Dāvja tētim joprojām reizēm kamols kaklā. Viņa dēls Afganistānā kaujas apstākļos gūto veselības problēmu dēļ nomira hospitālī Vācijā. Juris Baltābols turpina uzdot jautājumus par sava dēla nāves apstākļiem, uz kuriem, iespējams, nekad nesaņems atbildi.
Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Raimonds Graube ir godīgs. "Kopumā es atzīstu, ka Baltābola gadījumā mēs varējām komunicēt precīzāk. Bet mēs esam izdarījuši secinājumus."
Latvijas armijas kaprālis Dāvis Baltābols mira militārajā hospitālī 2009. gada 5. augustā. Tikai gandrīz pēc gada Aizsardzības ministrija (AM) precīzāk informēja par viņa bojāejas apstākļiem. Visbeidzot oficiāli tika atzīts, ka viņš gājis bojā, pildot dienesta pienākumus, kaut gan sākotnēji izskanēja informācija, ka vainojama slimība. R. Graube saka: "Sistēma mēģināja būt atklāta un ātra, devām informāciju, kas bija pieejama. Balstījāmies uz mediķu informāciju. Ārstiem pašiem nebija skaidra diagnoze."
Slazds Džalejas ielejā
D. Baltābols dienēja norvēģu vadītajā ISAF spēku vienībā. 25. jūlijā bija vairāk nekā 40 grādu karsts, kad Latvijas vienība kopā ar afgāņu policistiem nokļuva slazdā Džalejas ielejā. Sākās apšaude ar nemierniekiem, kuru bija vairāk, un Latvijas vienībai nācās atkāpties. Afgāņu policisti, sagriezuši mašīnu šķērsām ceļam, aizbēga. Pārējie netika prom, jo ceļš bija bloķēts, bet tā malās – vienīgi kalni. Viens no Latvijas karavīriem vairākkārt lēca mašīnā, lai varētu to izkustināt. Šāva visu laiku, Dāvis piesedza pārējos, gāja pēdējais. Kopā ar viņu palika pārinieks, citi aizbrauca. Droši vien tikai vienības komandieris zina, cik smagu lēmumu viņš tajā brīdī pieņēma. Vairāku citu apstākļu liktenīga sakritība vien pēc laika pārējiem ļāva saprast, ka divu savējo nav, diemžēl nebija arī iespēju par to informēt sabiedrotos.
Tikmēr abi karavīri skrēja trīsarpus kilometrus nežēlīgajā svelmē un bija spiesti atšaudīties, jo nemiernieki sekoja. AM oficiālajā informācija teikts, ka "šī Baltābola un viņa pārinieka rīcība, iespējams, glāba pārējo latviešu karavīru dzīvības. Pēc šīs smagās un nevienlīdzīgās kaujas pret nemierniekiem karavīrs zaudēja samaņu, jo cīņā bija atdevis visu savu spēku un enerģiju." Visu ceļu Dāvis uzmundrināja un vilka līdzi biedru, kuram vairs nebija spēka.
Dāvja tēvs nepārmet. "Es saprotu, ka viņi visi ir laimīgi, ka tikuši ārā no tās elles. Balts nekad nav balts un melns nekad nav melns," noteic J. Baltābols un atzīst: "Nezinām jau, kā paši būtu rīkojušies tādā situācijā. Negribu apvainot tos vīrus." "Kad puiši bija atbraukuši ciemos, es viņiem neko neprasīju," viņš saka. Tāpat jau grūti visiem.
