Pētījums: Kāpēc 1949. gada deportāciju nenovērsa NATO – nespēja vai nepaspēja?

 
©Andrejs Strokins/ F64 Photo Agency

Ak, cik žēl, ka Ziemeļatlantijas līgums tika noslēgts 1949. gada 4. aprīlī, kad ešeloni ar laikā no 25. līdz 27. martam Latvijā un visā Baltijā saķertajiem cilvēkiem atradās vēl ne Sibīrijā, bet tomēr jau tālu no mājām.

Vēsturnieku viedoklis ir vienprātīgs un strikts - nē, nē un vēlreiz nē. Nebija NATO ne mazākā nodoma iejaukties pasažieru pārvadājumos PSRS teritorijā kaut vai tajos gadījumos, kad šie pārvadājumi notika lopu vagonos. 12 valstis noslēdza līgumu par kopīgu aizsardzību tikai un vienīgi tāpēc, lai ar labu un ļaunu pārliecinātu Padomju Savienību palikt tajās robežās, par kādām bija vienojušies ASV, Lielbritānijas un Padomju Savienības vadītāji Otrā pasaules kara laikā Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Pēdējās tikšanās laikā 1945. gada vasarā karš turpinājās Āzijā, bet Eiropā tas jau bija beidzies, tāpēc robežas šeit varēja zīmēt pilnīgi precīzi. ASV un Lielbritānijas panākto vienošanos uzturēšanai spēkā pievienojās arī Francija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Norvēģija, Dānija, Itālija un Portugāle šajā Atlantijas okeāna krastā, Kanāda tajā krastā un Islande pa vidu.

Pārpratums dzīvību cenā

Lai izveidotu vispār kaut kādas attiecības ar Padomju Savienību un tās satelītiem, topošais un pēc tam esošais NATO bloks ņēma vērā jau 1946. gada pavasarī tobrīd no amata atlaistā Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila (1874-1965) slavenajā Fultonas runā ietverto atziņu, ka Padomju Savienība «vēlas savu doktrīnu bezgalīgu izplatīšanos», kas gan principā nav iespējama uz apaļas planētas. V. Čērčila sakāpinātais izteiciens atgādināja par to, ka boļševiki ar to pašu brīdi, kad bija sākuši sagrābt valsts atribūtus, bija arī sākuši tos izmantot arī jaunu piekritēju vervēšanai ar lielāku sparu, nekā to valstis un to valdnieki personīgi, baznīcas, sektas, klani un bandas darījuši kopš aizlaikiem. Pagājušā gadsimta 40. gados boļševiku manieres vairs nebija nekāds pārsteigums, taču ar tām nācās aizvien vairāk rēķināties jeb rēķināt, kādi spēki jāliek tām pretī. Militāro spēku līdzsvarošanai nācās radīt NATO un padomju propagandai likt pretī pretpadomju propagandu. Šādas spēlītes starp Otrā pasaules kara uzvarētājiem tika attīstītas gadu desmitu garumā. Pakāpeniski tām radās rakstiski noteikumi. Pagājušā gadsimta 60. gados noteikumu izstrāde sākās oficiālā līmenī un 1975. gada 1. augustā Helsinkos tika noslēgta vienošanās. Tās nosaukumā sniegta norāde uz Eiropu, taču dokumentu līdz ar 33 Eiropas valstīm parakstīja arī ASV un Kanāda, kas padarīja šo vienošanos par jaunu posmu attiecībās starp valstīm abos Atlantijas okeāna krastos. Žēl vienīgi to cilvēku Latvijā un jebkur citur, kuri visus šo kalambūrus pārprata. Protams, pretpadomju propagandu nevar uzskatīt par vienīgo un galveno iemeslu, kāpēc cilvēki metās cīņā pret padomju režīmu. Gan jau starp viņiem netrūka arī tādu, kas nemaz necerēja, ka viņiem kāds atnāks palīgā. Tie nevīlās, jo palīgā neviens neatnāca tāpēc, ka nemaz nenāca un vispār nebija domājis nākt.

