra, bet moldāvi visu laiku ar vīna glāzēm nāk virsū, un – kā dod Paulam, tā viņš uzreiz dod man.

– Kad sāki Raimonda Paula dziesmas dziedāt?

– 1968. gadā Paulam nāca vesela dziesmu plejāde: Papu, saki mammai pats, Mežābele, Tev, mana labā, Somu pirts...

– Vai apjauti, ka nāks slava un popularitāte?

– Nē, ne īpaši. Es jutos kā no striķa norāvies, man patika tas, ko darīju. Uzreiz pēc armijas – un ceļoju pa pasauli! Pirms tam es taču nekur nebiju bijis. Pauls mani dzirdēja dziedam Zvaigznītē. Viņš mani uzaicināja Filharmonijā uz noklausīšanos, pateica – ir labi. «Tikko tiksi vaļā no armijas, nāc pie manis,» Pauls teica. Tāds bija sākums kopā ar Paulu. Bet arī pirms tam man bija sava prakse: dziedāju dejas populārākajos Rīgas klubiņos. Skolotāju namā dziedāja Bruno Oja, viņš aizbrauca uz Poliju, es – viņa vietā.

– No Paula dziesmām noteikti kāda kļuva par sirds dziesmu.

– Man visu laiku bija Mežrozīte, bet to pirms tam sāka dziedāt Zigfrīds Račiņš 1968. gadā. Jāatzīstas, es viņam nospēru to dziesmu, jo viņš nebija īpaši aktīvs dziedātājs. Mežrozīte man ir vistuvākā no visām Paula dziesmām. Kopā ar Paulu biju kādus četrus gadus, tad viņš aizgāja no REO. Un es arī pametu REO – gribēju kaut ko nopelnīt, jo man jau tur ne vella nemaksāja: tur bija kādi 150 rubļi alga, tā kā fabrikā. Mēnesī – piecpadsmit koncerti. Aizgāju dziedāt uz slaveno Jūrmalas krogu Lido, pēc tam – uz Ādažiem. Tur mani noformēja par šoferi, bet patiesībā kolhoza priekšsēdētājam Kukelim biju tāds galma dziedā

tājs – vajadzēja uzstāties visādu ārzemju viesu priekšā... Kolhozā nopelnīju naudu mašīnai un nopirku moskviča smalkāko modeli. Toreizējais REO vadītājs Aivars Krūmiņš mani paaicināja atpakaļ uz orķestri, es aizgāju ar. Dziedāju līdz brīdim, kad orķestri iznīcināja. Pēc tam kopā ar Uldi Stabulnieku, Margaritu Vilcāni, Adrianu Kukuvasu un Antru Ozolu uztaisījām ansambli. Pāris gadu koncertējām. Tad Stabulim piegriezās... Imants Paura izveidoja ansambli Tip top, ar to mēs izbraukājām puspasauli. Krievijā uz mūsu koncertiem bija pilnas zāles. Pa blatu radās iespēja koncertēt daudzās valstīs. Piemēram, Kubā divus mēnešus koncertējām kopā ar kubiešu orķestri. Interesanti, ka kopā ar Margaritu mēs Maskavā ierakstījām Noras Bumbieres dziedāto hitu Lapas dzeltenās. Mūs parādīja Vissavienības TV, un šīs dziesmas ieraksts līdzinājās bumbas sprādzienam: tur katra apkopēja nākamajā dienā dziedāja to dziesmu... Kā Pauls mācēja trāpīt ar to meldiņu?

– Kā tu vērtē neskaitāmos muzikālos šovus, kas tagad regulāri pārplūdina televīziju?

– Diezgan skeptiski. Bet, no otras puses – kaut kas jau tur jādara. Varbūt no pārdesmit konkursantiem kāds viens arī kļūs par dziedātāju. Bet vairāk jau televīzija naudu pelna ar tiem šoviem, nevis kāds tajos meklē dziedātājus. Katrā ziņā Latvijas estrādes mūzikas līmeni tie šovi neceļ. Bet kaut kas jau cilvēkiem pa to televizoru jāskatās... Kad mēs dziedājām – es, Margarita, Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere, tad jau mums konkurences nebija, mēs faktiski bijām vienīgie. Nebija tā kā tagad – divdesmit dziedātāji, un visi vienādi. Pēc mums nāca Žoržs Siksna, Zigfrīds Muktupāvels, Niks Matvejevs, Aivars Brīze – tie jau paliek. Bet šodienas jaunie dziedātāji man izklausās stipri vienādi...

