MEŽA DZĪVE: Uzvesties tā, lai nebūtu par sevi jākaunas
Mežs spēj izturēt ļoti daudz ko. Latvijas mežiem jūtamu kaitējumu parasti nespēj nodarīt cilvēki, kuriem kopš bērnības prasīts mājās uzvesties kārtīgi, jo viņi taču nav mežā. Ar labiem nodomiem tiek kultivēta slikta doma, ka mežs esot vieta, kur drīkst darīt jebko.
Latvijas meži ir drošībā tādā nozīmē, ka cilvēku skaits valstī samazinās, kā arī koncentrējas valsts centrālajā daļā. Tas gan nenozīmē, ka cilvēku pamestā zeme kļūst par mežu automātiski jeb dabiski, kā tas tiešām notika pagājušā gadsimta 90. gados. Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) zemes īpašnieki saņem naudu par tādu lauksaimniecības zemju platību uzturēšanu, no kurām galvenais ienākumu avots ir maksa par platību uzturēšanu. Valsts jeb, precīzāk sakot, valstu savienība maksā par to, lai dabā tiktu uzturētas kartē iezīmētās robežas starp mežiem un laukiem. Ne visi meži ir vienādi pievilcīgi, lai ar mežu tieši nesaistīti cilvēki turp ietu. Mežs ir arī izcirtumi un jaunaudzes ar patiešām vēl jauniem un maziem kociņiem, arī krūmāji un dūksnāji. Diemžēl pilsētu tuvumā ir uzejamas arī tādas joslas gar meža celiņiem, kas neko daudz neatšķiras no atkritumu izgāztuvēm to vecajā formātā. Proti, tādā, kādā izgāztuves izskatījās padomju un arī pēcpadomju laikos, līdz tās tika ne vien pārsauktas par poligoniem, bet arī sakārtotas par ES piešķirto naudu. Tāds salīdzinājums nav par labu mežiem un citām teritorijām, kuras regulāri sakopj teritoriju saimnieki un Lielās talkas entuziasti, bet kuras pavisam drīz atkal izskatās kā izgāztuves. Diemžēl maz cerību, ka situāciju varēs mainīt ar, kā tagad saka, sociālajām kampaņām pret dabas piesārņošanu. Viss padomju laiks bija šāda kampaņa, kad vismaz sadzīviskā līmeņa dabas piesārņotāju nosodīšana bija viena no nedaudzajām tēmām, kur māksliniekiem un publicistiem tika ļauts samērā brīvi izpausties, ko viņi ar entuziasmu darīja. No otras puses, nebūt nav tā, ka vairums cilvēku izgāztu mežos atkritumus pie pirmās izdevības.
Koku daudz vairāk par cilvēkiem
Latvija nekad nav bijusi tik blīvi apdzīvota, lai šeit būtu ieviesušās tradīcijas ierobežot cilvēku atrašanos mežā, kas nav šo cilvēku īpašums. «Situācija Latvijā ir principiāli pretēja nekā Vācijā vai Francijā,» uzsver valsts a/s Latvijas valsts meži komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs. Proti - cilvēki vai nu drīkst ieiet jebkurā mežā, kur vien tas nav aizliegts, vai nedrīkst ieiet mežā, kur vien tas nav speciāli atļauts par maksu vai kādu citu nepārprotamu zīmi.
Pamats pretenzijām pret meža apmeklētājiem ir tikpat acīm redzama kā viņu mežā izmestie atkritumi. Tie, kas šos atkritumus izgāž, paši taču arī nevēlētos lasīt ogas vai sēnes šādās izgāztuvēs.
Latvijā cilvēki drīkst ieiet mežā, bet privātie meža īpašnieki drīkst savu mežu norobežot. Simetrijas šajās tiesībās nav, jo meža norobežošana īpašniekam izmaksās dārgāk par caurmēra kaitējumu, kādu mežam nodara viņa nelūgtie viesi.
«Absolūti lielākajai daļai meža īpašnieku nav iebildumu pret šādu atvērtu pieeju. Cilvēku pastaigas mežā tam postu nenodara. Iebildumi rodas situācijās, kad meža apmeklētāji ar paviršību un necieņu izturas pret cita īpašumu. Meža īpašnieki ir sarūgtināti un dusmīgi, ja ir jāvāc atkritumi vai, vēl ļaunāk, ja sēņotāji, neuzmanīgi rīkojoties ar uguni, piemēram, nometot izsmēķus vai kurinot ugunskuru, ir izraisījuši ugunsgrēku, kas rada būtiskus zaudējumus. Bet, ja saimnieks pat nemana, ka viņa mežam kāds gājis cauri, tad viss ir kārtībā,» apliecina Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore Aiga Grasmane.
