Prokurori otrreiz izmanto nepatiesas liecības sniegušu liecinieku

T.s. Drošības policijas apakšpulkveža Arņa Indriksona krimināllietā nepatiesas liecības sniegušā liecinieka Jāzepa Meikšāna izmantošana par liecinieku arī t.s. Lemberga krimināllietā varētu liecināt par prokuroru zemo ētikas līmeni, uzskata krimināltiesību eksperts.

2007. gada augustā Ģenerālprokuratūra nodeva tiesai krimināllietu pret A. Indriksonu, apsūdzot viņu kukuļņemšanā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā Ventspils mēra Aivara Lemberga un apsardzes dienesta Venta interesēs. Dienesta stāvoklis esot izmantots, lai operatīvās pārbaudes lietas Kurmis ietvaros no SIA LMT varētu iegūt Ventspils tranzītbiznesā iesaistīto personu telefonsarunu savienojumu izdrukas, kas būtu jānodod tālaika premjera Einara Repšes padomniekam J. Meikšānam, kurš par katru izdruku esot maksājis 30–40 latus. Apsūdzība apgalvoja, ka J. Meikšāns informāciju vācis A. Lemberga interesēs.

2008. gada 14. janvārī Rīgas Centra rajona tiesa secināja, ka apsūdzība ir nepatiesa, un A. Indriksonu attaisnoja. Savukārt J. Meikšāna sniegtās liecības tiesa atzina par apzināti nepatiesām. No prokuroru puses sekoja apelācijas protests, taču arī tas 2008. gada 13. martā cieta sakāvi. Tam sekoja prokuroru kasācijas protests, kurš tā paša gada 29. augustā Augstākas tiesas Senātā atzīts par nepamatotu. Apakšpulkvedi A. Indriksonu pilnībā attaisnoja.

Bradā ētiku

Neskatoties uz to, prokurori J. Meikšānu iekļāvuši liecinieku sarakstā arī t.s. Lemberga krimināllietā. Nesen J. Meikšāns liecināja tiesā un atkal stāstīja to pašu, ko t.s. A. Indriksona krimināllietā – par kukuļu došanu Drošības policijas darbiniekiem un spiegošanu A. Lemberga labā.

Lemberga krimināllieta tiesai nodota 2008. gada 30. jūlijā – tātad pusgadu pēc tam, kad ar blīkšķi pirmajā instancē bija izgāzusies Indriksona krimināllieta un J. Meikšāna liecības atzītas par nepatiesām, kā arī četrus mēnešus pēc tam, kad ar vēl lielāku blīkšķi Indriksona krimināllieta izgāzās apelācijas instancē.

Prokuroru ētikas kodeksā teikts, ka «prokuroram jābūt paškritiskam, jāprot atzīt un labot savas kļūdas un atvainoties par neētisku rīcību. Nedrīkst ļaunprātīgi izmantot savu kolēģu vai citu nezināšanu un kļūdas.» Tomēr vienalga J. Meikšāns tika izmantots kā liecinieks.

Vadība atbalsta

Internetā atrodama arī A. Indriksona sarakste ar Ģenerālprokuratūras vadību. Proti, pēc uzvaras tiesā A. Indriksons uzsāka cīņu par to, lai J. Meikšānu sodītu, jo nepatieso liecību dēļ viņš tika ierauts kriminālprocesā, zaudējot darbu augstā amatā Drošības policijā.

Ģenerālprokuratūras krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas prokurore Anita Cēsniece pieņēma lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu pret J. Meikšānu. Prokurores lēmumu pārsūdzēja virsprokuroram, tomēr arī virsprokurors A. Kalniņš noraidīja sūdzību par prokurores A. Cēsnieces lēmumu. Atteikumā sākt kriminālprocesu pret J. Meikšānu virsprokurors atklāj, ka arī viņš ir lietas kursā par nepatieso liecību sniegšanas iemesliem: «Tiesas izmeklēšanā J. Meikšāns izskaidroja iemeslus neprecizitātēm savos sākotnējos paskaidrojumos un liecībās par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem, norādot uz savu vecumu, kas ietekmē spēju atbilstoši uztvert, saglabāt atmiņā un detalizēti reproducēt faktus, par kuriem jāliecina, speciālo zināšanu par datortehniku trūkumu...» Neskatoties uz to, arī virsprokurors A. Kalniņš nav licies ne zinis, ka viņa padotie tiesā par nepatiesām atzītās liecības turpina izmantot nākamajā kriminālprocesā.

Pārsūdzot ģenerālprokuroram virsprokurora lēmumu, A. Indriksons norādījis: «Virsprokuroram nav speciālu zināšanu medicīnā, un viņš nevar adekvāti un profesionāli izvērtēt, vai tiešām J. Meikšānam ir tādi vecuma izraisīti atmiņas un intelektuālās darbības traucējumi (piemēram, vecuma demence), kas liedz viņam iespēju sniegt liecības tiesā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 194. pantu šādos gadījumos ir pamats noteikt komplekso tiesu psiholoģisko un psihiatrisko ekspertīzi.»

Pamats kriminālprocesam

Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns, profesors, kriminologs, zvērināts advokāts Andrejs Vilks Neatkarīgajai skaidroja, ka neatminas gadījumus, kad procesa virzītājs uz komplekso psiholoģisko un psihiatrisko ekspertīzi būtu nosūtījis liecinieku. Taču, kā uzsvēra A. Vilks, šādu lūgumu procesa virzītājam var paust procesa dalībnieku gadījumā, ja liecinieka liecībā manāmas pretrunas un dīvainības, kuras norāda uz to, ka liecinieks nav spējīgs sniegt adekvātas liecības.

Vaicāts, cik ētiski no prokuroru puses ir izmantot kriminālprocesā iepriekš nepatiesas liecības sniegušu liecinieku, A. Vilks norādīja uz diviem aspektiem. «Ja liecinieks kriminālprocesā sniedz tās pašas liecības, kādas iepriekšējā tiesvedībā, kurā ir fiksēts, ka liecības ir nepatiesas, tādā gadījumā arī šajā procesā, ņemot vērā iepriekšējās tiesas konstatēto, šā liecinieka liecības nekādā veidā nedrīkstētu būt atzītas par pieņemamām. Šāda liecinieka izmantošana no prokuroru puses nav pietiekami ētiska.

Otrkārt, ja liecinieks atkārtoti sniedzis nepatiesas liecības, tad ir pamats domāt par šā liecinieka saukšanu pie kriminālatbildības, jo tas stūrgalvīgi no jauna sniedz nepatiesās liecības. Piemēram, ja cilvēks ir viltojis dokumentus, kamēr viņš to nevelk ārā un neizmanto, viņu pie atbildības nesauc. Taču šajā gadījumā liecinieks, zinot, ka liecības bija nepatiesas, turpinājis tās sniegt. Te nevar sūdzēties par atmiņas trūkumu, bet gan par to, ka liecinieks ar šiem nepatiesajiem faktiem speciāli operē. Šajā gadījumā procesa dalībniekiem jāatgriežas pie tā, kas ir bijis iepriekšējā tiesvedībā, kurā liecinieks sniedzis nepatiesās liecības, un tas viss jāizmanto,» teica A. Vilks.