Pauž izbrīnu par aicinājumu Lemberga prāvā advokātiem stučīt klientu

Neatkarīgās aptaujātie advokāti pauž izbrīnu un neizpratni par prokurores Ilgas Paegles aicinājumu advokātiem ziņot tiesībsargiem par sava klienta noslēpumiem.

Pēdējā tiesas sēdē tā sauktajā Lemberga prāvā I. Paegle, atsaucoties uz Eiropas Savienības valstu pieredzi, norādīja, ka advokātiem klātos ziņot tiesībsargiem par klienta prettiesiskām darbībām: "Mēs neatrodamies un nedzīvojam uz vientuļas salas. Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts. Mums ir jāievēro starptautiskās tiesību normas un, protams, ir jāņem vērā arī starptautiskā pieredze un prakse. Tāpēc vēlos vērst uzmanību, ka ir valstis, kurās advokāti, uzzinot par sava klienta aizturēšanu, apsūdzības uzrādīšanu, paši raksta ziņojumu savas valsts kontroles dienestiem." Prokurore pastāstīja, ka tā rīkojušies kādas Lihtenšteinas kompānijas advokāti.

Aptaujātie Latvijas advokāti ir vienisprātis – ja tiktu ievērots prokurores aicinājums, zustu jēga advokātu institūtam.

Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece, zvērināta advokāte Guna Kaminska uzsvēra, ka viņai līdz šim nav nācies sastapties ar prokurores minēto Eiropas valstu paraksi, kad kāds advokāts ziņo par savu klientu. Viņa neko nebija dzirdējusi arī par advokātu pienākumu ziņot par savu klientu. Vienīgais izņēmums esot noziedzīgi iegūtu līdzekļu novēršanas likums, "taču pat tas nav attiecināms uz advokātiem, kuri tiesā aizstāv sava klienta intereses. Pretējā gadījumā zaudē jēgu Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos fiksētā nevainīguma prezumpcija. Tad jau visus var uzskatīt par vainīgiem. Advokātam viennozīmīgi jāpieņem, ka klienta vaina nav pierādīta. Advokāts nevar būt ziņu pienesējs par savu klientu. Tas būtu pretdabiski. Tad advokāta institūts zaudētu jēgu. Cits jautājums, ja advokātam kas tapis zināms nevis par klientu, bet gan par vienkāršu pilsoni, par ko būtu jāinformē tiesībsargi. ANO apstiprinātajos advokāta darbības pamatprincipos ir īpaši norādīts, ka advokātam ir jābūt lojālam pret klientu, jo aizstāvība vai pārstāvība var notikt, tikai pamatojoties uz savstarpējas uzticēšanās attiecībām. Nav taču tāda vispārēja regulējuma, ka policija, prokuratūra vai tiesa nekad nekļūdās. Ja būtu šāds regulējums, tad gan atkristu vajadzība pēc advokāta."

Arī bijušais tiesnesis un prokurors, šobrīd zvērināts advokāts Āris Stoks pauda pārliecību, ka Eiropas Savienībā nevarētu būt tāda prakse, ka advokātam jāziņo par savu klientu. Viņš pieļāva, ka prokurore, to apgalvojot, kaut ko ir pārpratusi. "Šāds prokuroru paziņojums ir nepatiess tādēļ, ka konfidencialitāte un uzticamība ir advokātu darbības stūrakmeņi. Pie advokāta, līdzīgi kā pie daktera vai garīdznieka, cilvēks vēršas pēc palīdzības. Nedz advokāts, nedz dakteris un garīdznieks nav tiesīgi ne pēc likuma, ne ētikas normām izpaust sava klienta noslēpumus. Advokātu, tāpat kā dakteri un garīdznieku, saista klusēšanas pienākums. Citādi advokātu institūtam zūd jēga. Protams, tas gan nenozīmē, ka advokātam ir brīvas rokas kopā ar klientu veikt nelikumības. Ja jau prokurori apgalvo, ka advokātam jāziņo par savu klientu, tad jājautā, vai viņi maz domā ar galvu," skaidroja Ā. Stoks.

ANO 1990. gadā pieņemtajos Advokātu lomas pamatprincipos cita starpā ir noteikts, ka "valdībām ir jāatzīst un jārespektē, lai visas sazināšanās un konsultācijas starp advokātiem un viņu klientiem, kuras notiek profesionālo attiecību ietvaros, būtu konfidenciālas." Tāpat pamatprincipos noteikts, ka "advokātiem ir vienmēr lojāli jārespektē savu klientu intereses". Savukārt "valdībām ir jānodrošina, lai advokāti būtu spējīgi veikt visas profesionālās funkcijas bez iebiedēšanas, kavēšanas, vajāšanas vai prettiesiskas iejaukšanās"; lai "viņiem netiktu draudēts ar vajāšanu".