Nav zināmi pētījumi par meža pieejamības normām un to reālo izpildi dažādās valstīs, bet LVM darbinieki kontaktos ar ārvalstu kolēģiem guvuši tādu iespaidu, ka visbrīvāk pieejamā zona mežiem Eiropā stiepjas no Latvijas cauri Igaunijai līdz Somijai. Šajā sacensībā Latvija pārspējot Somiju ar to, ka šeit mežā drīkst uzcelt telti uz neierobežotu laiku, bet tur tā pēc divām nedēļām jāpārceļ uz citu vietu, pat ja cilvēks vēl negrib nākt ārā no meža. «LVM ne tikai ļauj, bet arī aicina cilvēkus iet mežā,» atzīmē T. Kotovičs.
Kas mežā jūtas kā saimnieks?
Ja jau būtu sasniegta idille meža īpašnieku un meža apmeklētāju attiecībās, tad par tām varbūt pat nebūtu jāraksta. Pretenzijas skan no abām pusēm. «Ogotājiem un sēņotājiem mēdz būt tāda pārliecība, ka mežs ir viņu īpašums,» atzīmē A. Grasmane. Tad patiesajiem mežu īpašniekiem nākas uzklausīt pārmetumus un taisnoties, kā gan viņi uzdrošinājušies nocirst mežu un atņemt cilvēkiem ogas un sēnes. «Meža īpašnieki būtu priecīgi, ja tie cilvēki, kas nāk uz viņu mežiem gūt sev kādus baudāmus vai ēdamus labumus, ņemtu vērā, ka šie papildu labumi - sēnes, ogas, takas - ir tikai papildu labumi, ko ikviens var baudīt. Bet ir jārespektē arī tas, ka īpašniekam ir savi mērķi, kāpēc mežs ir iestādīts, izkopts, sargāts no postījumiem, maksāts zemes nodoklis u.tml. Un tad, kad ir pienācis laiks ievākt koksnes ražu, tad nepārmetīsim īpašniekam par labo baraviku vietu nociršanu, bet būsim pateicīgi, ka tik ilgu laiku šī baraviku vieta bija pieejama, un bekās jāiet uz citiem mežiem, kuru mums Latvijā nudien netrūkst!» viņa turpina.
Daudzi meža velšu meklētāji to lieliski zina un izmanto, bet citi patiešām nezina, ka šīs veltes parādās atbilstoši mežu apsaimniekošanas ritmam. «Mežs ir kā slēptuve, kurā daudzas cilvēku acīm gandrīz nepamanāmas augu un dzīvnieku sugas to vien gaida, lai pienāktu laiks to ekspansijai. Tad tās uzrodas it kā no nekurienes un pēkšņi kļūst par galvenajām noteiktā platībā,» skaidro LVM eksperts Kaspars Riže. Ja cilvēki šo ritmu neietekmētu, tas tik un tā būtu pietiekami saraustīts ar vējgāzēm un dabiskas izcelsmes meža ugunsgrēkiem. Tikai tādā veidā var pastāvēt dabas daudzveidība, kurā cilvēki atrod pārtikā izmantojamās augu daļas.
Bez izcirtumiem vai ugunsgrēkiem mežos nebūtu meža zemeņu lauku. Tās pirmās pārņem no kokiem atbrīvoto teritoriju. Bet paiet daži gadi, un nekādu zemeņu vairs nav, kaut tās neviens nav speciāli iznīdējis. Tagad tajā pašā vietā aug avenes. Kad tās dabiski vai ar cilvēku palīdzību nomāc koki, vēl nenoēnotajās vietās parādās brūklenes. Līdz ar ēnām izplešas mellenes, kuru ziedu laiki vārda tiešā nozīmē iestājas 40-45 gadus vecos mežos. Pēc tam turpat paliek melleņu mētras, kas ogotājus vairs neinteresē.
Līdzīgi parādās un pazūd arī sēņu sugas. Vienā un tajā pašā vietā dažādos gados var būt gan sēņu plantācijas, gan pilnīgs sēņu trūkums, bet caurmērā vērts iegaumēt T. Kotoviča ieteikumu, ka vislielākās iespējas savākt baravikas ir 35-40 gadus vecās egļu jaunaudzēs.
