Pretrunīgi vērtētā lidotāja, Brīvības cīņu dalībnieka un žurnālista Herberta Cukura vaina ebreju iznīcināšanā nav pierādīta. Ģenerālprokuratūra ir kriminālprocesu izbeigusi. Pirms vairākiem gadiem H. Cukura bērni lūdza atļauju tēvu pārapbedīt Brāļu kapos. Tolaik bija vairāk nekā skaidrs, ka atļauju viņi nesaņems. Neatkarīgā uzklausīja izvairīgas atbildes. Kā būs tagad?
Izmeklēšana Cukura lietā ilga 13 gadu. Joprojām viņa virzienā tiek adresēti vismaz morālas dabas pārmetumi. Ja reiz viņš strādāja Viktora Arāja vienībā, tad nevarēja nezināt, ka šī komanda piedalījās ebreju iznīcināšanā. Visticamāk, zināja, bet nav pierādīts, ka H. Cukurs šāva cilvēkus. Viņam daži autori inkriminē pat 30 000 ebreju nogalināšanu. Bet kopš 2006. gadā veiktajā kriminālizmeklēšanā nevarēja pierādīt H. Cukura vainu - iespējamo līdzdalību ebreju civiliedzīvotāju iznīcināšanā Otrā pasaules kara laikā Latvijā. Prokurors Monvīds Zelčs, pētot Cukura lietu, ir sazinājies arī ar vēsturnieku Andrievu Ezergaili, izprasījis dokumentus no Krievijas, ASV, vairākām Dienvidamerikas valstīm. Izraēla nav atbildējusi uz vairākkārtējiem pieprasījumiem. Pats A. Ezergailis vēl 2014. gadā Neatkarīgajā publicēja savu viedokli Jāmeklē patiesība par Herbertu Cukuru un rakstīja: «Tad, kad rakstīju pētījumu par holokaustu Latvijā, lai gan nebiju 100% drošs, es pieļāvu varbūtību, ka dažos gadījumos Cukurs būtu varējis ņemt dalību ebreju iznīcināšanā. Pēdējo divdesmit gadu gājumā savu viedokli esmu mainījis, jo daudzi tad nezināmi fakti kopš tām dienām ir nākuši gaismā.» Vēl viņš norāda, ka «mums ir zināms, ka viņš no drošas nāves izglāba vismaz četrus Latvijas ebrejus». Pēc kara H. Cukurs aizbēga uz Dienvidameriku, kur viņu nogalināja Mossad aģenti.
Neatkarīgā pirms vairākiem gadiem aprakstīja, kādu reakciju izraisīja H. Cukura bērnu lūgums pārbedīt tēva pīšļus Rīgas Brāļu kapos. Lūgums izraisījis līdzīgu reakciju kā bērnu spēlē, kurā jāsaka - ne jā, ne nē, ne balts, ne melns. Vienīgi Rīgas mērs Nils Ušakovs uzreiz paziņoja, ka H. Cukura pārbedīšana Brāļu kapos nav ne iespējama, ne pieļaujama. Pārējie Neatkarīgās aptaujātie pārbedīšanas procesā potenciāli iesaistītie novirzīja cits pie cita, līdz, pēc apļa principa, žurnāliste tika aizfutbolēta pie Rīgas Pieminekļu aģentūras vadītāja Gunta Gailīša, ar kuru šo jautājumu sēriju bija sākusi.
Cita starpā laikraksts saņēma skaidrojumu, ka H. Cukura Brīvības cīņu dalībnieka statuss ļauj viņu pārbedīt Rīgas Brāļu kapos. Brāļu kapu komitejas toreizējais vadītājs Eižens Upmanis atbildēja, ka komitejā tiek izvērtēti tikai kritēriji apbedīšanai Brāļu kapos, bet netiek izteikts cits viedoklis. Būtiskākais, vai H. Cukura vaina ir pierādīta, bet ar to nodarbojas citas institūcijas. Ja šo institūciju slēdzienu neņems vērā, tas būs vai nu subjektīvs, vai politisks lēmums, piebilda E. Upmanis.
Tagad zinām, ka H. Cukura vaina nav pierādīta. Par H. Cukura pārbedīšanu Rīgas Brāļu kapos lēmuma joprojām nav.
Žurnālists Armands Puče ir uzrakstījis grāmatu Jūs viņu nekad nenogalināsiet un uzsver, ka tur rakstītais attiecas ne tikai uz H. Cukuru, bet arī uz Latviju, mūsu zemi. «Sāku pētīt, kas ir bijis šis vīrs. Vispārzināmā informācija par viņu, ko es saucu par pretīgām klišejām, jau sēž mūsu zemapziņā, bet es sāku pētīt sīkāk, un, jo ilgāku laiku tam veltīju, jo dziļāk grimu purvā... Sapratu, ka fakti ir pretrunā ar publiski tiražēto viedokli. Es nesapratu - kā tas var būt, ka tik nelietīgi, uzstājīgi un nekaunīgi vienu izcilu Latvijas personību pazemo visu mūsu priekšā. Un ne tikai pazemo, bet - iznīcina, un no tautas apziņas izravē to, ko šis cilvēks ir devis latviešu tautai. Man bija jautājums - vai tiešām šī pazemošana un nīcināšana bijusi tik nevainīga?» sacīja autors, iepazīstinot ar grāmatā izstāstīto savu versiju. Bet publiciste Elita Veidemane pēc sarunas ar H. Cukura dēlu, arī Herbertu, konstatē, ka Cukura pelni joprojām ir rūgti.
