Zaļupe: valsts apzog sporta trenerus

Valdības un jo īpaši tās vadītāja premjera Valda Dombrovska stāstiem par to, ka krīze ir beigusies, ekonomika aug, grūti noticēt bērnu un jauniešu treneriem. Pirms krīzes, vēl 2008. gadā, valsts finansējums bērnu un jauniešu sporta skolu treneru atalgojumam bija vairāk nekā astoņi miljoni latu un valsts pilnībā sedza treneru algu izmaksas.

Krīzes laikā valsts finansējums šim mērķim tika pamatīgi nocirpts, un joprojām tas ir trīsreiz mazāks – šogad tikai 3 220 677 lati, ar ko pietiek vien 57% jau tā nelielās trenera algas samaksai. Neraugoties uz sportojošo bērnu skaita pieaugumu, arī nākamgad plānots līdzīgs budžets, kas sporta skolu pārstāvjus izdzina piketā pie Saeimas. Kā šie budžeta cipari ietekmē bērnu iespējas sportot, sportā kaut ko sasniegt, kādas sekas sporta sistēmā ilgtermiņā var atstāt šīs bada spēles, kas vēl koriģējams jaunatnes sporta sistēmā, intervija ar Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomes valdes priekšsēdētāju, Nacionālās sporta padomes priekšsēdētāja vietnieci Diānu Zaļupi.

– Lai samaksātu sporta skolu treneru algas 90% apmērā, pēc jūsu aprēķiniem, nākamā gada budžetā trūkst 2,4 miljoni latu, 10% pieliktu pašvaldības. Esat jau piekāpušies līdz 80% jeb 1,2 miljoniem latu, bet Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) lūgusi budžetā papildus piešķirt vien nedaudz vairāk kā pusi miljona, kas ļautu no valsts finansēt 69,6% treneru algas. Nacionālās sporta padomes (NSP) sēdē nepanācāt kompromisu?

– NSP nesa vilšanās, cerēju, ka būs lielāka izpratne. NSP lēmumprojektā ir vienošanās par šo pusmiljona papildu finansējumu, kas nākamgad nosegtu audzēkņu skaita palielinājumu, un šo pašvaldību līdzfinansējuma daļu, kas nepieciešams pedagogu minimālās algas paaugstināšanai. Bet arī par šo Finanšu ministrija (FM) iebilst. Tā neiebilst vienīgi pret apmēram 300 tūkstošiem latu audzēkņu skaita palielinājuma segšanai. Sēdē piedalījās arī finanšu ministrs Andris Vilks, kurš neņēma vērā manu argumentāciju, ka šis ir valsts parāds sistēmai, jo kādreiz valsts pilnībā finansēja treneru darba algas, savukārt pašvaldības uzturēja sporta būves, nodrošināja visu pārējo nodarbībām nepieciešamo.

– Tāpat kā valsts maksā skolotājiem, pašvaldības uztur skolas un nodrošina mācību procesu.

– Jā. Līdz 2009. gadam tā tas arī bija jauniešu sportā, bet krīzes laikā naudu noņēma ne tikai pedagogu darba samaksai, bet vēl voluntāri divus miljonus latu sistēmai vienkārši tāpat. No 2009. gada septembra, kad Pasaules banka ieteica vispār nefinansēt sportu, tostarp jaunatnes, līdz 2010. gadam treneri strādāja gandrīz bez algas, cerot, ka 2010. gadā valsts budžeta finansējums tiks atjaunots. Tā laika izglītības ministre Tatjana Koķe pildīja solījumu un 2010. gadā budžetā paredzēja 3,2 miljonus, ar ko algu finansēšanai pilnībā nepietika. Ar to turpinājām dzīvot, un, pēc IZM plānotā, bez jelkādām izmaiņām jāturpina arī 2013., 2014. un 2015. gadā. Tas nosedz tikai 57% no treneru algām, pārējais jāpieliek pašvaldībām.

– Cik pašvaldību līdz kādam algas apmēram pielika naudu klāt, cik nepielika?

– Pašvaldības visas pielika vismaz līdz 80%, jo citādi nevarēja saņemt šo valsts finansējuma daļu – tādi bija IZM nosacījumi licencētām, akreditētām programmām. Bet tas nozīmē, ka, piemēram, ja nodarbības paredzētas trīs stundas nedēļā, mēs trenerim varam samaksāt tikai par divām. Tā ir klaja netaisnība gan pret treneriem, gan pret bērniem, kuriem netiek iedots tas, kas pienākas, kas paredzēts programmā. Seko arī sporta federāciju neapmierinātība par rezultātu, varbūt tā arī pazaudējam kādu nākamo olimpieti.

