Divdesmit sestajā novembrī Rīgā ļoti īsā vizītē ieradās Starptautiskā Rūpnieku un uzņēmēju kongresa (International Congress of industrialists and enterpreneurs, ICIE) viceprezidents, komitejas sadarbībai finanšu, kredītpolitikas un banku jomā priekšsēdētājs Oļegs BEREZOVOJS. Intervijā Neatkarīgajai viņš stāsta par kongresa darbības kontekstu.
– Ar ko Latvija, kurai rūpniecība nav stiprā puse, ieinteresēja ICIE viceprezidentu?
– Kongress tika radīts, lai veicinātu ekonomisko integrāciju starp valstīm. Kongresa viceprezidenti ir cilvēki, kas pilda kongresa lēmumus. Nav tā – sagribējās un atbraucu uz Latviju. Reizi gadā vai pāris gados man ir jāapmeklē valsts, kura ir kongresa locekle. 2012. gadā man bijuši 30 komandējumi. Turklāt es ļoti reti sniedzu intervijas. Tas nav mans uzdevums. Mans uzdevums ir tikties ar biznesmeņiem, ar vadību un noteikt, kāda varētu būt kongresa iespējamā rīcība. Es taču nestāstīšu kolēģiem par Latvijas biznesu vispār, es teikšu – lūk, šis ir pirmšķirīgs projekts, investēsim. Vai arī, ja man, teiksim, Ķīnā vai Kazahstānā, pavēstīs par Latviju ko svarīgu, tad es nemeklēšu informāciju internetā, es saistīšos ar Latviju tieši un iepazīšos ar lietas būtību uz vietas. Viens no manas vizītes iemesliem bija Ķīnas un Latvijas biznesa forums.
– Kas Ķīnai interesants Latvijā?
– Ķīna tagad ir visur. Tā ir valsts politika. Esmu bijis Ķīnā. Tas ir grandiozi, tas ir apbrīnas vērts, ka viss tiek darīts fundamentāli un kapitāli. Ķīnas biznesa forums Latvijā ir pielietojuma meklējums tam, ko viņi jau sasnieguši savā zemē.
Un, tā kā investīciju problēma šodien ir visaptveroša, tad arī par Latviju Ķīnai acīmredzot ir kāda interese. Kādēļ gan neatbraukt un nepētīt kopēja biznesa iespējas?
– Bet kas, jūsuprāt, jādara Latvijai no savas puses, lai tā būtu sadarbībai interesanta?
– Te man vispirms jāuzsver, ka kongress tika radīts kā nepolitiska organizācija. Tāpēc es par Latvijas politiku neizteikšos. Un arī ikvienā kongresa forumā mēs apspriežam jautājumus, kuri politiku neskar. Pirms divdesmit gadiem, kad tika radīts kongress, tā bija pareiza ideja. Tie, kuri kongresu radīja, saprata, ka Padomju Savienība ir sabrukusi, tās republikas kļuvušas par patstāvīgām valstīm un starp šīm valstīm var rasties politiska rīvēšanās. Taču – tā nedrīkst traucēt biznesam. Ir jābūt laukumam, kurā bizness tiekas bez politikas. Tas ir ICIE konceptuālais pamatuzdevums.
Mūsu kongress – tā ir organizācija, kuras uzdevums nav sniegt vērtējumu, lai tā būtu politika vai ekonomika. Tā ir diskusiju un viedokļu apmaiņas telpa. Biznesa tikšanos un kontaktu telpa. Mēs visu reducējam līdz vienkāršai idejai – mums jāiepazīstina dažādu valstu biznesmeņi cits ar citu, mums jāveicina bizness dažādās valstīs, bet jebkurā gadījumā jāiztiek bez spiediena. Nopietnus projektus (nafta, Gazprom, Minatom...), kur politikas ietekme ir nepārprotama, mēs cenšamies neskart, nepiedalāmies tajos un nelobējam tos. Tāpēc, ka tā jau būtu politika.
Latvijai taču bija slaveni brendi, kuri rādīja Latviju izdevīgā gaismā tieši sadarbības aspektā. VEF, šprotes, Jūrmalas festivāli… Šodien grūti ko teikt. Es kūrēju kongresa banku un finanšu komiteju. Cik zinu, Latvijai palikusi viena vai divas savas bankas. Tātad finanses, kuras šeit tiek izvietotas, investētas, ir – sveša nauda. Ekonomiskā ziņā es īpašu bumu neredzu. Mēs Saeimā tikāmies ar Raimondu Vējoni. Viņš teica, ka savā ekonomiskās attīstības stratēģijā Latvija nosaka virzienus. Ceļu, kuru ejam. Piemērus viņš neminēja. Taču, kā teikts filmā, – kas tas par ceļu, kurš neved uz templi? Kas tas par virzienu, ja nav redzams, ko gribam dabūt galā? Kurš tad noteiks konkrētību? Ir jābūt kādiem ekonomiskiem blokiem, projektiem,…
– Krīzei tikuši visi iespējamie epiteti: ekonomiskā, finanšu, morālā, sistēmas… ICIE apvieno 27 valstis. Kā krīze un tās pārvarēšana izskatās šajā kontekstā?