Cīņa raksta, tā ir. Divos gadījumos

Lai cik tas būtu paradoksāli, pilnīgi pareizu pasaules ainu Latvijas iedzīvotājiem pagājušā gadsimta 40. gados zīmēja vietējo komunistu galvenais preses izdevums Cīņa. Tas gan attiecās tikai uz divām publikācijām, kam visciešākā saistība ar Ziemeļatlantijas līguma tapšanu.

Jau pieminēto V. Čērčila Fultonas runu Cīņa atreferēja 1946. gada 13. martā. Par pašu slavenāko teicienu šajā runā kļuvis apgalvojums, ka Eiropā «no Štetinas pie Baltijas jūras līdz Triestei pie Adrijas jūras dzelzs priekškars nolaižas» un aiz šā priekškara «komunistiskā partijas... cenšas nodibināt totalitāru kontroli». Nav šaubu, ka V. Čērčilam tas nepatika. Viņš ne tikai bārstīja tādus teicienus, ka «ēna kritusi pār tiem laukiem, kurus vēl nesen apspīdēja sabiedroto uzvara», bet «ieteic pasteigties ar angļu-amerikāņu militāras savienības dibināšanu». Tomēr viņa runā nav solījumu, ka šīs savienības mērķis būtu dzelzs priekškara salaušana un tālāk gluži kā latviešu tautas dziesmā par bārenīšu iecelšanu saulītē. Nē, viņš pasaka pavisam nepārprotami, ka «krieviem savās rietumu robežās jājūtas droši» un ka mērķis ir panākt «pilnīgu savstarpīgu saprašanos ar Krieviju visos jautājumos». Trīs gadus vēlāk viņa ieteiktā savienība tik tiešām tika izveidota paplašinātā sastāvā, kas nepaplašināja organizācijas uzdevumus pāri dzelzs priekškaram.

1949. gada deportāciju priekšvakarā, 22. martā, Cīņa publicēja pilnu Ziemeļatlantijas pakta tekstu, kura 5. pants kā visa pakta būtība tieši pēdējos gados Latvijā pieminēts bieži. Tātad: «Līgumslēdzējas puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai dažām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām tām» utt. bez nekādām iespējām saprast paktu tā, ka līgumslēdzējas valstis pašas gatavotos kādam uzbrukt.

Protams, Otro pasaules karu pārdzīvojušie cilvēki lieliski zināja, ka līguma burti neko negarantē. Latvijas Republika pirms kara taču bija apgādājusies ar veselu kaudzi divpusēju un daudzpusēju līgumu, kurus pildīt attiecībā uz Latviju nevienam prātā nenāca; un vispār tā ir parasta prakse, ka uzbrucējvalsts apvaino par uzbrukumu to valsti, kurai uzbrukusi, - ne jau tikai Latvijai tā bija klājies. Tomēr Latvijas okupācija ar Masļenku traģēdiju tās ievadā vēl jo vairāk liecināja, cik maz var ticēt padomju propagandai, kas kopš 1948. gada aprakstīja Ziemeļatlantijas līguma tapšanu kā gatavošanos uzbrukt Padomju Savienībai. Šajā gadījumā sanāca tā, ka simtiem rakstu Cīņā un tai pakārtotajos izdevumos, kā arī visi pārējie propagandas kanāli un materiāli uzkurināja mežabrāļu cerības un apņēmību palikt mežā, ja tiešām ir tā, ka vesela valstu grupa ar varenajām ASV priekšgalā tūlīt iebruks varbūt tieši šeit. Ziemeļatlantijas līguma pilnā teksta publikācijai vajadzēja šīs cerības atvēsināt, ja cilvēki piekristu, ka ASV, Anglijas un pārējo topošā bloka valstu solījumi nevienam neuzbrukt tomēr dod skaidrāku priekšstatu par nākotni nekā Cīņa, no kuras gan pirms, gan pēc 1949. gada 4. aprīļa bija grūti saprast, ir vai nav bloka nodibināšana tas pats, kas kara pieteikšana PSRS.