– Praksē treneri trīs stundu vietā strādāja divas vai arī vienkārši trešo stundu strādāja bez atlīdzības?

– Gan tā, gan tā. Lielākoties treneri strādāja stundas, kas visas netika apmaksātas, turklāt papildus neapmaksātajam darbam brīvdienās braucot ar bērniem uz sacensībām, sporta nometnēm. Ne velti redzam, ka mūsu treneru korpuss stipri noveco, jaunie treneri ne tikai nenāk klāt, bet arī aiziet prom, labākajā gadījumā, pāriet uz sporta spēlēm, kur, vismaz lielajās pilsētās, var piesaistīt kādu sponsoru naudu, vecāku līdzmaksājumu. Bet, jo tālāk no Rīgas, jo šī situācija ir sliktāka. Tur ir tikai plikā alga – 280 latu par likmi. Piemēram, konkrēti Limbažu un Salacgrīvas sporta skolā atnāca jauns treneris, un, lai dabūtu vienu slodzi un šos 280 latus uz papīra, pat vēl mazāk nekā jaunam trenerim bez darba stāža, viņam jāsavāc trīs grupas, katrā pa 13–14 bērniem. Tas ir traģiski.

– Arī paši treneri atzīst, ka jūsu pieminētā treneru paaudžu maiņa, jauno treneru trūkums ir akūta problēma. Pat, ja jauni treneri tagad sāktu ienākt, viņi uzreiz nebūs labi speciālisti – par tādu var kļūt tikai ar gadiem, pieredzi, izstrādājot savu skolu. Ar ko tas draud?

– Šis pārrāvums jau ir izveidojies, un to tā vienkārši vairs nevar aizlāpīt. Šī problēma ir steidzami jārisina, un uz to arī vērstas mūsu prasības, lai valsts nosedz vismaz šo darba algas daļu, tad pašvaldības no savas puses var pie šīs minimālās algas piemaksāt ko klāt, lai noturētu labus speciālistus. Likums to atļauj, bet pašvaldībām pašām nav tik daudz līdzekļu.

– Jums ir kādi ieteikumi šīs problēmas risināšanai? Valsts šo problēmu izprot?

– Mums ir priekšlikumi, bet žēl, ka mūs sadzird tikai tad, kad izejam ielās. Šie 500 000 latu nākamā gada budžetā ir nevis papildu finansējums, bet IZM neizdarītais darbs, ko viņi tagad mēģina iedabūt budžetā. Tam tur bija jābūt iestrādātam jau automātiski, jo Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas stājās spēkā šā gada janvārī un nosaka sporta pedagogu algas, paredz, ka situāciju nedrīkst pasliktināt. Bet ministrija neko nedarīja, lai uz budžeta grozījumiem pieprasītu klāt līdzekļus situācijas nepasliktināšanai. Šie 500 000 neko neuzlabo, bet tikai notur līdzšinējo līmeni. Bet mums atkal tikai sola: pacietieties, mēs noslēgsim memorandu tāpat kā ar vispārizglītojošo skolu skolotājiem, paredzot pakāpeniski algas atlikt atpakaļ. Labi, ka šādas sarunas beidzot vispār ir sākušās, bet mēs ar bažām raugāmies uz šādiem memorandiem, jo zinām, kā valstij ir ar to pildīšanu.

– Kāpēc, jūsuprāt, NSP atbalstītais lēmums par 2013.–2015. gada sporta budžeta projektu un tajā paredzēto treneru algu finansējuma palielināšanas prioritāti nozuda?

– Tas pazuda IZM gaiteņos. Kāpēc – varam tikai nojaust. Zinām, ka IZM notika reformas, nebija cilvēku, kas ar šo budžetu strādā.

– Kāpēc īsti padomes vadība no tradicionāli to vadījušā izglītības un zinātnes ministra bija jāpārņem premjeram?

– Tā ir sistēmas problēma. IZM sports ir viena neliela sadaļa, kurai parasti neatliek ne laika, ne naudas, turklāt atbildēt par sporta nozari ir izglītības ministra tiešs pienākums, un vēl vienas parunājošas padomes sasaukšana viņam daudz nenozīmē. Bet arī agrāk NSP ir vadījis kāds cits, piemēram, finanšu ministrs. Vadot padomi premjeram, jautājumus iespējams risināt daudz operatīvāk un augstākā līmenī.

