Arī pirmsskolas vecuma bērni piedalījās Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru tuvinieku saietā Latvijas Kara muzejā. Kopumā to apmeklēja aptuveni 200 cilvēku.
Latvijas Kara muzeja darbinieks un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru tuvinieku saieta koordinators Mārtiņš Mitenbergs pirms pasākuma informēja, ka tiks pārstāvētas vairāk nekā 100 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzimtas no visiem Latvijas novadiem. Latvijā un ārzemēs vairs nav neviena dzīva Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera vai Neatkarības kara dalībnieka. Pēdējais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Arvīds Arveds Lauris nomira 2003. gada augustā ASV 102 gadu vecumā.
Vērienīgākā tikšanās
Pasākumu Latvijas Kara muzejā apmeklēt pieteicās ap 50 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru bērni, kas sasnieguši 80 un 90 gadu slieksni. Vecākā pasākuma dalībniece, kura bija solījusi ierasties, ir nosvinējusi 93. dzimšanas dienu. Saietā bija pārstāvētas valstsvīru un ģenerāļu, kā arī jaunāko virsnieku un ierindas karavīru dzimtas.
Tika plānots, ka dažas dzimtas būs pārstāvētas pat četrās paaudzēs, bet veselības stāvoklis un daudziem - arī ceļš līdz Rīgai bija apgrūtinājums, tādēļ bija jāatsakās no dalības Lāčplēšu saietā.
Miris izsūtījumā
Saieta dalībnieces Lolitas Apsēnas mamma ir 93 gadus veca un palikusi mājās gaidām no Rīgas atgriežamies dzimtas jaunākās paaudzes. L. Apsēnas vectēvs Jānis Daugulis ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Ordeņa diplomu dzimta glabā, bet vectēvam norauto un atņemto ordeni diez vai izdosies kādreiz atgūt. L. Apsēna nezina, kā vecmammai izdevies saglabāt ordeņa diplomu. Lāčplēša Dauguļa radinieki apsver iespēju doties uz Intu, kur vectēvs 1951. gadā gājis bojā. Izsūtījumā.
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfijās par 1899. gada 25. martā dzimušo Jāni Dauguli Anša dēlu lasāms: «Vidzemes artilērijas pulka kareivis. Ordenis piešķirts 1921. gadā. Krievu armijā iestājies 1914. gadā, dienējis Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, kur palicis līdz armijas sabrukumam. Piedalījies kaujās.
Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 29. maijā Rūjienā, piedalījies kaujās pret landesvēru, pēc tam cīņās pret lieliniekiem un bermontiešiem. 1919. gada 29. jūnijā Juglas rajonā pie Pīļu kroga, kad mūsu kājnieki spēcīgā ugunī sāka atkāpties, Daugulis tiešā tēmējumā apšaudīja ienaidnieku, izraisīdams apjukumu un dodams kājniekiem laiku kārtoties tālākai cīņai.
Atvaļināts 1921. gada 11. septembrī. No 1925. gada līdz 1940. gada 23. septembrim bijis nelāgu slavu iemantojušā Termiņcietuma uzraugs. Viņam piešķirta jaunsaimniecība Zaļenieku pagastā, kur kādu laiku dzīvojis.
Pēc Otrā pasaules kara - arestēts un 1950. gada 25. martā notiesāts uz 25 gadiem izsūtījumā Iekšlietu ministrijas sevišķajā nometnē Intā, Komi Republikā» Nākamā gada 21. decembrī J. Daugulis nometnē nomiris.
Turpinās papildināt dzimtas vēsturi
«Vectēvam vajadzēja atgriezties 1974. gadā,» noteic L. Apsēna. Viņa neslēpj, ka pašas dzimtas vēsture ir līdzīga daudzām citām tajos gados, kad brālis karoja pret brāli, dzimtā un ģimenē līdzās dzīvoja ideoloģiski pretinieki; kad vajadzēja izdzīvot un pēc Otrā pasaules kara beigām sabruka daudzi ideāli. Tā notika - daudzas ģimenes izputināja, iztrieca no mājām.
L. Apsēnas vectēvs nav bijis cilvēks, kuram tikai spārnu trūkst, lai kļūtu par eņģeli. Viņa to zina, citi dzimtā to zina. Bet vectēva likteni viņa vērtē gan tā laika pasaules, gan Latvijas, gan ģimenes kontekstā. «Jā, manai mammai vectēvs vienmēr bija mīļais paps. Mamma 1947.-1948. gadā atgriezās no Vācijas, kur bija izvesta, un ļoti gribēja papu satikt,» stāsta L. Apsēna. Viņas mamma paguva satikties ar savu mīļo papu. Tāpēc Lolita ir cerību spārnota, ka izdosies aizbraukt uz vectēva izsūtījuma vietu un sameklēt informāciju par viņu tur, kur J. Daugulis nodzīvoja aptuveni gadu pēc izsūtīšanas.
Viņa kopā ar pārējiem vectēva pēctečiem izzina, pēta, meklē informāciju par dzimtas vēsturi un ciltskoku. Arī Latvijas Kara muzejā ieraudzījusi vectēva fotogrāfiju, par kuras eksistenci ģimene nav zinājusi. Tāpēc L. Apsēna uzskata, ka jaunākajai paaudzei ir jāzina dzimtas vēsture, bet arī neslēpj, ka ir vīlusies par Lāčplēšu saietu. Gribējies dzirdēt vēsturnieku stāstījumu, analīzi, vairāk praktiskas informācijas, iespēju dzimtām uzzināt vairāk par saviem senčiem, saviem Lāčplēšiem.
Vajadzīgs turpinājums
Latvijas Kara muzeja krājumā pašlaik glabājas 32 Lāčplēša Kara ordeņi un 18 Lāčplēša Kara ordeņa diplomi, kas ir vislielākā Lāčplēša Kara ordeņu kolekcija Latvijā. Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija saieta dalībniekiem sacīja, ka klāt nākuši daudzi dokumenti un par Lāčplēša Kara ordeņu kavalieriem, tāpēc, iespējams, vajadzētu izdot ne tikai jaunu viņiem veltītu grāmatu, bet arī izdevumu angļu valodā, jo interese par Lāčplēšiem nemazinās.
