Tā dēvētajā Lemberga prāvā cietušais miljonārs Vladimirs Krastiņš apstiprināja, ka, pēc prokuroru iniciatīvas, viņš ticis pratināts un konfrontēts advokātu Ligitas Pētersones un Guntara Antoma birojā.
Līdz tam nebija dzirdēts, ka advokātu birojos varētu darīt tos darbus, kurus parasti veic prokuroru darba kabinetos. Tāpēc Neatkarīgā vaicāja ar Lemberga prāvu nesaistītiem krimināllietu advokātiem par viņu pieredzi telpu iznomāšanā procesa virzītājiem. Neviens no aptaujātajiem sākumā nespēja noticēt, ka prokurori tiešām veikuši pratināšanas advokātu birojā.
Vienā no pēdējām t. s. Lemberga tiesas sēdēm miljonārs V. Krastiņš atzina, ka ticis gan pratināts, gan arī konfrontēts ar otru cietušo miljonāru šajā kriminālprocesā Aināru Gulbi nevis prokuratūras telpās, kā tas tiek darīts ar parastajiem cilvēkiem, bet gan viņa advokātes prakses vietā Krišjāņa Barona ielā 33/35–5. V. Krastiņš tiesai arī uzsvēra, ka pratināšanas vietu izvēlējies prokurors.
Zīmīgi, ka vēl 2007. gadā L. Pētersone bija arī A. Lemberga advokāte, turklāt tieši šajā krimināllietā. Tāpat publiski ir vispārzināms, ka A. Lemberga aizstāvis tobrīd bija arī otrs šajā birojā praktizējošais advokāts – G. Antoms.
Neatkarīgajai neizdevās saruna ar L. Pētersoni par to, ko prokurori darīja viņas birojā un kā intereses tajā brīdī viņa pārstāvēja – A. Lemberga vai V. Krastiņa. «Nesniedzu informāciju ne par lietām, ne par klientiem,» noteica advokāte un strauji nometa klausuli.
Stihiska nelaime?
Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece Guna Kaminska, vaicāta, vai advokāti izīrē biroju telpas prokuroriem procesuālo darbību veikšanai, pauda pārsteigumu: «Tas nav iespējams! Kā tiks nodrošināta konfidencialitāte dokumentiem un personu apmeklējumiem? Cik nopietns ir šis jautājums?» Kad Neatkarīgā paskaidroja, ka Rīgas apgabaltiesā tomēr šāds gadījums nācis gaismā, G. Kaminska skaidroja: «Tā nav pareiza prakse no abām pusēm – ne no prokurora, ne advokāta. Abu mērķis ir viens – noskaidrot patiesību tiesā un konstatēt kāda vainīgumu vai nevainīgumu. Taču abu funkcijas ir atšķirīgas. Ne velti šīs funkcijas ir nodalītas Kriminālprocesa likumā: prokuroram apsūdzības funkcijas, advokātam – aizstāvības. Vai šīs funkcijas būtu savienojamas vienā telpā? Nespēju iedomāties! Varbūt bijusi kāda ārkārtas situācija, kurā koleģiāli jāizpalīdz? Varbūt telpas applūdušas? Varbūt datori izgājuši no ierindas? Varbūt prokuratūrā plosās, piemēram, gripa vai notiek kāda stihiska nelaime? Tie var būt vienīgie iemesli, pie kuriem šāda situācija pieļaujama. Tā nevar būt normāla darbības forma abām pusēm.»
Atsakās noticēt
Bijušais prokurors, zvērināts advokāts Juris Grīnvalds, vaicāts, vai arī viņš savā praksē ir sastapies ar gadījumiem, kad advokāti izīrējuši telpas prokuroriem procesuālo darbību veikšanai, teica: «Jautājums izklausās pēc joka. Bet, ja tā patiešām ir bijis, tad tas ir bezprecedenta gadījums. Neticu, ka ir bijis tāds procesa virzītājs, kurš veicis procesuālās darbības advokātu birojā, līdzīgi kā savulaik neticēju, ka prokurori sēdējuši pie viena galda ar lieciniekiem restorānā, hoteļos un pratinājuši. Tas jau kaut ko parāda. Cik zinu, prokuratūrai pietiek telpu. Katram prokuroram ir savs kabinets, kur veikt izmeklēšanas darbības. Pratināšana nav tik specifiska darbība, lai tās norisei vajadzētu radīt īpašus apstākļus.»
