Dzīvesstāsts: Nav laika braukt prom, ir zeme jāstrādā

Trīs bērni, pieci mazbērni, 300 hektāru zemes, liels ābeļdārzs, peoniju kolekcija. Visa ģimene spēlē teātri, visi šogad brauks uz Dziesmu un deju svētkiem, kur spēlēs divas izrādes, – tā īsumā varētu raksturot Sandras un Imanta Medņu ģimeni no Jaunlutriņu pagasta, kurā «uz papīra» ir apmēram 900 iedzīvotāju, bet realitātē – ap 500. «Pērnajā rudenī Valsts prezidents mūsu ģimenei iedāvināja baltu galdautu, tas noteikti būs uz svētku galda,» saka Jaunlutriņu zemniece un amatieru teātra vadītāja Sandra Medne, bet dzīvesbiedrs Imants piebilst: «Pat ja nebūsim paspējuši pabeigt sēju, 4. maijā atradīsim laiku, kad visa ģimene sanāks kopā ja ne uz svētku pusdienām, tad – vakariņām.»

- Kā tas nākas, ka visa ģimene spēlē teātri - gan jūs, gan dēli Māris (35), Modris (33), meita Randa reizi nedēļā no Rīgas brauc uz mēģinājumiem?

Imants: - Kaut kā ir jāizklaidējas.

- Saka, ka laukos darbs dzen darbu, nevar atļauties tā tērēt laiku.

Imants: - Katram savs vaļasprieks, viens iet makšķerēt, otrs - medībās, cits - traucas uz autokrosu vai motokrosu. Strādāt vien jau nevar. Un kā nu kurais tērē naudu un laiku, mēs tērējam teātrim.

Sandra: - Sākums bija tāds, ka nebija, kas spēlē, nācās iesaistīt ģimeni, un bija vienalga, vai viņi tajā brīdī gribēja vai negribēja, bet - tā vajadzēja. Visu mūžu esmu bijusi kultūras darbiniece, bērni to bija redzējuši, patiesībā - izauguši aizskatuvē, jo ratiņi stāvēja uz skatuves kulisēs.

- Labi, ka ģimenē intereses salāgojat.

Imants: - Viņai tas ir hobijs, izklaide, vaļasprieks. Ir jau patīkami, ka vari spēlēt teātri un darīt to tā, ka cilvēkiem patīk, un, ja aicina vēl, tad ir pavisam labi.

- Pirms pusotras nedēļas bija jāpiedalās amatieru teātru skatē Gada izrāde, bet tā iekrita karstākajā sējas laikā.

Imants: - Ko tu padarīsi? Zeme pamazām nāk vaļā, jātaustās, kur sēt, kur vēl pagaidīt.

Neko dižu vēl nevar iesēt, vēl jau ir slapjš. Un kaut kas jau rudenī arī ir iesēts, nav jau tā, ka visa sēja tikai pavasarī.

Un tad var aizskriet arī līdz Jūrmalai izrādi nospēlēt. Izrāde ilgst tikai divas stundas, bet ir jau jāuzliek dekorācijas, pēc izrādes tās jānovāc, un pat tad, ja nav pārāk tālu jābrauc, puse dienas vienalga ir pagalam.

- 300 hektāru zemes apsaimniekojat, izklausās nopietni. Kur atrodat laiku pašdarbībai?

Sandra: - Mēs jau neesam vienīgie lauku cilvēki, un, cik nu varam, teātrī viss tiek pakārtots lauku darbiem. Mēģinājumu sākam ļoti vēlu - astoņos vakarā, kad ir izslauktas govis un apkopta saimniecība. Vēl svarīgi, ka nekādus izbraukumus neplānojam aprīļa beigās un maijā, kad ir sējas darbi, kā arī augustā un septembrī, kad ir jākuļ.

Imants: - Cenšas jau nelikt, bet tā jau vienmēr nesanāk. Vienmēr jau tomēr kaut kas iekrīt. Tomēr visu var uzspēt tik un tā. Ar laiku ir tā - ja negribi kaut ko darīt, tad laika nekad nebūs, ja gribi darīt, tad atradīsi veidus un iespējas visu paspēt. Meita, kas Kultūras koledžā mācījusies amatieru teātra režiju, kamēr nebija precējusies un ģimenē vēl nebija pieteicies mazais, no Rīgas regulāri brauca uz Saldu, kur vadīja jauniešu kolektīvu.

Sandra: - Mēs esam tā sauktie Breša zemnieki, sākām 1989. gadā ar 20 hektāriem zemes, un tas bija laiks, kad īsti nezināja, ko varēs, kas būs. Atceros, ka es raudāju - kā to visu apstrādās, jo nekā jau mums nebija, tehnikas nebija.