– Oficiāli NSP premjera vadībai nodota, «lai veidotu ciešāku sasaisti ar NSP un MK pieņemamajiem lēmumiem, īpaši saistībā ar valsts budžeta projekta veidošanu». Tik un tā redzam, ka, veidojot budžetu, atkal ir problēmas.

– Pārāk ilgi vilcinājās ar šo vadības pārņemšanu. Par to runāja jau pavasarī, bet reāli tā pirmo reizi NSP premjera vadībā sanāca tikai 11. oktobrī, kad valdība budžetu jau bija nodevusi Saeimai.

– Kādu jūs redzat kompromisu treneru atalgojuma jautājumā? 500 000 jūs pilnībā neapmierina?

– Izprotot situāciju citās nozarēs un valstī kopumā, mēs neprasām maksimālo summu, bet 1,2 miljonus, lai valsts samaksātu vismaz 80% treneru algas. Tas kopā ar 20% pašvaldības finansējuma ļautu mums samaksāt pilnā apjomā treneru nostrādātās stundas. Varbūt kādas pašvaldības tad varētu arī atlicināt līdzekļus treneru algu palielināšanai vai brīvdienu sacensību apmaksai, vai labāk nodrošināties ar sporta inventāru. Valsts pašreiz reāli apzog trenerus, nesamaksā viņiem par padarīto. Neceram, ka valsts samaksās par visu reāli izdarīto, par papildu darba stundām, bet prasām tik, lai var vismaz izpildīt likumos rakstīto, pašu minimālo.

– Kādas ir sporta skolu treneru algas, atkarībā no pieredzes, kategorijas, meistarības grupas un citiem kritērijiem?

– Par reālu diferenciāciju mēs nevaram runāt, tā ir ļoti minimāla, treneris ar 30 gadu stāžu saņem par pieciem latiem vairāk nekā treneris ar piecu gadu stāžu, ja nu vienīgi pašvaldība var trenerim piemaksāt par viņa sasniegumiem. Vērsāmies IZM, lai pārstrādātu treneru sertificēšanas sistēmu, izstrādātu pamatotas kategorijas un tās sasaistītu ar algu, kur tad arī parādītos darba kvalitātes, novitātes faktors, un būtu reālajam ieguldījumam atbilstoša alga. Te viennozīmīgi ir vajadzīga reforma.

– Runājot par treneru darba samaksas sistēmas kritērijiem, vai nav jāpārskata audzēkņu grupu komplektēšanu reglamentējošie noteikumi, par ko treneri ir sūdzējušies, konkrēti – par ierobežojumiem individuālajos sporta veidos? Vienas grupas vecuma diapazons – trīs gadi – neļauj nelielās un pat vidējās skolās komplektēt grupas, piemēram, vieglatlētikā metēju grupu, ar talantīgiem lielākas vecuma starpības vienas disciplīnas bērniem, spiežot trenerim ņemt klāt citu disciplīnu un neperspektīvus audzēkņus, lai tikai būtu noteikts skaits. Neiegūst ne vieni, ne otri, nenotiek pieredzes nodošana. Nianses, bet

tās traucē augsta rezultāta sasniegšanai.

– Jā, tās ir nianses, bet ne mazsvarīgas, un pie tām jāturpina strādāt. Tas ir sporta federāciju neizdarītais darbs, jo šos noteikumus, kas stājās spēkā šā gada janvārī, ar federācijām saskaņoja divu gadu garumā. Diemžēl federācijas ne vienmēr bija ļoti atsaucīgas un iedziļinājās noteikumos, kad tie bija izstrādes stadijā, bet kļūdas saprata tikai tad, kad noteikumi jau bija pieņemti. Šīs kļūdas ir jālabo, un tās labos, šā gada laikā LSIIDP ar to strādās. Aicināsim arī trenerus sniegt priekšlikumus. Federācijās bieži nav kam nodarboties ar šiem jautājumiem. Jāuzlabo sadarbība ar federācijām – vienos sporta veidos tā ir bijusi labāka, citos, kur nav bijusi pietiekama darbinieku kapacitāte vai bijuši citi iemesli, – sliktāka.

