Lai iegūtu maksimāli daudz koksnes no hektāra meža, cilvēki uzņēmušies ierādīt katram kokam viņa augšanas vietu un kaimiņus – kokus no tās pašas vai citām sugām.
2018. gada pavasaris bija koku stādīšanai ļoti nelabvēlīgs, jo stādīšanai īsti piemērotas bijušas tikai divas nedēļas starp zemes atkušanu un koku salapošanu. Diemžēl tā tas turpinājās arī tālāk līdz šai dienai. Proti, Latvijā iestājies sen nepiedzīvots karstuma un sausuma periods, kas ļoti apgrūtina stādu iesakņošanos. Viss ir ekstrēmi pretēji pagājušajam gadam, kad Latvijā lija, lija un salija tik daudz, ka dažviet noslīcināja meža stādījumus. Tas nenozīmē, ka visus jaunos meža stādījumus šovasar nobeigs karstums un pārējiem mežiem pārvelsies ugunsgrēki tādā mērogā, par kādu mēs zinām ar TV ziņu starpniecību. Runa ir nemitīgiem izdevumu un zaudējumu riskiem mežu īpašniekiem 50 līdz 100 gadu darba bilancē.
Mežs dod vairāk par koksni
50 līdz 100 gadu intervāls ne no mežziņu, bet sadzīvē izmantoto mērvienību viedokļa dod priekšstatu, cik ilgi Latvijā aug koki no stādīšanas vai pašsējas līdz ciršanai, kas noslēdz vairāku cilvēku paaudžu laikā izdarīto ieguldījumu un saņemto labumu bilanci. Jebkurā savas attīstības stadijā mežs dod visvisādus labumus ne tikai saviem juridiskajiem īpašniekiem. Parasti viņu mežs ir pieejams ogošanai un sēņošanai ne tikai viņiem pašiem, bet arī visiem pārējiem, tajā skaitā tiem, kuriem ogas un sēnes tik tiešām nepieciešamas izdzīvošanai, kas, savukārt, veicina sociālo mieru valstī. Pašsaprotams ir mežu skaistums un sajūtams ir meža gaisa svaigums, ko tagad mēģina monitarizēt, ieviešot tirdzniecību ar oglekļa dioksīda (CO2) izmešu kvotām. Tikpat labi varētu tirgoties arī ar skābekli (O2), ko koki atbrīvo no CO2 savienojuma. Ogleklis paliek kokos, bet skābeklis izplūst ar valstu robežām nesašķeltajā gaisā. Šādi iznīcinātā CO2 apjoms pārtrauc veicināt globālo sasilšanu, kas pēc daudzu valstu valdību līmenī atzītas teorijas notiekot cilvēku darbības rezultātā. Arī Latvijā pēdējā gada laikā piedzīvoto mitruma pārbagātības un sausuma pārmērības miju iespējams iekļaut starp liecībām par globālo sasilšanu un tās nestajiem draudiem.
Mežkopjiem jāseko klimata izmaiņām
«Vidējās temperatūras palielināšanās nevienu nenogalina, bet ekstrēmi laika apstākļi to spēj,» šajā gadījumā par kokiem runā Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks, mežzinātņu doktors (Dr. silv.) Āris Jansons. Pat ja klimatisko izmaiņu cēlonis jeb cēloņi paliek par diskusiju objektu, izmaiņu gaita ir izmērāma un modelējama gadu desmitus uz priekšu. Mežkopjiem ar to jārēķinās, ko viņi arī dara. Zinātnieki piedāvā risinājumus, bet mežu saimniekiem jāizlemj, vai viņi grib un spēj tos apmaksāt.
Ā. Jansons stāsta, ka valsts a/s Latvijas Valsts meži (LVM) kokaudzētavas ir apguvušas veidu, kā izaudzēt egļu stādus ar pastiprinātu sakņu sistēmu, kas spēj izsūkt kaut cik ūdens pat no sausas un ļoti sausas augsnes. Savukārt privātā a/s Latvijas finieris piedāvā bērzu stādus ar tādām pašam īpašībām. Šāds piedāvājums ir pēdējo gadu jaunums, par kādu privātie mežu īpašnieki vēl varētu nezināt. Viņiem tagad jāsaprot, kāpēc divi it kā līdzīgi stādi atšķiras pēc cenas. Tad atliek izlemt, vai ieguldīt papildu naudu par dārgākiem stādiem pret mazāku varbūtību, ka sausums tos iznīcinās un mežaudze būs jāpārstāda.
Ja turpretī šķiet, ka ūdens konkrētajā vietā būs drīzāk par daudz, nekā par maz, tad jāmaina koku stādīšanas veids no vagām uz pacilām. Šādā veidā var pasargāt pret pārliecīgu mitrumu jutīgos egļu stādus.