Kopš skolas beigšanas es strādāju Jaunlutriņu kultūras namā, aizgāju dekrētā un teicu - padzīvosim manu vecvecāku meža mājās, kamēr bērni pieaugsies. Pēc dažiem gadiem pagastvecis atbrauca un teica - vai tu tos bērnus neaudzini pa ilgu, tu esi vajadzīga atpakaļ klubā, ir jāsāk strādāt. Pirms 17 gadiem dekrēta atgriezos darbā, ar kaut ko vajadzēja sākt, jo pirms tam vairākus gadus klubā nenotika gandrīz nekas, tas bija gluži vai aiztaisīts ciet. Sapratu, ka tik daudz cilvēku, lai uztaisītu deju kolektīvu, nebūs, tajā brīdī aktuālas kļuva līnijdejas, tās sāku apgūt un mācīt, kā arī izliku paziņojumu, ka sāksim teātri, un man pieteicās 16 cilvēku. Es biju šausmās, sēdēju bibliotēkā pie lugu kaudzēm, atšķīru un paskatījos, cik ir darbojošos personu, un taisīju ciet, un pirmo iestudējām Mārtiņa Zīverta lugu Nauda.

Imants: - Būtu labi, ja šim materiālam kāds šodien pieķertos, būtu aktuāla izrāde, jo attieksme pret naudu nav mainījusies.

Sandra: - Sezonas laikā iestudējam vienu lielu izrādi, bet tā kā vēl gribējās, tāpēc sākām taisīt mazas komēdijas - pašu priekam un festivāliem. Jo trupā ir 25 un pat vairāk cilvēku, visiem gribas kaut ko darīt. Pērnajā sezonā iestudējām pat trīs izrādes.

Imants: - Ļoti bieži jābrauc spēlēt teātri, lai gan darbs dzen darbu. Labi, aizbrauc, nospēlē izrādi, pazvani uz mājām, un izrādās - līst lietus, tāpat neko nevarētu darīt. Atceros, ka reiz līdz vieniem naktī kūlu, kombainu atstāju uz lauka, atnācu mājās, piecos no rīta kāpām mašīnā un braucām uz teātra festivālu Ainažos, un divas dienas, kamēr tur dzīvojām, mājās lija lietus. Kad svētdienas vakarā atbraucām, sāka skaidroties... Un tā nav vienīgā reize.

Sandra: - Kad man prasa - kas ir režisora galvenais uzdevums, es atbildu - lasīt, lasīt un lasīt, un atrast piemērotu lugu kolektīvam. Jārēķinās ar to, ka cilvēki laukos negrib spēlēt tukšas muļķības, darbam ir jābūt ar domu.

Imants: - Mums ir svarīgs skatītājs, mums vajag, lai uz mūsu izrādēm nāk, lai mūs aicina citviet spēlēt, tāpēc vajag saturīgas izrādes, bet ne pārgudras.

Sandra: - Uz pirmizrādēm parasti ir vairāk nekā 200 cilvēku. Skatītāji mums tic, tāpēc arī nevaram izlaisties. Ir jābūt labai izrādei. Ja lauku cilvēks ir nolēmis iet ārā no mājām, ir saposies, ir atnācis, tad viņam jādod saturīgs baudījums, lai viņam būtu bijusi jēga nākt uz klubu.

Un tas, ka būsim Dziesmu svētkos, ir ļoti liela veiksme. Īstenībā Kurzemes zonas Gada izrādes atlasē esam piedalījušies vismaz sešas reizes ar dažādām izrādēm, bet mēs nekad nebijām tikuši tik augstu, lai tiktu finālā, Latvijas desmit labāko izrāžu skaitā. Arī šogad tur esam tikai sakritības pēc, jo mums pietrūka viena punkta, bet Gada izrādei neatlasīja desmit, bet tikai astoņas izrādes, tāpēc klāt paņēma tos kolektīvus, kuriem pietrūka viena punkta. Mēs esam pateicīgi liktenim, ka tā notika. Pēc Laura Gundara lugas veidoto izrādi Latviešu kāzas spēlēsim Dailes teātrī.

Savukārt otru izrādi - Ādolfa Alunāna Draudzes bazāru - spēlēsim Vērmaņdārzā. Pagājušajā rudenī bijām jau sākuši strādāt pie jauna iestudējuma, kad atnāca ziņa, ka būs speciāla skate - ar Ādolfa Alunāna lugu iestudējumiem varēs piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Skate bija jau gada sākumā, bet kolektīvā nolēmām mēģināt, man vajadzēja vien atrast piemērotu lugu. Skatē mūsu izrādi atzina par vienu no labākajām.

- Kā noturēt bērnus laukos laikā, kad tik daudzi brauc peļņā uz citām zemēm Eiropā, pasaulē?

Modris: - Nav laika braukt prom, ir zeme jāstrādā.

Imants: - Dēli vēl pamatskolā gāja, kad jau sāka ar traktoriem braukt pa laukiem, zemi strādāja. Protams, laukos cilvēku paliek mazāk, bet tas ir loģiski, jo tehnika jau ir modernāka un vairs nav vajadzīgi tik daudz cilvēku, lai apstrādātu to pašu platību.

