Ārzemēs pašlaik strādā aptuveni tūkstotis zinātnieku no Latvijas, intervijā laikrakstam "Diena" atzinis akadēmiķis Jānis Stradiņš.
Viņš uzsvēris, ka Latvijā zinātnes finansējums procentuāli ir viszemākais Eiropā, tāpēc arī Latvijā nav inovāciju. Piemēram, padomju režīma laikā bija aptuveni 17 tūkstoši cilvēku, kuri bija iesaistīti zinātnē, kas lielā mērā bija saistīti ar lielražošanu, arī ar militārām izstrādēm. Tagad ir palikuši pieci tūkstoši pieci simti cilvēku, kas nodarbojas zinātnē. Zinātņu doktoru, kas strādā zinātnē, ir trīs tūkstoši astoņi simti.
"Mums ir divas reizes mazāk zinātnieku nekā Lietuvā un mazāk zinātnieku nekā Igaunijā, kas nekad nav bijis," teicis Stradiņš.
Vienlaikus viņš atzinis, ka pasaules zinātne pašlaik ir Amerikas zinātne, un daļēji "smadzeņu aizplūšana" ir normāla parādība.
"Amerikā tikai maza daļa no fizikas doktoriem ir dzimuši Amerikā. Jo pašu amerikāņu vidē zinātne nav tik prestiža kā bizness vai jurisprudence. Daļēji tā smadzeņu noplūde ir normāla parādība, vienmēr kāda daļa zinātnieku strādās ārzemēs. Piemēram, ja mēs runājam par Nobela prēmijas laureātiem, kas nāk no Ungārijas, kas nāk no Rumānijas, no Slovēnijas, – visi viņi ir dabūjuši Nobela prēmiju ārpus savas valsts. Zinātne XXI gadsimtā attīstās lielos pasaules centros," sacījis akadēmiķis.
Vienlaikus ir jābūt arī zinātniskiem centriem mazākās valstīs, kur zinātniekam būtu kur atgriezties un arī saņemt finansējumu no savas valsts.
"Mans modelis būtu – par zinātnieku migrēšanas, nevis emigrēšanas veicināšanu. Lai, piemēram, fiziķis varētu aizbraukt uz kādu laiku uz ārzemēm, tur papildinātu zināšanas, bet lai viņam būtu vieta, kur atgriezties. Pašreiz diemžēl tādas vietas vairumā nav. Mums zinātne tiek taisīta par Eiropas līdzekļiem," norādījis Stradiņš.
Pašlaik ārvalstīs strādā aptuveni 1000 Latvijas zinātnieku, un Stradiņš to dēvē par trešo intelektuālo trimdu.
"Latviešu zinātne lielā mērā attīstījusies kā trimdas zinātne. Līdz 1919. gadam – pamatā Krievijā, daži arī Berlīnē, Šveicē. Latvijas laikā latviešu zinātnieki prom praktiski nebrauca. Otrā trimda ir saistīta ar Otro pasaules karu un inteliģences došanos bēgļu gaitās. Toreiz aizbrauca 60% zinātnieku. Kas interesanti, padomju laikā latviešu zinātnieki nebrauca strādāt uz Maskavu vai kur citur, jo Latvijas teritorijā pašā tika uzturēta zinātne. Pēc 1990. gada sākās trešais emigrācijas vilnis. Pirmkārt, iekšējā emigrācija - zinātnieki pāriet politikā, ierēdniecībā, biznesā, banku sfērā, vienu vārdu sakot, uz naudīgākām vietām, jo zinātnei naudu nedod un institūti put ārā. Tad brauc arī projām. Pa priekšu aizbrauc krievi, ebreji, tad arī latvieši. Bet ir arī tādi, kas tagad pēc 15–20 gadiem atgriežas," stāstījis Stradiņš.
Pēc viņa domām, Latvijā var izveidoties līdzīga situācija kā Izraēlā, kur šīs valsts zinātnieki cīnās ar tiem, kuri savulaik aizbraukuši uz Ameriku un tagad atgriezušies.
"Parasti tie zinātnieki no Amerikas uz mūža otro pusi atgriežas Izraēlā, un tad ir konkurence starp tiem vietējiem, kas visu laiku ir mocījušies un vilkuši to Izraēlas zinātni uz augšu, un starp tiem, kas daudz labākos apstākļos saņēmuši zināmas priekšrocības un tagad atgriežas un vietējos izspiež. Nu Latvijā var sanākt kaut kas līdzīgs," pieļāvis Stradiņš.