– Ja runāt par krīzi vispār, tad šodien kaut ko prognozēt – tas nebūs visai labs darbs. Tāpēc, ka ir lērums viedokļu. Vieni teic, ka eiro un ES sabruks, citi, ka ne. Es domāju, ka stāvoklis ir ļoti nopietns. Pat, ja vērot banku un finanšu sistēmas attīstību. Esmu piedalījies dažādos forumos, un tur starp dalībniekiem ir tikai dažas valstis, kuru banku rādītāji ir daudzmaz cienījami. Vai nu pārtraukta mazā un vidējā biznesa finansēšana, vai bankas tā nomāc Centrālās bankas nosacījumi, ka kreditēšana tām nav izdevīga – pārāk augsti naudas neatdošanas riski. Bet, ja ekonomika netiek finansēta, tā agri vai vēlu saplok.
– Krīzei it kā būtu jāsaliedē. Taču ņemsim kaut vai ES. Četri gadi krīzē, bet ES arvien nav skaidras perspektīvas pat scenāriju projektēšanas līmenī. Tā nevar tikt pie kopsaucēja, pat runājot par 2014.–2020. gada budžetu. Iezīmējas ES dalīšana pēc ātrumiem vai debespusēm…
– Mans viedoklis: Eiropas Savienība ir valstu apvienība. Taču tad, kad šī apvienība piedzīvo sarežģītu krīzi, katrs pūlas aizstāvēt savas valsts intereses, pūlas panākt maksimālu labumu sev. Un vada ES cilvēki, kuri pārstāv konkrētas valstis. Starpvalstu integrācija nedarbojas, kā pienākas. Situācija ir sarežģīta un dažāda.
– Tātad taisnība Vāclavam Havelam, kurš teica – kamēr ES nebūs vienojošas idejas, šis veidojums nebūs stabils?
– Jā, taču atkārtoju – politiskus raksturojumus mēs nesniedzam.
– Kāda ir jūsu personiskā attieksme pret eiro, monetāro savienību?
– Mēs mēģinām izvairīties arī no vērtējumu izteikšanas. Es uz šo jautājumu neatbildētu. Pat tad, kad man jautā: kā jūs glabājat savu naudu – eiro, dolāros vai rubļos?, es neatbildu. Jo tas tomēr savā ziņā ir lakmusa papīrs.
– Starp citu, par dolāriem… Vai 23. decembris ir nopietns datums? Proti, vai Federālā rezervju sistēma turpinās drukāt dolārus?
– Es domāju, ka tas ir tehnisks datums un līgums tiks pagarināts.
– Kā jūs vērtējat muitas savienību?
– Mēs ne reizi vien esam apsprieduši Eirāzijas telpu, muitas savienību. Un ne reizi vien esam pie šīs tēmas atkal atgriezušies. Nolūkā sniegt rekomendācijas no ekonomikas skatpunkta, nolūkā lemt, ko darīt ar tām problēmām, kas Eirāzijas telpā, muitas savienībā pastāv. Amatpersonas piedalās un klausās. Mēs piedāvājām savus muitas noteikumus. Katra puse uzskatīja, ka tās noteikumi labāki. Sak, pielāgojieties mums. Lai arī process bija ļoti ilgs, beigās tomēr tikām pie konstruktīva lēmuma. Kopumā, es domāju, tas ir mēģinājums savākt Eirāzijas telpu, radīt kaut ko līdzīgu ES.
– Nosauciet, (bez politiskiem raksturojumiem), normālus politikas (valsts) un ekonomikas attiecību piemērus.