– Tava pirmā laulība bija ar lietuvieti Audru. Arī dziedātāja...

– Jā, ar Audru iepazinos 1966. gadā Liepājā, kad dziedāju Zvaigznītē. Viņa bija atbraukusi no Panevēžas kopā ar savu ansambli. Man viņa ļoti iepatikās. Apprecējāmies, man Rīgā (paldies Paulam!) piešķīra dzīvokli. Piedzima meita Endija, tagad viņai 38 gadi, dzīvo Francijā, bija viņai tur brūtgans, bet ar to sagāja grīstē. Pārdevu savu Rīgas īpašumu, pusi naudas iedevu Endijai, lai viņa tiek uz kājām.

– Nopirki īpašumu?

– Nē, man vēl ir trīsistabu dzīvoklis Purciemā, un vēl draudzenei Rutai ir īpašums Mangaļos. Mēs sešus gadus jau esam kopā, un mums ir ļoti labi. Mēs kopā saderam, un, ja cilvēki sader, tad viss kārtībā. Ruta ir atraitne, viņai ir divi puikas – trīsdesmitgadnieki, bet pašai –

53 gadi. Ir jau krietni jaunāka par mani, bet šajos gados to starpību tik traki nejūt. Pēc otrās sievas Agnijas nāves es gadu biju viens pats. It kā brīvs, bet tad sāku domāt – nedod, dies, vēl nodropēšos. Un kaut kā palaimējās man šo sievieti satikt. Es mētājos viens pats pa to Purvciemu, un kāda mana paziņa ieteicās, ka viņai esot viena forša draudzene. Un iedeva telefona numuru. Mēs kādas divas vai trīs nedēļas pa telefonu runājāmies. Pirmo reizi satikāmies Gunāra Meijera krodziņā, iedzērām... Bet tagad viņa mani sargā, Rutai ļoti nepatīk, ja es dzeru. Un tas mani attur no dzeršanas.

– Atceros, tu ļoti pārdzīvoji Agnijas nāvi.

– Dabīgi. Mēs taču bijām divdesmit gadus kopā nodzīvojuši. Saķēru plaušu karsoni. Pēc tam man atklāja vēzi. Pirms sešiem gadiem man izgrieza trešdaļu plaušas. Sekas gan jūtu: vairs nevaru skraidīt kā tāds āzis, nevaru daudz dziedāt – trīs dziesmas, un tad man ir jāatpūšas.

– Tad jau tu nepīpē.

– ... Hmm... Nu, pīpēju. Ja mirs, tad mirs.

– Kad mirs, tad varbūt domās: vai, pīpēt, būtu ilgāk dzīvojis.

– Varbūt es nemaz par to nedomāšu. Es vēl brīnos, kā esmu noturējies pret dropi. Atceros, kā bija Lidiņā: tur aiz rokām rāva, lēja pilnas glāzes par brīvu, arī krogā Tallina, kur kādu laiku dziedāju, tur dūmi griezās, visi pillā! Bet dzeramnaudas bija foršas: katru dienu vismaz divdesmit rubļus pārnesu mājās, un tā toreiz bija liela nauda. Biju iemācījies visu vajadzīgo repertuāru – visādas Murkas un Ei, morjak, ti sļiškom dolgo plaval...

– Tad, kad jau biji Raimonda Paula solists, meitenes tevi nevajāja?

– Un kā vēl vajāja. Vēstules rakstīja, pakaļ skraidīja. Viena traki gribēja precēties, bet kaut kas mums nesanāca.

– Tu par Audru līdz galam nepastāstīji.