Pienācīgas sarunas izpaliek
A. Grasmane norāda uz vēl diviem domstarpību tipiem, kas plašākai sabiedrībai ir mazāk zināmi.
Pirmais - starp meža īpašniekiem un medniekiem. Daudzos gadījumos mednieki mežu īpašniekiem ir vēlami, jo samazina meža zvēru populācijas, t.i., šo zvēru kaitējumu kokaudzēm un jo īpaši jaunaudzēm. Par to tiek slēgti līgumi starp mežu īpašniekiem un mednieku klubiem, iznomājot medību tiesības. Tomēr meža īpašnieks būs sarūgtināts, ja redzēs, ka par «vārnu kājām» dēvēto šaušanas stigu izciršanas rezultātā ir iznīcināti stādītie kociņi. Tāpat nav labi šajos stādījumos norakt nomedīto dzīvnieku sadalīšanas atliekas.
Otrais - starp meža īpašniekiem un dabas daudzveidības uzskaitītājiem, kā arī ornitologiem. Pēc šādiem apmeklējumiem no Valsts meža dienesta gadās saņemt vēstuli ar informāciju par to, ka mežā ir atrasta ligzda, kuras aizsardzībai jāveido mikroliegums, tāpēc saimnieciskā darbība tiek pārtraukta. Īpašniekam taču ir svarīgi iegūt no meža ekonomisku labumu, tāpēc viņš jūtas apdalīts vai apzagts, jo kompensācija 160 eiro/ha gadā nebūt nekompensē 10 000 eiro koksnes vērtību no viena hektāra. Pienācīga saruna ar īpašnieku izpaliek, jo nevienam nav pienākums ar viņu vienoties par to, kā apvienot meža saimniecisko un dabas retumu sargāšanu.
Cūkmenu nevar laist pensijā
Pamats pretenzijām pret meža apmeklētājiem ir tikpat acīm redzama kā viņu mežā izmestie atkritumi. Tie, kas šos atkritumus izgāž, paši taču arī nevēlētos lasīt ogas vai sēnes šādās izgāztuvēs.
Jāsāk ar to, ka tiesības «ieiet mežā» nebūt nenozīmē tiesības «iebraukt mežā». «Iebraukšana un braukāšana ir augoša problēma,» atzīmē T. Kotovičs. Pašlaik mēs esam ekonomiskā cikla pieauguma fāzē, kad cilvēkus (tas nav par pilnīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru noslāņošanās ir ļoti ievērojama) mežs interesē nevis kā ēdiena papildināšanas vieta, bet kā iespēja sarīkot ralliju ar jaunajiem džipiem, kvadracikliem vai vēl kādiem tehnikas brīnumiem. Ja šāda braukāšana pieņemsies spēkā, tad nāksies likt barjeras iebraukšanai mežā, kas nebūt nenozīmē, ka tādā veidā Latvija kādam atņemtu tiesības doties uz mežu.
Iebraukšana mežā liek atkal un atkal atkārtot tēmu par izmestajiem atkritumiem, kurus iebraucēji aiz sevis atstāj daudz biezākā slānī nekā iegājēji. Pat ja cilvēks apzināti neved atkritumus uz mežu, ievest iespējams daudz vairāk nekā ienest. Piemēram, ievest ēdienu iepakojumos, kas pēc tam tiek izmesti vai it kā nejauši aizmirsti mežā. Šādu atkritumu daudzums šogad manāmi pieaudzis siltās vasaras dēļ. LVM tam cenšas likt pretī jau zināmo Cūkmena tēlu un nupat kā piesaistījis TV personību Māri Olti kampaņai Pats ienesi - pats iznes!.
Nobeigumā labā ziņa, ka vismaz organizēti izgāzto atkritumu daudzums pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājies. Pateicība par to pienākas Latvijas Pašvaldību savienībai un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Likumdošana ir pilnveidota tā, lai precizētu pašvaldību pienākumus organizēt atkritumu pieņemšanu no saviem iedzīvotājiem, lai tie negāztu atkritumus mežos ne saviem spēkiem, ne ar apmaksātu starpnieku palīdzību. Atkritumu savākšanas uzņēmumi tiek licencēti un uzmanīti, lai tie tiešām vestu atkritumus uz poligoniem, nevis ņemtu no cilvēkiem naudu atbilstoši legālās atkritumu apglabāšanas (šķirošanas un pārstrādes) izmaksām, bet īstenībā izgāztu atkritumus mežā. Šādā rīcībā pieķertās firmas var zaudēt ne vien licenci, bet arī pārkāpumam izmantotos transporta līdzekļus, no kuriem šķirties kaut uz laiku uzņēmumi patiešām nevēlas.