Domāju, nākotnē mēs varētu pāriet uz finansējumu jaunajam sportistam kā konkrēta līmeņa audzēknim, jo īpaši augstu sasniegumu grupās un individuālajos sporta veidos. Valsts par sportistu samaksātu noteiktu summu, un treneris tad varētu izšķirties, cik viņš šādus sportistus ņem, vai viņš kooperējas ar kolēģiem un veidojas treneru specializācija noteiktās viena sporta veida disciplīnās, kur katrā ir būtiskas nianses. Bet jebkurā gadījumā to nevar ieviest, ja tik katastrofāli trūkst naudas kopumā.

– Redzat sporta skolu sistēmā vēl kādas optimizācijas iespējas?

– Manuprāt, sportā ir jau nooptimizēts viss iespējamais. Vairākas sporta skolas ir bijušas tikai lielajās pilsētās, un tur ir jau notikusi optimizācija. No krietni lielāka skaita sporta skolu Rīgā palikušas vairs tikai 11, no vairākām basketbola skolām Rīgā – tikai viena. Par to, vai tas ir pozitīvi vai ne, viedokļi atšķiras. Citur pašvaldībās ir tikai viena sporta skola.

– Kādu ietekmi krīze atstāja uz sporta skolām ilgtermiņā? Ir varbūt izmiruši kādi sporta veidi?

– Līdzīgi, kā bija pirms krīzes, joprojām ir nosacīti elitārie sporta veidi, kuros vecāki maksāja un maksā par treniņiem, ir privātie klubi, piemēram, hokejs, teniss. Bet, piemēram, vieglatlētikā neredzam ne privātos klubus, ne maksas grupas. Ir zināma noslāņošanās. Ir vecāki, kuri savus bērnus nākotnē redz NHL, ir vecāki, kuri grib, lai bērni sportā vienkārši pilnveido sevi, uzlabo veselību.

Ir sporta veidi, kas kaut kur beidz pastāvēt, citi rodas no jauna. Tas biežāk saistīts ar treneru esamību vai neesamību. Piemēram, Limbažos, lai gan trase joprojām ir, vairs nav BMX nodarbību, jo treneris aizgāja. Nāk klāt jauni sporta veidi, pēc kuriem ir pieprasījums. Ļoti pieprasītas ir sporta spēles, kas bērnus emocionāli vairāk uzrunā, bet ir bērni, kuriem piemērotāki ir individuālie sporta veidi.

Iezīmējusies negatīva tendence, ka jauni treneri, izņemot Rīgu, praktiski klāt nenāk. 2009. gadā liels trieciens bija tas, ka par 5000 samazinājās bērnu skaits, jo absolūti nebija naudas, ko treneriem maksāt par bērnu grupām. Pamazām atgūstamies, bērnu skaits, kas sporto, ik gadu pieaug apmēram par tūkstoti. Bērni grib trenēties!

– Ir treneri, kuru audzēkņi izcīna medaļas Eiropas vai pasaules čempionātos vai citās augsta līmeņa sacensībās, viņiem tiek nodrošināts daudzmaz pieklājīgs finansējums. Bet treneri, kas sagatavo izlašu sportistus, sporta meistarkandiātus, meistarus, bet kas vēl pagaidām nav Eiropas vai pasaules elitē, neko tamlīdzīgu nesaņem. Nevajag nopietnāku diferenciāciju?

– Mums pat individuālajos sporta veidos, kur sportisti startē finālos Eiropas un pat pasaules līmenī, treneriem nav nekādas piemaksas, jo sporta skolai, klubam, nereti arī federācijai tam liekas naudas nav. Tieši šajā līmenī federācijām vajadzētu piefinansēt trenerus, kas sagatavo izlašu kandidātus un dalībniekus. Bet federācijas jau arī lielā mērā dzīvo no valsts piešķirtajiem līdzekļiem. Ar federācijām gan nedaudz ir strīdi par naudu, ko sporta skolas, klubi saņem tieši no valsts – federācijas pašas gribētu šo naudu dalīt. Mums ir bažas, ka tās varētu iedot naudu tikai elites sportistu treneriem, bet tie, kas strādā ar mazajiem bērniem, kas gatavo viņiem bāzi, no kuras izaugt elites sportistiem, paliktu uz pašvaldību pleciem un tiem vispār vairs varētu nebūt valsts finansējuma. Bet visu šo problēmu iemesls ir kopējais budžeta naudas trūkums sportam. Ja federācijām būtu nauda, domāju, tās izstrādātu sistēmu, kā savus labākos trenerus pabalstīt.

