Lai arī Rīgas apgabaltiesa t. s. Lemberga prāvā nolēma noraidīt prokuroru lūgumu tiesai iniciēt zvērināta advokāta statusa atņemšanu Oskaram Rodem, viņa kolēģi advokāti turpina paust sašutumu par prokuroru neadekvāto rīcību.
Ceturtdien Rīgas apgabaltiesa kā nepamatotu pilnībā noraidīja prokuroru Jura Jurisa, Aivja Zalužinska, Ilgas Paegles un Jāņa Ilstera lūgumu tiesai aicināt Zvērinātu advokātu padomi, lai tā atņemtu O. Rodem advokāta statusu. Lūguma iesniegšanas brīdī to plašsaziņas līdzekļiem plaši komentēja J. Juriss, tādējādi gan šo, gan arī citu iemeslu dēļ advokātiem izveidojies viedoklis, ka tieši J. Juriss ir šā pasākuma galvenais iniciators. Prokurori lūgumu pamatoja ar to, ka O. Rode bez tiesas atļaujas paņēmis atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu, taču atvaļinājuma laikā bijis kopā ne tikai ar ģimeni, bet pildījis arī advokāta pienākumus citiem klientiem.
Vienlaikus ceturtdien tiesa norādīja, ka tā informēs ZAP par to, ka O. Rode atvaļinājuma laikā sniedzis juridiskus pakalpojumus citiem saviem klientiem.
Tiesa pasludinājusi vēl vienu savu lēmumu – noraidīt agrāk pieteiktu advokāta Jāņa Rozenberga lūgumu piemērot soda sankcijas prokuroriem par atteikšanos pildīt savus pienākumus.
Jāievēro likums
Neatkarīgās aptaujātie juristi vienprātīgi uzskata, ka prokurora J. Jurisa iniciētais mēģinājums ar tiesas rokām izrēķināties ar advokātu ir juridiski aplams un uzskatāms par centieniem mest ēnu uz advokatūru kopumā.
ZAP ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece advokāte Sandra Sleja uzsvēra, ka J. Jurisa rīcība bijusi pretrunā ar likumu: «Advokatūras likuma 71. pantā noteikta kārtība, kā var sūdzēties par advokāta rīcību. Ja kāds uzskata, ka advokāts ir pārkāpis profesionālo ētiku, tiesa vai prokurors var vērsties ar attiecīgu priekšlikumu Latvijas Zvērinātu advokātu padomē, un tad, ja tam ir pamats, padome lemj, vai nu par disciplinārlietas ierosināšanu, vai arī nosūta materiālus izskatīšanai advokātu ētikas komisijai. Nav nepieciešams iesaistīt papildu institūcijas, kā tas darīts konkrētajā gadījumā. Ja prokurors ir neapmierināts ar advokāta rīcību, likums ir devis tiesības viņam pašam ar iesniegumu vērsties advokātu padomē. Parasti advokātu padomei tiek lūgts izvērtēt advokāta rīcības atbilstību profesionālajai ētikai, izvērtēt, vai advokāta rīcībā nav disciplinārpārkāpumu, kas varētu būt par pamatu disciplinārlietas ierosināšanai. Nav nepieciešams iesaistīt papildu institūcijas.»
Mieles jāpatur sevī
Runājot par to, kāda varētu būt prokurora motivācija vērsties tiesā ar advokāta sodīšanas lūgumu, S. Sleja pieļāva, ka tās varētu būt alkas pēc publicitātes un personīgais vājums: «Ja prokurors uzskata, ka viņš ir karjeras kāpņu viduspunktā, bet grib redzēt sevi kāpņu augšgalā, tad viņš dara visu, kas, viņaprāt, ir lietderīgs un vajadzīgs, lai šo mērķi sasniegtu. Cik tas ir pareizi, tas ir cits jautājums, un vēl cits jautājums – cik tas ir ētiski. Bet varbūt, ka prokuroram advokāts Rode nepatīk personiski? Agrāk gan prokurori ar advokātiem ārpus tiesas zāles nekāvās. Atminos gadījumu, kuru vienmēr esmu uztvērusi kā paraugu. Prokurore Marija Goldšmite, kura pēc tam kļuva par senatori, uzturēja apsūdzību tiem laikiem skandalozā krimināllietā. Aizstāvību veica tajos laikos slavens advokāts Imants Briģis. Viņi abi zālē plēsās uz velna paraušanu. Kad tiesas sēdē tika izsludināts pārtraukums, abi kopā dzēra kafiju un runājās kā cilvēks ar cilvēku. Pēc tam gāja atpakaļ tiesas zālē un plēsās tālāk. Jāprot nodalīt darbu no personiskām attiecībām. Ja prokurors to nemāk, tad viņam būs grūti tālāk virzīt savu karjeru.»
Arī advokāts Kārlis Paleps uzsvēra, ka personīgo naidu nedrīkst izpaust darba attiecībās: «Algots darbs nav paredzēts personisko attiecību kārtošanai. Tā nav bieža prakse, tas ir zema kultūras līmeņa rādītājs, tas parāda prokurora rakstura īpatnības, kas robežojas ar lieluma māniju. Varbūt arī, ka tā ir bezspēcība saistībā ar izskatāmās krimināllietas kontekstu. Jebkurā gadījumā tā nav pieņemts rīkoties. Prokurors ir tiesu varai piederīga persona. Grūti saprast, kādēļ šī persona šādi rīkojas. Sabiedrība jau prokurora izteikumu būtībā neiedziļinās, un tādējādi viņa izteikumi par advokātu rada negatīvu tēlu visai advokatūrai kopumā. Ceru, ka advokātu padome vērsīsies Ģenerālprokuratūrā ar attiecīgu vēstuli. Uzskatu, ka tādi gadījumi nav pieļaujami.»
Jāpaliek pudeles dibenā
Advokāts Aleksandrs Ogurcovs atklāja, ka šāda prokurora attieksme pret advokātu viņu nepārsteidz: «Pietiekami labi pazīstu Juri Jurisu. Viņa paziņojumi mēdz būt nekorekti. Man ar Juri Jurisu vienā sarežģītā krimināllietā izveidojās pietiekami nopietns konflikts nozieguma kvalifikācijas jautājumos. Ir nācies strādāt ar daudziem un dažādiem prokuroriem un, kā jau tas tiesās notiek, ir visādi gājis, bet Jurisa darba stils man nav pieņemams. Es viņu augstu nevērtēju. Prokurors drīkst pieteikt noraidījumu advokātam, bet tas jau nav jautājums par zvērināta advokāta statusa atņemšanu. Neilgi pēc PSRS sabrukuma viens prokurors vērsās pret mani, lai mani atbrīvotu no darba. Tas bija PSRS armijas prokurors no armijas bāzes Bolderājā. Tas bija mans bijušais students. Es viņu nekad netiku uzskatījis par pietiekami zinošu. Nemitīgi saviem studentiem mācu, ka personīgie konflikti nedrīkst izpausties tiesas zālē. Padomju laikā bija tāds teiciens: darbā uzkrātie aizvainojumi paliek pudeles dibenā. Šajā gadījumā uzskatu, ka tas ir jurista necienīgs konflikts. Ja jurists savā darbā veidos personīgos konfliktus, tad beigu beigās viņam nebūs neviena kolēģa jurista, ar ko sasveicināties. Nemitīgi studentiem mācu, ka attiecībās ar kolēģiem vienmēr jābūt korektiem un konflikti nedrīkst pārvērsties personisko attiecību skaidrošanā. Juristam vienmēr jābūt korektam.