– Smuka lietuviete bija. Bet Audrai ar visu smukumu bija smags raksturs... Kad pēc 15 gadus ilgas laulības izšķīrāmies, Audra palika Latvijā un apprecējās ar bagātu vīru. Bet arī no tā viņa izšķīrās. Viņas otrais vīrs bija Leonīds Loginovs, zini tādu? Ar viņu čomi bijām jau no aizvēstures. Bet tagad viņš man labs draugs.

– Domā precēties ar Rutu?

– Tā mēs domājam – varbūt nākamvasar. Man pie Usmas ezera dzīvo labi draugi. Tur ir tāds Jānis Bušers, labs dziedātājs. Viņš ezera krastā ir uztaisījis mājiņas, audzē zirgus. Mēs ar Rutu varētu Usmas baznīcā salaulāties, Jānis man nodrošinās ekipāžu ar zirgiem...

– Tu esi romantisks?

– Īpaši neesmu, bet šis un tas jau pieķer... Katrā ziņā neesmu kā tanks. Esmu labsirdīgs cilvēks. Tāpēc man ir daudz labu draugu, un neviens nekad nav teicis, ka es būtu sūdabrālis. Es dzīvē pat neesmu neko nožēlojis, jo neesmu neko sliktu darījis. Vienīgi... Nožēloju to, ka agrā jaunībā nemācījos mūziku. Balsi nostādīt gāju pie privātskolotāja, bija tāds Leonīds Zahodņiks, vecs opermākslinieks ar itāļu skolu. Viņš mācīja dziedāt arī nelaiķim Lihtenbergam. Zahodņiks nespieda dziedāt to, ko es negribu – sekoja tikai, lai man ir pareiza elpošana un lai balss tīri un atvērti skan.

– Kas tev šķiet kā augstāko lidojumu?

– (Smejas). Sāku es ar zemāko Rīgas klubiņu, pēc tam sekoja augstāks klubiņš, tad Zvaigznīte, tad REO, Stabulnieks, Tip top. Un augstākais punkts, kur esmu dziedājis – tā ir ANO Ģenerālās asamblejas zāle. Kādā sakarā es tur biju – neatceros. Iedomājies, 1975. gadā, krievu laikos, es biju Amerikā. Vēl bija Margarita un Stabulnieks. Bija vēl mākslinieki, bija čekas aģentu bars. Turienes latvieši mūs nepieņēma, jo viņi uzskatīja, ka mēs esam komunisti, jo toreiz uz Ameriku varēja tikt tikai čekisti vai komunisti. Mēs koncertējām žīdiem, kas bija uz turieni aizmukuši no Padomju Savienības: mēs dziedam Podmoskovnije večera, viņi raud un dāvina mums vecas pildspalvas. Domāju, tā mūsu viesošanās Amerikā bija politiska lieta: lai parādī

tu – re, mēs izlaižam latviešu māksliniekus uz ārzemēm! Bet mūs visu laiku uzmanīja čekisti: mazais Robis man skraidīja pakaļ kā sadedzis. Es saku –

gribu bišķi iziet pastaigā, Robis uzreiz kliedz – tu tikai atnāc atpakaļ, citādi man būs mēsli! Nu kur tad es mukšu? Man tikko bija piedzimusi vecākā meita – Endija, man Latvijā bija ģimene. Čekisti jau zināja, ko var laist un ko nevar laist uz ārzemēm. Ja es būtu brīvs, tad varbūt būtu tur palicis. Jauns puika tak biju... Bet ja mēs par to augstāko lidojumu – tas tagad iet uz leju, atkal uz krodziņiem. Es tagad kā meitene uz pasūtījumu: eju, kur aicina. Ja kāds piezvana un saka – māksliniek, manai mammai jubileja, viņai patīk, kā jūs dziedat, atnāciet ar pāris dziesmām! Man jau tas neprasa nekādu lielo darbu: trīs dziesmiņas – atpūšos, atkal trīs dziesmiņas – atkal atpūšos... Kādreiz mani ņem pretim arī kādā lielākā koncertā. Piemēram, Ulda Stabulnieka piemiņas koncertā. Uldis bija lielisks muzikants un foršs čalis, bet viņš par daudz visu ņēma galvā. Viņam bija ļoti grūti dzīvot, jo viņš daudz kam nepiekrita. Un kas ar mums būs pēc kāda laika? Bet tik un tā jādzīvo! Man ir viena laba īpašība: ja mani nomāc kas slikts, es nospļaujos un saku – rīt es to vairs neatcerēšos!

