Komogorcevs sniedz apsūdzību graujošas liecības

Bijušās LPSR Valsts drošības komitejas 2. pārvaldes (pretizlūkošana) priekšnieka vietnieks atvaļināts apakšpulkvedis, tagad uzņēmējs Vladimirs Komogorcevs Rīgas apgabaltiesai kategoriski noliedza prokuroru apgalvoto, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs būtu izspiedis kukuļus no Ventspils uzņēmējiem.

Atbildot uz A. Lemberga advokāta Raimonda Krastiņa jautājumu, vai V. Komogorcevam ir zināms, ka A. Lembergs no uzņēmēja Valentīna Kokaļa būtu izspiedis

3000 latus (tā V. Kokalis raksta iesniegumā par materiālo kompensāciju), apakšpulkvedis pauda neslēptu sašutumu, sakot, ka tas nevar būt: «Trīs tūkstošus taču vienā vakarā krogā var notērēt! Tādas summas neizspiež. Ja man teiktu, ka izspiesti vismaz 300 000, arī tad es neticētu, bet jau padomātu.»

Līdzīgi V. Komogorcevs noliedza, ka būtu dzirdējis par kukuļa izspiešanu no uzņēmēja Vladimira Krastiņa, no citiem uzņēmējiem, kā arī par uzņēmēju izspiešanas faktiem no Ventspils tranzītbiznesa.

V. Komogorcevs tiesai teica: «Lemberga kungam nekas nebija jāizspiež.» A. Lemberga darba stils, pēc V. Komogorceva teiktā, bijis «gudrs un autoritārs». A. Lemberga darbības prioritātes bijušas nevis savtīgas intereses, bet gan Ventspils pilsēta un viņa komanda. Par A. Lemberga komandu V. Komogorcevs uzskatījis tā laika Ventspils tranzītuzņēmumu amatpersonas V. Kokali, V. Krastiņu, Igoru Skoku, Genādiju Ševcovu, Olafu Berķi u.c.

Nenokārtoti rēķini

Tomēr VDK apakšpulkvedis šo komandu nosauca arī par «bandu», kura «izaugusi» uz viņa naudas un kura «iztapīgi bučoja Lembergu visās vietās». Aizvainojums uz ventspilniekiem un A. Lembergu viņam radies senu nenokārtotu parādu dēļ. No vairākkārt tiesas zālē izskanējušā V. Komogorceva aizvainojuma stāsta kļuva skaidrs, ka tieši tā dēļ prokurori izmantojuši apakšpulkvedi, lai izdabūtu liecībās pret A. Lembergu dažus teikumus par to, ka Ventspilī uzņēmumu amatpersonas pieņēmušas it kā A. Lemberga diktētus lēmumus.

90. gadu sākumā V. Komogorcevs ar saviem biznesa partneriem nodarbojies arī ar dīzeļdegvielas tranzītu caur Ventspili un tās pārkraušanai izmantojis valstij piederošās akciju sabiedrības Ventspils nafta (VN) pakalpojumus.

1992. gadā Ministru padome izdevusi rīkojumu, ka VN samaksu par naftas produktu pārkraušanu drīkst ņemt dīzeļdegvielā. No V. Komogorceva stāsta varēja saprast: kā gadījies kā ne, bet VN no viņa uzņēmuma iekasējusi dubultā – gan naudā, gan graudā un atteikusies nelikumīgi paņemto atdot. Pēc tā laikā cenām, VN bijis jāatdod V. Komogorceva uzņēmumam 4,5 miljoni ASV dolāru, pēc šodienas cenām, ieskaitot uzrēķinu, – jau vairāk nekā 8 miljoni ASV dolāru.

Uzņēmējs tolaik vērsies pie VN valdes, lai likvidē netaisnību. Kāda tolaik bijusi A. Lemberga pozīcija, viņš nezinot, bet atminoties, ka A. Lembergs šo strīdīgo jautājumu novērtējis kā sarežģītu. Tā laika VN prezidents Jānis Blažēvičs paziņojis, ka vecajiem čekistiem nekāda pretimnākšana netikšot izrādīta. V. Komogorceva pārstāvētais uzņēmums vērsies tiesā. Divās tiesu instancēs panākta uzvara, bet trešajā instancē 1996. gadā tiesa atzinusi, ka VN valde rīkojusies saskaņā ar Ministru padomes rīkojumu. «Teicu, lai atdod manu naudu. Man atbildēja, ka valdībai naudas nav,» atminējās V. Komogorcevs.

