Latviešu valodas jautājums: LTV, LSM, SEPLP un citi atkarībnieki

Ir jau daudz runāts, un labi argumenti izskanējuši par padomju rusifikācijas seku novēršanas nepieciešamību. Šoreiz aicinu uz minēto tēmu palūkoties no neierastas perspektīvas.

Atkarība

Tie, kuri mani pazīst tuvāk, zina, ka šo to saprotu no atkarībām. Dievs mani atbrīvoja no azartspēļu sērgas, tas bija gan mirklis, gan vienlaikus process, kura laikā šo to mācījos un papētīju. Esmu ieskatījies atkarības problemātikā gan no iekšpuses, gan ārpuses, vadot “Dāvida armijas” projektu, kurā cenšos palīdzēt atkarībās nonākušajiem tikt brīvībā, ejot pa kristīgu ceļu. Kāds te sakars ar latviešu valodas lietošanu/nelietošanu? - Vistiešākais! Viens ar šo tēmu saistīts fenomens ir atkarība no cilvēkiem, jeb precīzāk - viņu viedokļiem, vērtējuma, emocijām. Cilvēka bērnības vai jaunības traumatiskā pieredze var nākt līdzi un izpausties kā neveselīga izdabāšana apkārtējiem. Ja bērns nav saņēmis pietiekamu vecāku mīlestību un atzinību, tad tas var rezultēties kā nepārliecinātība par sevi un nepārtraukti meklējumi pēc pozitīva novērtējuma. Gan tas, kurš pārlieku šausta sevi, vai pārlieku liela sevi, patiesībā izmisīgi dzenas pēc uzslavas, jo nes sevī traumas no noniecinājuma, ko izdarīja vecāki, vai viens no tiem.

Daļa mūsu tautiešu ir izdabātāji visiem apkārtējiem, jo citu dusmas vai nepatiku uztver kā kaut ko graujošu. Ja tavs pašnovērtējums ir stipri atkarīgs no citu viedokļa, tad esi riskantā stāvoklī - pa tavu dvēsli var bradāt citi, un to atļauj. Šāds atkarībnieks var sākt pat vajāt cilvēkus, kuru uzslavu viņam vajag, jo tas ir dzīvības vai nāves jautājums. Dvēselē ir tukšums, jeb bedre, ko it kā jāaizpilda ar citu cilvēku pozitīvo vērtējumu. Tā ir pataloģija. Mums necik nav jāizdabā tiem, kuriem nepatīk, ka novēršam padomju rusifikācijas sekas Latvijā. Mums šajā jautājumā nav jāsagaida priecīga piekrišana no tiem, kuru komforts ir aizskarts. Ja viņi dusmojas, tad tā ir burtiski viņu problēma, un ne mūsējā.

Līdzatkarība

Ir vēl viens jēdziens - līdzatkarība, kas izpaužas kā izdabāšana atkarībniekam, kurš manipulē ar apkārtējiem, sagaidot, ka tie risinās atkarībnieka saražotās problēmas. Atkarībnieka tuvinieki var pārvērsties par “banku”, kas risina visas vai daudzas ar atkarību saistītās problēmas. Piemēram, sieva dod naudu vīram ieķīlātas mantas izpirkšanai, jo viņš naudu ir nospēlējis zaudētavā. Nu lūk, daļa latviešu tik ļoti uztraucas par citu tautu pārstāvju (un pirmām kārtām krievu) emocijām, ka gatavi aizmirst par savām tiesībām (savā valstī visur runāt latviski) un interesēm (veidot nacionālu valsti). Ar to mēs nevis palīdzam cittautiešiem, bet attālinām viņu integrēšanos Latvijā un turpinām savas mokas. Kurš kuram pielāgosies? Mēs novēršam vēsturisku netaisnību - padomju okupācijas sekas, tāpēc šoreiz ir jāpielāgojas tiem, kuriem tika atļauts te palikt pēc 1991. gada. Mēs novēršam netaisnību, un tāpēc mums nav jātaisnojas.

Mums jau sen tiek potēta vainas apziņa par visas pasaules noziegumiem; tas nav taisnīgi. Varmāka liek taisnoties varmācības upurim. Turklāt, kreisi noskaņotie un daļa liberāļu nevēlas saprast, ka miers bez taisnīguma, ir viltus miers, tas nav ilgtspējīgs. Tas bija “padomju tautu draudzības miers” - fikcija, kas sabruka. Īsts miers valodas jautājumā iestāsies tikai tad, ja sekosim Satversmē un tās preambulā teiktajam. Visi “citi miera veidi” ir netaisnības manifestācija. ASV galvaspilsētā Vašingtonā ir kristiešu mācītāja Martina Lutera Kinga piemiņas memoriāls, ar vairākiem viņa citātiem. Te viens no tiem: “Patiess miers nav tikai spriedzes trūkums; tā ir taisnības klātbūtne.” Citiem vārdiem: “No justice, no peace!” (nav taisnības (taisnīguma), nav miera).