Nacionālo partizānu kara bilance

1949. gada marta deportācija ir jāiekļauj Latvijas nacionālo partizānu kara ieguvumu un zaudējumu bilancē. Galveno ieguvumu vēsturnieks Heinrihs Strods (1925-2012) ir formulējis tā, ka «partizānu karš saīsināja komunisma diktatūras stāžu Latvijā», kas norāda vienu no iemesliem, kāpēc šīs diktatūras demontāža pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā noritēja pārsteidzoši viegli. Nacionālo partizānu cīņas pagājušā gadsimta 80. gados vēl nebija pieejamas vēsturniekiem ne kā izpētes objekts, ne kā publikāciju tēma, bet toties dzīvā atmiņā tās vēl bija. Tiklīdz padomju ideoloģiskās konstrukcijas sāka šķobīties, tās deva cilvēkiem vismaz ievirzi jaunai izpratnei par Latvijas vēstures gaitu. Vēlreiz citējot H. Strodu, «partizānu kustība likvidēja mītu par sociālistisko revolūciju Latvijā un daļēji nomazgāja 1940. gada nepretošanās negodu». Pētījumu stafeti no H. Stroda pārņēmušais Zigmārs Turčinskis (1974) raksta, ka «tas bija latviešu mēģinājums pasaules kara notikumus vēl pēdējā brīdī pavērst sev par labu, cenšoties atgūt pazaudēto neatkarību un cerot uz Rietumu valstu palīdzību šajā cīņā».

Partizānu kara zaudējumi izsakāmi šā vārda burtiskā nozīmē. Mežos ar ieročiem rokās pret padomju režīmu cīnījušies apmēram 13,5 tūkstoši cilvēku. Kritušo skaits viņu pusē sniedzas uz 2,5 tūkstošiem, noķerto un sodīto skaits - uz 7,5 tūkstošiem. Starp sodiem tika lietots arī nāves sods vai tādi cietumsodi, kas sava ilguma un ieslodzījuma (spaidu darbu) apstākļu dēļ bija domāti kā ekvivalents nāves sodam. Pārmaiņas Padomju Savienībā priekš daudziem atnāca ātrāk nekā nāve, bet tik un tā tūkstošos jāskaita tie, kas nogalināti, nomērdēti, nomiruši ļoti drīz pēc izlaišanas no ieslodzījuma vai par kuriem nav saprotams, kopš kura brīža un kāpēc viņi vairs nebija atrodami ne dzīvē, ne dokumentos. Pieci tūkstoši partizānu izkļuva no mežiem ar ievainojumiem, piekaušanu un daudzām citām nepatikšanām viņiem un viņu tuviniekiem, kas parasti beidzās, t.i., nebūt nebeidzās līdz ar ielikšanu 1949. gadā izsūtāmo pulkā. Kurš no bijušajiem mežabrāļiem aizvests netika, tam būtu bijis grūti izskaidrot, ka tā tikai sagadīšanās, nevis sadarbība ar padomju drošības iestādēm.

Kopējo pret padomju okupantiem aktīvi cīnījušos cilvēku skaitu var noapaļot uz divdesmit tūkstošiem. Tuvumā meža brāļiem un meža meitām bija cilvēki, kas viņus mērķtiecīgi apgādāja ar pārtiku vai informāciju un daudzos gadījumos tika pieķerti. Pretošanās pilsētās, visbiežāk izglītības iestāžu audzēkņu vidū, izpaudās pret režīmu vērstu skrejlapu rakstīšanā vai sarkanbaltsarkanu karogu pacelšanā. Nevienam nebija šaubu, ka par tādām it kā tikai simboliskām darbībām viņi saņems nebūt ne simboliskus sodus.