Neprecīza informācija grauj reputāciju
Tikmēr AM izplatītā informācija par karavīra dīvaino slimību ļāva vaļu baumām un ņirgām, kā jau ierasts, internetā. Var just, ka Dāvja tētim sirds sāp tieši par to, ka Latvijas armijas karavīra gods un cieņa netika aizstāvēta. "Pateica – saslimis karavīrs, ar kaujas darbību tas nav saistīts. Es uzskatu to par karavīra pazemojumu," viņš saka. "Kas ir karavīra gods? Vai tas, ka viņš mundierī soļo? Gods un cieņa ir no līdzbiedriem, ja viņš ir profesionālis. Tad viņu ciena. Zina, ka viņš ir goda vīrs. Slava? Mums jau daudzi ar ordeņiem staigā. Tās ir tikai mundiera spalvas." Tēvs uzskata, ka dēlam piemita pašlepnums un gods. Reiz Dāvis tētim teicis, ka pēc dienesta viņš gribētu nodibināt nometni un mācīt skautus. Iemācīšot pastāvēt par sevi un dejot valsi. Griboties, lai cilvēks ir skaists. "Ja viņa pasaules uzskats mani apmierina kā cilvēku, kā tēvu, varu būt laimīgs cilvēks," tagad saka tēvs.
"Es cerēju, ka viss būs normāli. Jau 5. augustā pienāca AM oficiālais paziņojums, ka stāvoklis stabils, kaut arī smags. Man galvenais bija – lai Dāvis atgriežas, un tiksim skaidrībā. Es cerēju līdz pēdējam," stāsta tēvs. Viņš neslēpj, ka bija saskrubinājis informāciju, kā vien prazdams, un zināja vairāk, nekā ministrijas un armijas ļaudis stāstīja. Noprotams, ka tāda informācijas dozēšana viņu ir saniknojusi toreiz un aizvainojums joprojām palicis. "Sāpes un nicinājums," viņš precizē savas izjūtas. Viņam vēl ir daudz jautājumu. Kāpēc ministrijā un bruņotajos spēkos nebija neviena, kurš būtu spējis cilvēcīgi sniegt informāciju, respektējot tuvinieku jūtas? Kāpēc Dāvis nav minēts kritušo sarakstā ISAF mājaslapā? Vai ir vienošanās memorands ar Vāciju par palīdzības sniegšanu Latvijas karavīriem? "Neatradu," saka J. Baltābols. Viņš vēlreiz izlasījis informāciju, kurā norvēģi raksta – nelaimes gadījums noticis no rīta; mūsējie – ka informācija saņemta pulksten 11.30. Kas notika vairākas stundas? Kad īsti Dāvis tika nogādāts hospitālī? "Pēc tā visa es jau vairs neticu," neslēpj J. Baltābols.
Ģenerālis sola izmaiņas
"Neredzu iemeslu slēpt informāciju. Tomēr ir informācija, ko varam un ko nevaram dot drošības apsvērumu dēļ. Arī likumi neļauj," saka ģenerālis Graube. Pēc tam, kad AM nācās atzīt komunikācijas kļūdas, dažas pozitīvas izmaiņas ir notikušas. Karavīru tuvinieki ir atviegloti, ka vairs netiek minēti uzvārdi un aprakstīti ievainojumi, tiek respektētas viņu vēlmes, kā arī netiek pavēstīta nepārbaudīta informācija. R. Graube sola: "Es mainīšu šo politiku, un sabiedrība saņems vairāk informācijas."
Viņam ir arī citi plāni. "Mēs apmaldāmies jēdzienos nacionālisms un patriotisms. Slikts ir tas karavīrs, kurš par to nav domājis. Viņš tad ir tikai algotnis, kara mašīna, bet tā nedrīkst būt. Latvijas karavīri tādi nav," uzskata R. Graube. Viņš nolēmis, ka armijā nepieciešams veidot jaunu patriotiskās programmas metodiku, lai bruņoto spēku un valsts vēsturi zinātu katrs karavīrs. Taču viņš norāda, ka problēmas nav tikai armijā, uz kurieni atnāk tomēr jau nobriedis pilsonis. Piemēram, netiek pietiekami diskutēts par starptautiskajām misijām – par tām lemj tautas vēlētie Saeimas deputāti. "Mēs kā sabiedrība neizprotam savu līdzatbildību, un tādā veidā netiek veidota diskusija," noteic bruņoto spēku komandieris.