Par līdzatkarību liecina arī tuvinieka domas par to, ka viņam piemīt spējas atkarībnieku pārliecināt atteikties no pašdestrukcijas. Ja tikai es pateikšu tos īstos vārdus, un ja tikai viņš vai viņa iedziļināsies manis teiktajā, tad noteikti pārtrauks dzert, lietot, spēlēt… Tāds līdzatkarīgais staigā pakaļ atkarīgajam un lūdzas: lūdzu, pārtrauc! Tas ir līdzīgi, kā mēs staigājam līdzi tiem, kuri mūs ignorē un lūdzamies: “nu, lūdzu, integrējieties ar mums, lūdzu, lūdzu! Mēs gribam jums patikt!” Tas nestrādā; 30 gadi jau par to spilgti liecina. Daudz efektīvāk būs rīkoties, darbība - tā ir svarīga stratēģiskās komunikācijas sastāvdaļa.

Robežu nospraušana

Kristīgais psihologs Henrijs Klauds savā grāmatā “Dziedinošās pārmaiņas” skaidro nepieciešamību nospraust ap sevi robežas un neuzņemties atbildību par citu personu dusmām un nepatiku, saistībā ar manu robežu nospraušanu. Pat ja sākumā dusmojas, ilgtermiņā apkārtējie sāk pielāgoties un respektēt cilvēka izvēles. Tas pats notiks ar Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem, kuri pagaidām nevēlas mācīties valsts valodu un runāt ar mums latviski. Apmeklējot ASV GA (Gamblers Anonymous) grupu, ievēroju tur vienu sirmu vīru, kurš jau desmitgadēm nespēlē kazino. Viņš teica, ka, meklējot brīvību, esot mācījies neuztraukties par citu viedokli par sevi, bet darīt to, ko uzskata par labu esam. Viņš tur nebija vienīgais sirmais vīrs, kurš jau ilgi atrodas brīvībā no atkarības, un kura padomi nāk man līdzi joprojām.

Cilvēks pārsvarā gadījumu ir racionāls un visai slinks, tāpēc mācīsies citu valodu tikai, ja bez tā nevarēs iztikt. Būs entuziasti, kas mācīsies prieka pēc, bet ne jau vairākums. Ja mēs Latvijā neradīsim šādu nepieciešamību, tad vēl pēc 30 gadiem tiks spriests par šo pašu problēmu: “Kāpēc viņi nerunā latviski, mēs taču tā cenšamies patikt?!” LSM, LTV, SEPLP cenšoties “palīdzēt”, patiesībā attālina problēmas risinājumu, jo rada vidi, kurtā var iztikt bez latviešu valodas. Ja sieva, kura cieš no vīra azartspēlēm, dod viņam naudu, tad atkarība tiek paildzināta, un atkarīgais turpinās palikt turpat, kur ir, jo viņam jau “viss ir kārtībā”, cieš pārsvarā tikai apkārtējie. Bet, ja mēs nospraudīsim robežas, viņi pielāgosies, un tā nav nekāda diskriminācija, tā ir taisnīguma atjaunošana. Un vēl - tiem, kuri iekļausies latviskajā vidē, pašiem no tā būs labāk, nevis sliktāk, jo Kremlim cita starpā būs grūti viņus izmantot un uzskatīt par saviem “tautiešiem ārzemēs”, kuriem jābūvē “krievu pasaule”, “Eirāzijas impērija” vai vēl cita kāda destruktīva Kremļa ideoloģiska konstrukcija.

Neklausa rīdziniekam Herderam

Politiķis Vjačeslavs Dombrovskis LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” skaidroja, ka viņam valoda ir tikai saziņas instruments. Viņam ir tiesības tā spriest, un mums ir tiesības nepiekrist, jo mums (daudziem, jo daudziem latviešiem) valoda ir ne tikai saziņas rīks, bet neatņemama nacionālās identitātes sastāvdaļa, nācijas simbols. Dombrovskis teica, ka viņam krievu valoda ir instruments, ar kura palīdzību atraut krievus no Kremļa ietekmes. Tas jauki, bet ar šādu nostāju divvalodība dominēs, jo krievu valoda ir pašpietiekama un neapdraudēta, savukārt latviešu valodai (kā visas pasaules kultūras mantojuma daļai) ir jācīnās ar ekonomiski izdevīgākām valodām - angļu un krievu. Ja Latvijas dibināšanas un pastāvēšanas mērķis būtu tikai ekonomisks, demokrātisks un drošības kategorijās formulēts, tad jau izdevīgāk būtu pašlikvidēties un apvienoties, kā minums, ar Lietuvu un Igauniju. Tas nenotiks, jo ir vēl cits svarīgs aspekts - cenšamies saglabāt un attīstīt latvisko kultūru, kur valoda ir centrā.