– Partiju programmās, koncepcijās jauniešu sports minēts kā prioritāte, sportistiem, atgriežoties ar medaļām no elites sacensībām, politiķi spiež rokas un stāsta, kā atbalstīs sportu, kāda tam nozīme, vienlaikus ir šī, kā sakāt, treneru apzagšana!

– Ir nesakritība starp politiķu vārdiem un darbiem. Ne tikai solījumos, bet arī sporta likumā ir uzsvērts, ka prioritāte ir jaunatnes sporta finansēšana, bet dzīvē par to aizmirst. Vissāpīgāk ir, ka IZM mūs ir aizmirsusi. Politiķiem, savukārt, sports ir pakārtots lielajai politikai. Man zvana, raksta epastus diezgan daudzi deputāti, stāstot, kā jūt līdzi, bet pozīcija nedrīkst atbalstīt opozīciju, opozīcija neko nevar panākt, vieniem ir realizēta demogrāfijas programma, un tie vairs neko nevar prasīt. Apburtais loks. Mēs kā putniņš sitamies pret logu, visiem žēl, bet neviens nevar to logu attaisīt vaļā un palaist to putniņu brīvībā. Neesam gan pilnībā vēl zaudējuši cerību un ceram, ka, skatot budžetu Saeimā, veselais saprāts uzvarēs, lielā politika tiks nolikta malā un deputāti padomās par to mazo cilvēku, bērnu, treneri, par to, ko sabiedrība iegūst no tā, ka bērniem ir iespējas sportot, un ko tā var zaudēt, šādas iespējas ierobežojot.

– Politiķi paļaujas, ka tāpat jau sportos, tāpat jau trenēs!

– Jā, pēdējā NSP arī dabūju dzirdēt argumentu: pašvaldībām budžeti pildās, tie ir pašvaldības iedzīvotāji, lai tās maksā! Bet kur tad ir valsts atbildība? Un vai tad valsts budžets nepildās? Dzirdam taču, kā ekonomika aug, viss iet uz augšu, bet te nevaram atrast vienu miljonu, lai samaksātu treneriem minimālo algu! Esam inteliģentie simtlatnieki – 280 latu uz papīra, ap 170 latu uz rokas – cilvēkam ar augstāko izglītību, ar audzēkņu augstiem sasniegumiem, kas sagatavojuši nākamos olimpiešus!

Labi, IZM nav bagātākā ministrija, bet arī Kultūras ministrija nav bagātāka, bet tā no sava budžeta finansē 80% apmērā profesionālās ievirzes mūzikas un mākslas skolu pedagogu algas, pašvaldībām jāpieliek tikai 20%, kamēr IZM šogad finansēja tikai 57% un nākamgad, ja pusi miljona pieliks, plāno nedaudz virs 60%. Analogas profesionālās ievirzes programmas, vienādi licencētas, akreditētas programmas. Tā ir nevienlīdzīga attieksme valsts mērogā. Ja pašvaldības vairāk iedos treneru algām, mazāk paliks līdzekļu pārējiem ar sportu saistītiem izdevumiem – sporta zāļu remontiem, inventāram, sacensībām u. tml.

Jā, IZM sola izstrādāt grafiku, kā nākotnē treneriem atgriezt šīs algas divu gadu laikā. Bet, ja neiedos šogad tos 80%, divu gadu laikā to neizdarīs!

– IZM 80% treneru algas sola tikai 2014. gadā.

– Tad jau divos gados neatgriezīsimies pie 100%. Tad varētu vēl kādus 10% uz pašvaldībām atstāt 2015. gadā, un pilnā apmērā valsts treneru algas finansētu tikai 2016. gadā?

Situācija ir katastrofāla, jo nevaram apmaksāt programmu pilnā apjomā, no kā cieš gan bērni, gan treneri, bērnam netiek iedots tas, kas viņam jāiedod, arī viņa rezultāti neaugs tādā mērā, kā gribētos. Tie treneri, kas tomēr cenšas iedot šo paredzēto, maksimālo programmu, strādā neapmaksātu darbu, un tā ir klaja diskriminācija.

***

UZZIŅAI

• Latvijas sporta izglītības iestāžu direktoru padome apvieno 63 sporta skolas un klubus ar 29 085 un 1107 treneriem 38 sporta veidos.

• Sporta skolu audzēkņu skaits 2012. gadā pieaudzis par 2469 jeb 9,27%, salīdzinot ar 2011. gadu.

• Mājaslapa: www.sportaskolas.lv