Prokurori tā dēvētajā Lemberga prāvā uzsākuši pratināt Ventspils oligarhu, vienu no vissīvākajiem t.s. Lemberga oponentiem – miljonāru Oļegu Stepanovu.
Divās pratināšanas dienās prokurori O. Stepanovu iztaujāja par viņa kopīpašumiem ar A. Lembergu un viņa attiecībām ar dažādām Ventspils tranzītbiznesā iesaistītajām personām. Pratināšanas gaitā prokurori īpaši vēlējās noskaidrot, kādā statusā A. Lembergs piedalījies dažādās biznesa sapulcēs un braucienos – kā Ventspils mērs vai kā privātpersona. Prokurorus interesēja, vai O. Stepanovs A. Lembergu uztvēris kā Ventspils mēru vai kā uzņēmēju, biznesa partneri. Jautājumi par šo tēmu tika variēti dažādi, taču O. Stepanovs palika nelokāms – viņš A. Lembergu uztvēris kā biznesa partneri, kā autoritāti, turklāt labā nozīmē, kas, pēc O. Stepanova domām, arī bijis paša A. Lemberga un Ventspils veiksmes pamatā.
Vaicāts, kādēļ nav vēlējies atklāti parādīt to, ka viņam pieder Multinord akcijas, O. Stepanovs skaidroja, ka acīmredzot viņā vēl esot saglabājusies padomju cilvēka apziņa nerādīt citiem to, kas pašam pieder.
Uzmanība tika pievērsta arī Ventspils uzņēmēju attiecībām ar Rīgas uzņēmējiem – deviņdesmito gadu sākumā ietekmīgo SWH grupu, kuru pārstāvēja Ainārs Gulbis un Māris Forsts. Jautājumi par šo tēmu tika uzdoti tādēļ, ka sākotnēji kālija pārkaušanas biznesā darbojās gan ventspilnieki, gan SWH. O. Stepanovs tēlaini skaidroja, ka attiecības starp Rīgas un Ventspils uzņēmējiem varot raksturot ar 90. gadu vidū laikrakstā Diena publicēto sludinājumu «Būs festivāls Ventspilī» (ar šo sludinājumu rīdzinieki draudēja ventspilniekiem). Viņš paskaidroja, ka attiecības starp Rīgas un Ventspils uzņēmējiem kļuvušas saspringtas tāpēc, ka SWH grupa pamazām slīgusi naudas grūtībās un šo līdzekļu trūkumu tā kompensējusi, aizturot saņemto naudu par pārkrautajām kālija kravām. Loģiski, ventspilniekus šāda situācija nav apmierinājusi un beigu beigās SWH bijusi spiesta pārdot savas akcijas.
Runājot par personālijām, O. Stepanovs uzsvēra, ka galveno toni kālija biznesā noteicis pasaulē pazīstamais uzņēmējs, bijušais rīdzinieks Grigorijs Lučanskis.
Stāstot par kālija pārkaušanas biznesā iesaistītajiem uzņēmumiem un to akciju sadalījumu, O. Stepanovs pieminēja kādu interesantu epizodi, kura norāda uz Lemberga prāvā liecinājušā Vladimira Krastiņa mantrausību. Pirms gadiem četriem V. Krastiņš bez kāda pamatojuma pēkšņi sācis interesēties, vai viņš nevarot dabūt akciju sabiedrības Kālija parks akcijas. Šāda pēkšņa V. Krastiņa vēlme tāpat iegūt sabiedrības akcijas O. Stepanovu pamatīgi izbrīnījusi, jo vērtspapīru nodošanai V. Krastiņam neesot bijis nekāda pamata. Jāatgādina, ka pirms četriem gadiem A. Lembergs atradās apcietinājumā. Var tikai pieļaut, ka V. Krastiņš, cerot uzdoties par A. Lemberga tiesību pārņēmēju, bija ieplānojis vieglā ceļā tikt pie Kālija parka akcijām.
Prokurori O. Stepnovu iztaujāja arī par viņa attiecībām ar Šveices advokātu Rūdolfu Meroni. Prokurori uzstājīgi interesējās, ko R. Meroni pierakstos nozīmē segvārdi «misters Džons» un «misters Smits». O. Stepanovs pieļāva, ka ar iesauku «misters Smits» varētu būt apzīmēts viņš, O. Stepanovs. Viņš nezinot, kas slēpjas aiz «misters Džons», taču pieļāva, ka tā varētu būt apzīmēts A. Lembergs. Skubināts izskaidrot, kādēļ R. Meroni izvēlējies šādus segvārdus, O. Stepanovs ironizēja, ka, iespējams, R. Meroni strādā Šveices izlūkdienestā un tādēļ savos pierakstos izmantojot segvārdus.
Paredzams, ka pratināšana turpināsies vēl vairākas dienas.