Mieles par parādu

Veco parādu V. Komogorcevs solījās neaizmirst nekad – «pat ja nomiršu, nepiedošu». Tiesa neļāva A. Lembergam noskaidrot, vai V. Komogorceva liecības būtu citādas, ja šāda parāda nebūtu.

Uz prokuroru jautājumu, vai A. Lembergs traucējis vai atbalstījis V. Komogorceva biznesu, apakšpulkvedis atbildēja: «Sarežģīts jautājums – no vienas puses, palīdzēja, no otras puses, traucēja atdot Ventspils naftas nozagto naudu.» Pēc viņa domām, A. Lembergs esot diktējis, kādus lēmumus pieņemt, un tādējādi varējis ietekmēt VN valdes lēmumu neatdotās naudas jautājumā.

Apakšpulkvedis atminējās savu 50 gadu jubileju 1994. gada 17. aprīlī Teikā, advokāta Ainara Platača birojā. A. Lembergs viņam esot uzdāvinājis 21 sarkanu rozi. Saieta laikā V. Komogorcevam sanākusi karsta diskusija ar V. Kokali par VN neatdoto parādu. Viņš V. Kokalim par viņa pārstāvēto «bandu» teicis: «Pienāks laiks, kad jūs visi kļūsiet bagāti, un tad jūs kā zirnekļi viens otru aprīsiet.» Kā norādīja apakšpulkvedis, viņa prognozes piepildījušās.

Zagļi, apsviedīgais un nabagmāja

V. Kokali Ventspils tranzītbiznesā V. Komogorcevs atminējās kā VN juristu un bijušo prokuroru, kā «prokuroru, kurš zagļiem palīdz neatdot naudu». «Kā neatdot naudu, to tikai prokurors zina,» viņš teica.

SWH impērijas radītāju un vadītāju Aināru Gulbi V. Komogorcevs esot iepazinies 1991. gadā. Pirms tam par viņu esot lasījis avīzēs, kuras esot viņam radījušas iespaidu, ka A. Gulbis ir «krutoj mužik» (varens vīrs). A. Gulbis un Māris Forsts, zinot V. Komogorceva un viņa biznesa partnera, kolēģa no VDK laikiem Jurija Sabašova kontaktus Maskavā, piedāvājis atvērt tolaik slēgto dīzeļdegvielas cauruļvadu uz Ventspili. Tas izdevies, pateicoties A. Gulbja ietekmei Latvijas valdības aprindās un V. Komogorceva un J. Šabašova spējai atvērt Krievijas valsts uzņēmumu Ņefteorgsintez un Transņefteprodukt, kā arī Krievijas valdības pārstāvju durvis. Apakšpulkvedis A. Gulbi raksturoja kā «apsviedīgu», jo A. Gulbis pirmais nācis klajā ar ideju par VN privatizāciju. A. Gulbis jau 90. gadu sākumā vēlējies izīrēt no valsts VN par 17 miljoniem ASV dolāru gadā. Tajā laikā VN gada peļņa bijusi apmēram 80 miljonu ASV dolāru. Svītru A. Gulbja nodomiem pārvilcis A. Lembergs, kurš «aicināja pieiet saimnieciski» un vispirms tikt skaidrībā par uzņēmuma tirgus vērtību.

Bijušo SIA ManTess īpašnieku un liecinieku apsūdzībā pret A. Lembergu Jūliju Krūmiņu apakšpulkvedis pazinis «kopš kontrrazvedkas laikiem, 70. un 80. gadiem, kad Juļiks Krūmiņš pie Saktas vēl ar puķēm tirgojās». Stāstot par J. Krūmiņa ienākšanu Ventspils tranzītbiznesā, V. Komogorcevam paspruka nievājoša replika: «Un tad Juļiks Krūmiņš tur ienāca kopā ar visu savu nabagmāju», – ar to, iespējams, bija domāts uzņēmums ManTess.

Vilšanās kompartijā

V. Komogorcevs Neatkarīgajai pastāstīja, ka 1990. gada beigās viņam pēc izdienas gadiem pienākusies VDK pulkveža pakāpe. Tās saņemšanai šķēršļus likusi LPSR VDK vadība. Neraugoties uz to, PSRS VDK vadītājs Vladimirs Krjučkovs viņa darbību novērtējis ar atzinības rakstu. V. Komogorceva pārziņā bijusi visa pretizlūkošana Latvijas PSR teritorijā. 1990. gadā viņš vīlies PSRS kompartijas ideālos, viņa rīcībā esošie fakti ļāvuši prognozēt kardinālas izmaiņas PSRS un LPSR likteņos. Tā iespaidā 1991. gada martā viņš nolēmis doties pensijā un, izmantojot savus sakarus, pievērsies naftas produktu tranzīta biznesam.