– Un tevī arī nav pretenziju, piemēram, pret varnešiem?

– Nu, ko es varu izdarīt? Man pietika ar diviem šoviem. Pirmais bija 6. Saeima, kur es iekūlos caur Zīgeristu un viņa banāniem. Man bija interesanti vērot visu, kas tur notika. Es nekur neiesaistījos, nelīdu runāt. Es tikai redzēju, kā tur visi muķī un kruķī, dzīvo savās interesēs. Un tā tas notiek līdz šim brīdim. Viens labums gan man bija no Saeimas: dabūju lielāku pensiju. Un ko tas dotu, ja es tagad dusmotos uz valdību? Otrs šovs man bija gājiens ar Lembergu un Grinbergu. Savulaik Lembergam sākās strīds ar to viņa Grinbergu. Tad Lembergs ielika avīzē sludinājumu par konkursu uz Ojāriem Grinbergiem. Es nodomāju: man neviens pa rokām nesitīs, ja es atsaukšos uz šo sludinājumu. Uzrakstīju pieteikumu Ventspils domei. Sākās baigais mudžeklis: zvanīja no Ventspils domes, atbrauca advokāts. Es saku: gribu pretendēt uz ostas valdes locekļa vietu! Tas otrs Ojārs Grinbergs nebija uzrakstījis savā pieteikumā personas kodu, bet es gan biju. Latvijā, izrādās, bija tikai divi Ojāri Grinbergi. Lembergs sāka spēlēt tālāk, izmantojot to, ka TAM Ojāram Grinbergam nav koda, bet te, reku, ir īsts Ojārs Grinbergs ar visu kodu. Mani izsauca uz čeku, jutāja, vai Lembergs man piegrūdis pilnu muti ar dolāriem, lai es šādi pieteiktos konkursam. «Kad jūs pēdējo reizi sazvanījāties ar Lembergu?» man pajautāja. Bet es nekad mūžā viņam neesmu zvanījis, un viņš man – arī ne! Un jocīgi – es līdz šim brīdim Aivaru tā arī neesmu redzējis. Tikai televizorā, protams. Es ļoti gribētu viņu satikt un paspiest roku. Mums taču sanāca labs šovs!

– Vislielākais šovs jau ir pati dzīve ar mīlestību, nāvi, kritieniem...

– Tā tam jābūt. Ja visi būtu vienādi kā auni, ko tad mēs darītu?

– Ko tu pateiksi tiem, kuri dzīvos pēc tevis?

– Mācieties piedot. Ja tu būsi ļauns, tu izsauksi ļaunumu pret sevi. Ja būsi labs, ļaunums no tevis atkāpsies. Es gribu dzīvē vairāk gaišuma, man nepatīk tumsa. Starp citu, es redzēju gaismas tuneli, jo gandrīz aizgāju pie Dieva. Pēc koncerta Ventspilī (tas bija jaunībā) iedzēru šampiņu, laikam kaut ko smagu apēdu, un mani saķēra briesmīgas sāpes – aklā zarna! Es savā muļķībā izdomāju, ka negribu Ventiņu slimnīcā – vediet mani uz Rīgu! Naktī mani atveda uz dzīvokli, man bija 40 grādu temperatūra. Labi, ka Audra sapra

ta – labi nav, izsauca ātros, un tie aizrāva mani uz slimnīcu. Kad biju uz operāciju galda, zarna plīsa, un tās sajūtas neaizmirsīšu: redzēju, ka mani stumj pa kaut kādām sliedītēm tā kā vagoniņā, es redzu baigo tuneli un spilgtu gaismu tā galā... Pēkšņi vagoniņš apstājās un apkrita, un es izvēlos no tā. Tajā mirklī pamodos: māsiņa man pliķēja vaigus, sak, mosties! Šā nomoda, ko sauc par dzīvi, vērtību tu apjaut tikai tad, kad saproti: bet tu taču varēji arī nepamosties!...