Jautājums, ko labāk neuzdot

Tagadējai konjunktūrai atbilstoši ir jūsmot par partizānu cīņas efektivitāti tādā nozīmē, ka viņi spējuši nogalināt gandrīz tikpat daudz, cik viņus nogalināja bruņojuma, skaita un organizācijas ziņā nesalīdzināmi stiprākais ienaidnieks. Atbilstoši kādai padomju drošības iestāžu atskaitei par laiku no 1945. gada vidus līdz 1953. gada beigām, Latvijas teritorijā krituši 2,2 tūkstoši un ievainoti vēl vairāk nekā tūkstotis padomju darbinieku un kaujinieku. Turpretī riskanti domāt un skaļi jautāt, ar ko tad 40./50. gadu mijā nogalinātie padomju aktīvisti, ja viņiem būtu izdevies izdzīvot, atšķirtos no visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri 80. gados masveidā iestājās Tautas frontē. Z. Turčinskis ir centies uzmeklēt pret nacionālajiem partizāniem reāli cīnījušos cilvēkus un pajautāt, kāpēc viņi tā darījuši. Neatkarīgajai viņš pastāstīja, ka un kāpēc viņam nav izdevies iegūt skaitliski pamatojamus secinājumus par šo cilvēku motivācijām un izvēlēm. Kad padomju režīms bruka, viņi varēja iziet no savas padomju patriotu lomas, kurā viņi drīkstēja stāstīt par 40. gadu notikumiem tikai ar stingri reglamentētām frāzēm. Izgājuši viņi bija - tikai nāvē. Kad Z. Turčinskim 90. gadu vidū pavērās iespējas par tādiem cilvēkiem uzzināt, no viņiem pāri palikuši gandrīz vairs tikai apstiprinājumi, ka, jā, dzīvojis te tāds cilvēks, bet nomiris 1987. vai 1989. gadā. Tieši tajos gados viņi miruši uzkrītoši intensīvi. Pēc palicēju nostāstiem, viņi miruši aiz, kā tagad zināms, nepamatotām bailēm, ka ar viņiem varētu apieties tā, kā viņi paši rīkojušies 40. gados. Dažas sarunas ar šādiem cilvēkiem tomēr notikušas, bet no uzzinātajiem likteņstāstiem neko noteiktu izlobīt neesot bijis iespējams. Viņi teikuši, ka padomju idejām ticējuši, taču tikpat labi viņu dzīves pavērsienus varēja izskaidrot, ka viņi bijuši spiesti ticēt tam, kas deva iespēju vispār izdzīvot.

Ja toreizējos padomju aktīvistus vajadzētu sodīt vai vismaz nosodīt, tad tikai par konkrētu nežēlību virs tobrīd vispārpieņemtā līmeņa, cik nu iespējams rīkoties ar tik slidenu un staipāmu jēdzienu. Ja vispār Latvijā nebūtu bijis vietējas izcelsmes (variants - no Krievijas atsūtīto latviešu, pamatā sieviešu, kuras biežāk tika pasaudzētas Krievijā nonākušo latviešu iznīcināšanā 1937. un 1938. gadā) padomju, tajā skaitā represīvo iestāžu, darbinieku, tad izvesti tiktu ne 42 tūkstoši, bet 420 tūkstoši un vairāk cilvēku, cik vien nepieciešams, lai atlikušo latviešu dēļ, ja tādi te vēl paliktu, Latvija vairs nebūtu obligāti jāsauc par Latviju. Tas droši vien nemainītu tālāko notikumu gaitu Padomju Savienībā, kur dažām pilnībā pārvietotām tautām ļāva vai it kā ļāva atgriezties to izcelsmes teritorijās, bet tomēr pārāk miglainas kļūtu cerības, ka 2020. gada 25. martā iznāks avīze Neatkarīgā, kas pieminēs deportācijas.

Lieliski saprotams arī tas, ka 40. gadu otrajā pusē padomju režīma darbinieki nevarēja vienkārši skaitīties darbā un saņemt algas. Viņiem bija jāstrādā kaut vai tāpēc, lai izdzīvotu, - lai izbeigtu divvaldību, kad pa dienu viņi represē, bet pa nakti viņus represē.

Upuris atmaksājas trīskārt

1949. gadā deportētie ir upuris, kas deva trīskāršu ieguvumu Latvijas Republikas atjaunošanai. Pirmkārt, tas tiešām izrādījās efektīvs paņēmiens nacionālo partizānu pretestības apspiešanai, pēc kuras atkrita jautājums par nākamajām deportācijām. H. Strods ir norādījis, ka «deportācijas ievērojami samazināja to cilvēku skaitu, kuri pa dienu strādāja laukos, bet naktī pievienojās partizāniem. Šādu padomju varai ārkārtīgi bīstamu partizānu skaits līdz 1949. gadam varēja būt ievērojami lielāks». Z. Turčinskis atgādināja par deportāciju lomu zemnieku sadzīšanai kolhozos, kā rezultātā viņi vairs nevarēja «uzturēt arī mežā patvērušos pēdējos brīvības cīnītājus. (..) ... jo pusbadā dzīvojošiem kolhozniekiem pašiem nebija ko ēst».