– Arī valsts un privātā sektora sadarbības tēmu esam apsprieduši ne reizi vien. 22. novembrī šī tēma tika apspriesta Starptautiskās Banku asociācijas sēdē Polijā, Varšavā. Šis forums man patika ar to, ka valsts un banku pārstāvji sēdēja blakus, bet pretenzijas vienam pret otru viņu sarunās izpalika. Tātad ir izveidots pareizs sadarbības (ekonomika – privātais bizness – valsts) modelis. Valsts aktīvi piedalās. Ja salīdzināt dažādu valstu banku sistēmas, tad Polijas banku sistēma jūtas pietiekami stabili. Tā nav ne īpaši labāka, ne sliktāka par citām ES, taču ekonomiskie rezultāti ir pelnījuši cieņu. Starp citu, šajā forumā tika runāts arī par Polijas mazā un vidējā biznesa attīstību, minēti ļoti interesanti investīciju programmu, valsts garantiju, eksporta veicināšanas un citi piemēri, kas apliecina valsts atbalstu mazajam un vidējam biznesam.
Taču raksturot kopainu ir ļoti grūti. Mainās uzskati, mainās pieejas, tas, kas vakar tika noliegts, šodien tiek pārskatīts. Šajos sarežģītajos apstākļos ikviens meklē savu ceļu un iet savu ceļu. Piemēram, Slovēnijā ir sarežģīts stāvoklis. Tur tāda atbalsta biznesam kā Polijā nav. Valsts pozīcija: iekasēt no uzņēmējiem maksimālu nodokļu apjomu. Uzņēmēji ir pasīvi investēt, ieguldīt. Tiek samazināts sociālais atbalsts.
– Vai ICIE ir kādas situācijas noteiktas prioritātes?
– Protams, esošā stāvokļa ietvaros mēs apspriežam ekoloģiju, energonesējus… Kaļiņingradā rīkojām finanšu un banku jomai veltītu apaļo galdu. Organizējām loģistikas apaļo galdu, kur apspriedām loģistiku. Notika cilvēkresursu pārvaldīšanai veltīts apaļais galds. Pietiekami kvalificēti dažādu valstu pārstāvji izteicās par migrācijas procesiem un to raksturu, par antropoplūsmu ietekmi uz kadriem... Pēc šī apaļā galda Kongresa padome nolēma šo tēmu izvērst kā kongresa darbības virzienu. Tātad taps atsevišķa kongresa komiteja. Taču nav tā, ka jelkurš no šiem jautājumiem dominē mūsu darbā. Mēs cenšamies turēt savā uzmanības lokā visu spektru, visu ekonomikas formātu.
Šogad tika reģistrēta ICIE universālā preču un izejvielu birža. Katrā valstī ir biržas. Mēs vēlētos, lai tās visas nāk mūsu elektroniskajā laukumā. Pirkt caur biržu ir ļoti izdevīgi. Tāpēc, ka biržā viss ir ļoti caurspīdīgs. Ir ražotājs un ir pircējs, bet birža par savu darbu ietur vien procentu. Ir prece un ir cena. Valstis, iepērcieties caur biržām. Šim nolūkam esam radījuši laukumu ICIE.
Mēs reģistrēsim arī savu finanšu korporāciju. Lai virzītu preces uz biržu, lai meklētu investīcijas un finansējumu mazā un vidējā biznesa atbalstam. Droši vien mazā un vidējā biznesa finansējuma samazināšanas problēma pastāv arī Latvijā. Kā tas var attīstīties, ja bankas nedod naudu? Tad nu mēs sapulcējām bankas finanšu un investīciju korporācijā, lai valstu iesniegtiem investīciju projektiem būtu atbalsta iespēja. Ir komisija, kura šos projektus vērtē. Te nedominē ne Krievijas, ne arī kāda cita organizācija. Ikviena valsts – ICIE locekle – var nākt šajā laukumā un lietot to, ko radījusi ICIE.
– Jūs uzsverat mazo un vidējo biznesu. Mazais un vidējais bizness – tā ir vidusslāņa daļa. Kopā ar skolotājiem, ārstiem, arī ierēdņiem. Taču neoliberālisms, kā vēsta gan Krievijas, gan Francijas gudrinieki, izskalo vidusslāni. Vai tad valdītājiem šodien vajag to, kas savulaik noteica valstu un to kultūru stabilitāti? Vidusslāni? Tostarp – mazo un vidējo biznesu?
– Es atkal izmantošu Slovēnijas piemēru. Divi miljoni iedzīvotāju. Salīdzinoši mazs ļoti bagāto un ļoti nabago slānis. 80% cilvēku turības līmenis ir samērojams. Tāpēc, ka izveidota saprātīga sociālo garantiju, sociālā atbalsta sistēma. Ja ģimenes ieņēmumi uz vienu cilvēku ir mazāki par noteiktu summu, ģimenei par bērnudārzu nav jāmaksā. Maksas ceļi. Krievijā ceļa nodoklis jāmaksā par visu gadu. Lai arī pensionārs, iespējams, brauc pa to vien divas reizes gadā. Slovēnijā tu vari maksāt pēc vajadzības – par nedēļu, gadu.. Tur nav superdārgu restorānu, ir daži brendu veikali, bet slovēņi tos neapmeklē katru dienu. Vairāk viesu… Lūk, tādas nianses.