Šobrīd attīstības stadijā ir vēl cits risinājums, ko vismaz pagaidu variantā dēvē par mikromeliorāciju. Tas nozīmē pārlūkot apmežojamo laukumu, novērtēt koku augšanas - vismaz sākotnējās ieaugšanas - apstākļus katrā zemes pleķītī. Daudzos gadījumos pietiktu pārvietot zemi dažu ekskavatora kausu apjomā, lai dotu noteci ūdenim no peļķu vietām vai izlīdzinātu uzkalniņus, kur stādiem būtu par sausu. Problēma ir dot tādu metodiku reljefa novērtēšanai, lai to varētu izdarīt ātri un nepārprotami. Nav iespējams pie katras peļķes sapulcināt trīs mežziņu konsiliju, lai tas izlemtu par pareizo reljefa pārveidošanas variantu, bet būtu maz labuma no apstādāmo platību izrakņāšanas uz labu laimi, ja mežsaimniecība noteikumos ieliktu prasību to darīt desmit vai 100 vietās uz hektāra.
Koki cīnās par sauli
Kad stādītie vai iesējušies kociņi sākuši augt, cilvēki cenšas tiem piešķirt katrā koku attīstības pakāpē nepieciešamo dzīves telpu. Pirmais uzdevums ir atgaiņāt no koku stādiem visvisādas zāles vai nezāles, kuru lomā ir arī mežaudzei neparedzēto koku sugu un krūmu dzinumi. Šāds apaugums jālikvidē vienu vai divas reizes katru vasaru vairāku gadu laikā pēc koku stādīšanas. Atkarībā no koku sugas un augsnes tipa, šāda kopšana var ievilties četru piecu gadu garumā. Otrajā piegājienā cilvēki sāk regulēt galvenās koku sugas eksemplāru skaitu un izvietojumu. «Koks labi jūtas un barojas tad, kad koku vainagi nesaskaras,» skaidro LVM eksperts Kaspars Riža. Koku vainagu saskaršanās izraisa kokiem stresu. Tie jūtas apdraudēti un reaģē ar pastiprinātu tiekšanos uz augšu, lai iegūtu vairāk gaismas, t.i., vairāk saules enerģijas sev un noēnotu konkurentus. Tātad koki ātri izstiepjas garumā, taču cilvēkus interesē no katra hektāra galu galā savācamie koksnes kubikmetri, nevis koku garuma metri. Jo ciešāk koki aug cits pie cita, jo tiem vairāk stresa un mazāk gaismas, kas nozīmē mazāku koksnes apjoma pieaugumu.
Īstenībā viss nebūt nav tik vienkārši, jo cilvēkus interesē lietaskoksne. Tad, lūk, ienākusi jau sensenos laikos Latvijā tāda teorija no Vācijas, ka priedes jāstāda biezi jo biezi, lai blakus augošo koku zari savstarpējā konkurencē padarītu viens otru par dzīvot nespējīgiem. Ja šādi zari ātri nokaltīs un nokritīs, zaru vietas priežu stumbros būs mazas un koksne - attiecīgi dārga. Pēc tam bijuši vēl citi ieteikumi bezzaru stumbru veidošanai, ar kuriem K. Riža pirms gadiem trīsdesmit arī pats aizrāvies, bet tas izrādījies nepareizi. Uzvarēja ģenētikas mācība, ka arī koku gadījumā iedzimtībai ir lielāka nozīme nekā audzināšanai, un kokrūpniecība atrada veidus, kā izmantot zarainu koksni.
Kur liksim šā gada stādījumu?
Pašlaik notiek dabiskā atlase no šajā pavasarī iestādītajiem kociņiem, kas cīnās par savu izdzīvošanu. Kad izdzīvojušie koki paaugsies, tos vairākas reizes retinās, izbrāķējot tos, kam pamanīti kaut kādi defekti. Piemēram, priedes ar divām un vairāk galotnēm, kādu noteikti nebija sēklaudžiem, bet kādu parādīšanos ģenētika neizslēdz, jo tas var būt mantojums no koku tālākajiem senčiem. Rēķinoties ar tādu atlasi, iestāda, piemēram, uz katra hektāra 3000 priedīšu, kuru skaitu pēc tam vairākos paņēmienos samazina līdz 1800 un 1500. Ir dažādi viedokļi, vai vajadzētu jau sākotnēji stādīt mazāk, bet varbūt tomēr vairāk.
Retināšanā nozāģētos kociņus atstāj turpat kā mēslojumu, jo to izvilkšana no meža šķeldas ražošanai prasītu vairāk enerģijas, nekā pēc tam varētu iegūt no sīkajiem kociņiem. Skujkoku mežu īpašniekiem ir jāgaida 30-40 gadu līdz pirmajai iespējai sākt kaut ko atgūt no saviem ieguldījumiem mežā. Tad ir pienācis laiks krājas kopšanas cirtei, kas dod jau pārdošanai derīgu papīrmalku. Tās nosaukums nemelo, jo šādā cirtē iegūto koksni patiešām mēdz izvārīt celulozē, ko izmanto papīra ražošanai, bet tagad koku stumbriem cilvēka rokas resnumā ir parādījušies tādi tīkotāji kā jau minētie līmētās koksnes ražotāji un OIK balstītie šķeldas dedzinātāji. Šādi pavērsieni māca būt ļoti atturīgiem, prognozējot to, kurā brīdī un kāpēc tiks izmantota koksne no šajā pavasarī iestādītajiem kociņiem.