Daļa latviešu, kuri neiestājas par padomju rusifikācijas seku likvidēšanu, nav ne atkarīgie, ne līdzatkarīgie; viņi vienkārši domā līdzīgi kā Vjačeslavs Dombrovskis. Savukārt, mēs piekrītam agrāk Rīgā dzīvojošajam vācu filozofam Johanam G. Herderam, kurš pauda viedokli, ka valoda nav tikai saziņas instruments, bet gan vārti uz noteiktu domāšanu un kultūru.

Neklausa arī Barijam Buzanam

Piekrītu drošības ekspertam Barijam Buzanam, kurš jau Aukstā kara izskaņā rakstīja, ka “Drošību uzskata par valsts un sabiedrības spēju saglabāt savu neatkarīgo identitāti un funkcionālo integritāti”[1]Buzans norādīja, ka sabiedriskā drošība nozīmē “tradicionālu valodas, kultūras, reliģisko, nacionālās identitātes un paražu modeļu ilgtspējas garantēšanu”.[2] Atbilstoši Buzana un citu Kopenhāgenas drošības skolas pētnieku rakstītajam, uzbrukums nacionālajai identitātei un valsts idejai ir uzbrukums valstij. Bet daļa žurnālistu un SEPLP darbinieku uzskata sevi par lielākiem nacionālās drošības ekspertiem, nekā tos, kuri tam veltījuši visu profesionālo mūžu. Saziņa ar krieviem un debates pirms vēlēšanām krievu valodā tika pasniegtas kā nacionālās drošības pasākums, ignorējot drošības profesionāļu un ekspertu rakstīto un teikto. Neuzdodos par kibernētikas speciālistu, jo tāds neesmu. Ja kāds runās par robotu būvniecību, es drīzāk paklusēšu. Bet daļa mūsu žurnālistu nekautrējas savu viedokli paaugstināt kā izšķirošo nacionālās drošības jautājumos. Aicinu LSM, LTV un SEPLP sekot Latvijas Nacionālajā drošības koncepcijā rakstītajam par to, ka sākot ar 2026. gadu Latvijas sabiedriskie mediji darbosies tikai latviski. Citādi jūs uzturēsiet vēsturisku netaisnību (okupācijas sekas), vājināsiet Latvijas nacionālo drošību un veicināsiet krievu diasporizāciju Latvijā, uzturot augsni Kremļa naratīvu izplatīšanai.

Nobeigumā: ģimenes intervence

Ir viena metode, kas tiek lietota, lai pamodinātu atkarībnieku, tā ir ģimenes intervence, kurā var piedalīties arī tuvi draugi. Sanāk kopā tuvinieki un vienā sapulcē runā uz atkarībnieku viens pēc otra. Katrs pasaka, ka mīl viņu un vēlas, lai atkarībnieks sāk meklēt palīdzību. Visi apstiprina to, ka uzskata, ka tā ir atkarība, un ka viņi nemazinās atkarības sekas, jo atkarībnieks nemaz nemeklē palīdzību. Ko dara LTV, LSM un SEPLP šajā ziņā? - Viņi kā draugi piedalās sapulcē, bet izjauc visu procesu, jo saka, ka atkarības nav. Tā vietā, lai latvieši sadotos rokās un aicinātu pārējos sekot Satversmei valodas jautājumā, daži izlec no ierindas un sagrauj ģimenes intervenci. Tā rezultātā divvalodība turpinās, un vēsturiska lappuse Latvijas attīstībā netiek pāršķirta. Mēs jau sen varētu vairāk pievērst uzmanību ekonomisko problēmu risināšanai, bet izdabātāji neļauj atrisināt valodas lietošanas tēmu un doties tālāk.

Jāņa Dombura vadītajā LTV diskusijā izskanēja pārmetums politiķiem, ka viņi paši ir šo situāciju pieļāvuši, jo nav risinājuši krievu integrācijas problēmas jau iepriekš, bet tagad redz’ esot nevajadzīga steiga. Tas man atgādina situāciju, kurā cilvēks nenomaina izdegušo lampiņu koridorā, jo istabā arī tā nav nomainīta… Nu tad ko? - Neko nedarām, jo mūsu darbība neatrisina uzreiz VISU? - Tā ir demagoģiska pieeja. Neviens jau nesaka, ka viens solis ir tas pats, kas pabeigta distance. Bet, ja nespersi soli, kā būsi tuvāk finišam? Šī problēma nav tika liela, kā kādam varētu likties; vajag tikai konsekventi spert soli pēc soļa, un rezultāti neizpaliks. Ukrainas kara kontekstā mums ir izlēmīgi jārīkojas, un arī šis “okupeklis” (padomju rusifikācijas sekas) tiks nogāzts.

[1] Buzans B. Cilvēki, valstis un bailes. Rīga, izdevniecība AGB, 2000, 36. lpp.

[2] Turpat, 37. lpp.