Turklāt – Slovēnijā arī ir krīze un stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Bet 80% – vidusslānis. Tātad – sabiedrība ir saliedēta. Tātad šai valstij vidusslānis ir vajadzīgs. Turklāt – tur pagaidām ir maz ķīniešu, izceļotāju no Āfrikas.
Acīmredzot, līdzīgā garā vērodami sabiedrības noslāņošanos, mēs varam noteikt, kurai valstij vidusslāni vajag, kurai ne. Teic – Krievijā ir vidusslānis. Taču mēs to esam nopietni deformējuši. Piemēram, sagraujot kadru virzības sistēmu, kad, lai kļūtu par ministru, bija jāiziet visas stadijas, sākot no inženiera. Tagad pat televīzijā stāsta, ka amatus pārdod. Iespaidīga korupcija. Un pat tad, ja pārvaldīt sāk cilvēks, kurš nejēdz absolūti neko, kuru visi bezgalīgi nīst, viņš ir tik labi pasargāts, ka viņu nav iespējams aizvākt. Šodien statusu nosaka nauda. Bet, piemēram, jaunatne taču jūt bezperspektivitāti. Rodas agresija.
Turklāt – ne jau tikai Krievijai raksturīgs tas, ka politiķi un pārvaldītāji, līdzko sākas ekonomiskas problēmas un līdzko šie ļaudis jūt, ka viņiem var likt aiziet, cenšas izstumt priekšplānā idejas, kas novērš no pamatlietām, no galvenā. Priekšplānā nonāk reliģiski, nacionāli, vēsturiski… jautājumi. Pussy Riot… Un, kad, no vienas puses, tiek pazemināts cilvēka sociālais statuss, bet, no otras, rādīta kāda uzmanības novēršanai domāta ideja, tas tiek darīts ne tautas labā un ne tautas dēļ. Kādu laiku var tādā uzdotā noskaņojumā pastāvēt. Bet – kādudien cilvēks pārnāk mājās un redz, kas uz galda, kā apģērbti bērni... Viņš sāk saprast, ka tas, kas redzams televīzijā, nav galvenais. Galvenais ir – saglabāt savu ģimeni, gādāt par bērnu izglītību, rūpēties par savu cienījama cilvēka stāju.
***
IZZIŅAI
• ICIE – kongress dibināts 1992. gada februārī.
ICIE locekļi – 27 valstis. Gandrīz visas bijušās padomju republikas, bet arī Itālija, Grieķija, Polija, Ungārija, Indija... Starpvalstu sadarbība tiek veidota, balstoties pamatā nacionālajās darījumu aprindu organizācijās.
Latvijā tās ir: Darba devēju konfederācija un kooperatīvā sabiedrība Koop projekts. Kongresa idejas autors, organizators un pirmais vadītājs – Arkādijs Voļskis 1932.–2006. g.).
Kopš 2001. gada ICIE prezidents ir Viktors Gluhihs.
• Galvenie darbības mērķi: – rūpnieku un uzņēmēju sabiedrisko organizāciju centienu konsolidācija rūpnieciskās un uzņēmējdarbības aktivitātes pieauguma un savstarpēji izdevīgu ekonomisko sakaru labad; – kongresā ietilpstošo rūpnieku un uzņēmēju organizāciju atbalsts; – atbalsts vienotas ekonomiskās telpas izveidei.
***
OĻEGA BEREZOVOJA ATZIŅAS
Esmu piedalījies dažādos forumos, un tur starp dalībniekiem ir tikai dažas valstis, kuru banku rādītāji ir daudzmaz cienījami.
Bet, ja ekonomika netiek finansēta, tā agri vai vēlu saplok.
Slovēnijā arī ir krīze un stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Bet – salīdzinoši mazs ļoti bagāto un ļoti nabago slānis. 80% – vidusslānis.
Tātad – sabiedrība ir saliedēta.
Tātad šai valstij vidusslānis ir vajadzīgs.
Ne jau tikai Krievijai raksturīgs tas, ka politiķi un pārvaldītāji, līdzko sākas ekonomiskas problēmas un līdzko šie ļaudis jūt, ka viņiem var likt aiziet, cenšas izstumt priekšplānā idejas, kas novērš no
pamatlietām, no galvenā.
Priekšplānā nonāk reliģiski, nacionāli, vēsturiski… jautājumi. Pussy Riot…