Vaicāts, vai precedents advokātu un prokuroru telpu apvienošanā varētu būt nākotnes modelis, kur advokāti, strādājot roku rokā ar prokuroriem, panāktu ātrāku apsūdzību radīšanu un to noformēšanu sūtīšanai uz tiesu, teica: «Ja tādi gadījumi patiesi ir bijuši, kam tomēr negribas ticēt, tad tas ir pretrunā ar Advokatūras likumu, ar advokātu Ētikas kodeksu. Tādas darbības nevar palīdzēt klientam. Tās var tikai kaitēt. Tikpat labi tas var kaitēt citiem aizstāvamajiem, kurus aizstāv citi kolēģi. Advokātam jāievēro godaprāts, godīgums un taisnīgums attiecībā pret savu klientu.»
Vaicāts, vai tad tas nav labi, ja advokāts prot sarunāt pratināšanu komfortablākos apstākļos, piemēram, advokāta birojā, J. Grīnvalds teica: «Svarīgi, kurš ir šādu darbību veikšanas iniciators. Ja tas ir prokurors – tad šāds prokurors no konkrētās lietas ir jāatstata. Ja notiek tādas lietas, tad tas liecina, ka lieta netiek objektīvi izmeklēta. Runājot par advokātu, ja viņš tādu prokurora piedāvājumu pieņem un ja tas ir klienta interesēs un palīdz klientam – tad man to ir grūti komentēt. Taču kopumā tas neiet nekādos rāmjos! Prokurors ir procesa virzītājs. Prokurors ir valsts amatpersona! Pat ja advokāts būtu tādu priekšlikumu izteicis, tas gan no Prokuratūras likuma, gan no Prokuroru ētikas kodeksa viedokļa nebūtu pieņemams. Tādu piedāvājumu prokurors nedrīkst pieņemt!»
Jāiejaucas ķirurģiski
Vaicāts, vai telpu dalīšanas precedents neliecina par advokāta īpašām draudzības saitēm ar prokuroru, J. Grīnvalds teica: «Es nezinu, kā es rīkotos, ja prokurors man ko tādu piedāvātu. Bet no prokurora puses tas ir pilnīgi nepieņemami. Ja šis precedents ir saistīts ar lietu, kura jau tiek skatīta tiesā, un arī tur valsts apsūdzību uztur tas pats prokurors un pretējā pusē atrodas tas pats advokāts, tad tas ir neiespējami. Tad jau jums jājautā visiem advokātiem, vai šāds piedāvājums no prokuroriem arī viņiem ir bijis. Precedents vieš aizdomas, ka kāds procesa dalībnieks prokuroru izpratnē tiek nostādīts augstāk par citiem. Netiek ievērots vienlīdzības princips. Runājot vispār par pazīšanos starp prokuroriem un advokātiem, jāņem vērā, ka Latvija ir ļoti maza un mēs, juristi, cits citu pazīstam. Taču mēs varam būt labi paziņas, bet procesos ievērojam sacīkstes principu, cīnāmies un pildām savu pienākumu. Ar šādām darbībām uzsvērt, ka kādam ir īpašas attiecības – tas galīgi nav pieņemami. Ja tāds gadījums patiešām ir bijis, tad, lai prokuratūras labā slava neapsūbētu, ir jārīkojas. Jaunā ģenerālprokurora vadībā prokuratūra ceļas augšā no pelniem. Ja tādi gadījumi ir bijuši, tad tie jārisina sāpīgi, es pat teiktu, ķirurģiski, jo te terapija laikam vairāk nelīdzēs.»
Kaut uz Mēness
Zvērināts advokāts Egons Rusanovs, vaicāts par viņa pieredzi dalīt advokātu telpas ar prokuroriem, apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu neatceras. «Taču likumā aizliegts tas nav. Ja klients kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas iet uz prokuratūru, viņam ir bailes, stress vai citi apsvērumi, var būt situācijas, kad advokātam tas varētu būt izdevīgi. Taču te rodas ticamības jautājums. Nav skaidrs, kādā procesuālā statusā ir advokāts, kura birojā ir notikusi pratināšana. Iespējams, ka pratināšana advokātu birojā notikusi, lai advokāta klients justos mierīgāk. Tomēr jautājumus tas rada viennozīmīgi. Tā ir nedzirdēta prakse. Advokātu birojs nav prokuroru darba telpas – tas izskatās divdomīgi.»
Vaicāts, kā mainās situācija, ja prokuroru darbības advokāta telpās notiek pēc prokurora iniciatīvas, E. Rusanovs teica: «Diezin vai tas varētu būt pēc prokuroru iniciatīvas. Prokuroram jau labāk, ka pratināmie nāk uz prokuratūru. Tā nevar būt izplatīta prakse, bet teorētiski, ja procesuālās darbības var veikt cilvēka dzīvesvietā vai vietā, kur viņš slimo, tad kādēļ tas nevarētu notikt advokātu birojā? Aizdomu ēnu var mest uz jebko. Viss atkarīgs no cilvēka, kāda ir viņa motivācija, attieksme pret savu darbu. Ja pratināšana ir neatkarīga un objektīva, tā var notikt kaut uz Mēness.