Otrkārt, deportētie deva vienu no pirmajiem ieganstiem publiski vērsties pret padomju režīmu tepat Latvijā tajā laikā, kad šeit vēl pastāvēja Latvijas PSR. Padomju režīms piekāpās, dažādās toņkārtās atzīstot 1949. un tāpat arī 1941. gada deportācijas par pārpratumu, pārspīlējumu, kļūdu un galu galā par vainu. Šāds process atsedza režīma vājumu un stimulēja pastiprināt spiedienu uz to. Viena un tā pati avīze Cīņa 1987. gada 23. augustā pauda sašutumu par ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi (CIP), kas «nepārtraukti fabricē melus par «masveida deportāciju no padomju karaspēka okupētajām Baltijas zemēm»», bet 1988. gada 28. oktobrī informēja par Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu ķerties pie deportēto juridiskās reabilitācijas.

Treškārt, deportācijas tika iekļautas antikomunistiskās propagandas dzelzs repertuārā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas veiktā periodikas krājumu digitalizācija dod iespēju noskaidrot, ka Cīņā vārds «deportācija» vispār lietots 211 reižu, no kurām apmēram puse pretpadomju, bet otra puse - padomiskā vai 1941. un 1949. gada deportācijas neskarošā nozīmē, toties latviešu trimdinieku ievērojamākajā izdevumā Laiks šis pats vārds lietots 3532 reizes. Tas kalpoja klaida latviešu kopienas gara uzturēšanai un ne daudz vairāk par to. Principā var piekrist Cīņai, ka CIP tik tiešām uzraudzīja šā vārda lietošanu ārpus latviešu kopienas, bet uzraudzīja tāpēc, lai uzturētu pretpadomju propagandas tādā līmenī, kas ļāva ASV u.c. valstu valdībām justies drošām, ka tāpēc aiz Padomju Savienībai atvēlētās ietekmes zonas robežas nekas nemainīsies un robežu pārskatīt nenāksies

Ūdens pilieni sagrauž klinti. Dažreiz

Lai cik ļoti latviešu, baltiešu un vēl citu tautību trimdas organizācijas gribēja dzelzs priekškara salaušanu, dabūja viņi visi tikai tik, cik bija nepieciešams, lai arī latviešu izcelsmes ASV pilsoņi gadu desmitiem paklausīgi soļotu vēlēt par katru nākamo ASV prezidentu vispār un republikāņu partijas kandidātu jo īpaši. Paldies par šādu tradīciju ASV 34. prezidentam Dvaitam Eizenhaueram (1890-1969, prezidents no 1953. līdz 1961. gadam). Kopš NATO dibināšanas pagājis pietiekami daudz laika, lai būtu pamats sadalīt nopelnus par to, ka organizācija joprojām pastāv. Nacionālās aizsardzības akadēmijas Vēstures nodaļas pētnieks Valdis Kuzmins (1976) dalījās ar tādu atziņu, ka bez D. Eizenhauera NATO būtu varējis «izbeigties, vēl nesācies». Viņa nopelni NATO labā veidojušies gan militārā dienesta, gan prezidentūras laikā. D. Eizenhauera nostādnes attiecībā pret NATO ļoti ilgi neskāra republikāņu un demokrātu mija prezidenta postenī, līdz kamēr, vismaz retorikas līmenī, tās pārformulēja tagadējais ASV prezidents, republikānis Donalds Tramps.

Gan jau arī šogad paredzētajās ASV prezidenta vēlēšanās kandidāti atradīs spraudziņas, caur kurām atgādināt baltiešu izcelsmes amerikāņiem, ka ASV nekad nav atzinušas Latvijas inkorporāciju PSRS. Vēlams tam piebilst vēl kaut ko par deportācijām, pēc kā trimdinieki vienmēr ir apraudājušies un ļāvuši šo lietu nolikt labi zināmā vietā, pa ķērienam uz nākamajām vēlēšanām. Kopš Padomju Savienība visiem par pārsteigumu tomēr sabruka, šādam rituālam ir piekabināta morāle, ka pat visstiprāko klinti varot sagraut ar ūdens pilieniņiem, ja vien tos pilina nezin cik gadu.