Tas ir padomju laika priekšstats, ka laukos strādā tādi, kas citu neko nevar, bet patiesībā šodien laukos cilvēkiem ir jābūt ļoti gudriem, jo tehnika ir sarežģīta, strādāšanu ar to ir daudz grūtāk apgūt nekā datoprasmes kādam bankas darbiniekam. Laukos ir jāmāk strādāt. Un vēl jābūt, kā saka, ožai - kad ko darīt, kad pagaidīt, kad negaidīt, kad sasteigt, jo laukos nedrīkst ne sasteigt, ne nokavēt. Labums ir viens - nav neviena priekšnieka, kā es saku - virs manis ir tikai saule un sieva, un abas labas.

Mūsdienās zemniekam nav jādzīvo viensētā, mūsu dēli, lai arī katru dienu strādā uz lauka, dzīvo netālu no Saldus, tas ir - kādus desmit kilometrus no mūsu laukiem, katru rītu un vakaru brauc šurp uz darbu.

Modris: - Zemnieks, brīvs darba grafiks, pats sev priekšnieks, un, cik izdarīs, tik arī būs. Būs jābrauc uz Dziesmu svētkiem, nevienam atļauja nebūs jāprasa, kaut būsim prom pat nedēļu.

Imants: - Galvenais, lai katrs zina savu darbu. Man dēliem nav astoņos no rīta jāsaka, kas viņiem jādara, viņi jau paši zina, kas darāms. Un, ja nav, ko darīt, tad nav ko te nīkt, ja ir, ko darīt, tad raujam kaut līdz pieciem rītā.

- Gudrās grāmatās raksta un tautā runā - ar radiniekiem labāk biznesu kopā netaisīt.

Modris: - Lauksaimniecība jau nav nekāds bizness, tas tāds hobijs vien ir.

Māris: - Bet no tā dzīvot var.

- Ar ko atšķiras tas cilvēks, kas darbojas pašdarbībā, no tā, kas nekur nedarbojas?

SKATS no Sandras Mednes iestudētās izrādes Latviešu kāzas. Saskaņā ar faktiem šobrīd Latvijā darbojas ap 430 amatierteātru ar aptuveni 6420 dalībniekiem, bet tikai desmit kolektīvu iestudējumi atzīti par labākajiem Latvijā, starp tiem arī Jaunlutriņu pagasta teātra izrāde, ko Dziesmu un deju svētku laikā būs iespējams noskatīties Dailes teātrī. Attēlā kreisajā pusē - Medņu jaunākais bērns - meita Randa, kas uz mēģinājumiem Jaunlutriņos katru nedēļu brauc no Rīgas / Foto no personiskā arhīva

Sandra: - Ar pozitīvismu. Tie, kas nodarbojas ar mākslu, ir pozitīvi.

Modris: - Liela daļa no tiem, kas nekur nedarbojas, staigā apkārt un pukst, ka pagastā nekas nenotiek.

Imants: - Atbrauc pie mums korespondents, noķer cilvēku uz ielas, prasa, kas tad te notiek, un viņam saka, ka te nekas nenotiek.

Sandra: - Kas sabiedrībā iziet tikai no mājām līdz veikalam, tam arī labi nebūs nekas, jo patiešām - viņam nekas jau arī nenotiek.

Modris: - Jā, bet kultūras namā nav brīvu vakaru, visi vakari tur ir aizņemti.

Sandra: - Reiz gribējām mēģināt pa dienu, bet tad tur mazie bērni dejo sarīkojumu dejas.

- Kas tad uztur viedokli, ka laukos pamazām iet uz grunti?

Modris: - Mediji. Ja vajag sižetu par to, ka laukos nekas nenotiek, tad tādu arī uztaisīs.

Sandra: - Pirms daudziem gadiem uz 4. maija svētkiem es taisīju skaistu pasākumu Latvija - mana ligzdas vieta, un no ģimenēm, no kurām kāds bija aizbraucis uz ārzemēm, kāds palikušais nāca naglot putnu būrīti - simbolisku ligzdu, kur atgriezties. Atbrauca televīzija no Rīgas, intervēja pagastveci, cilvēkus, kas taisīja būrīšus, un korespondenta jautājumi un attieksme liecināja par to, ka viņam vajag «slikto sižetu», un tā arī bija, jo patiesībā visu labo, kas te notiek, viņi pavērsa kājām gaisā - ka visi brauc prom, bet mums bija pasākums par atgriešanos, par to, ka mēs aicinām atpakaļ.

- Un atgriežas arī?

Sandra: - Atgriežas arī. Padzīvo Anglijā, sapelnījuši naudu, atgriežas, nopērk dzīvokli un dzīvo tālāk. Nē, Anglija nav sapņu zeme.

Imants: - Mājas tomēr ir mājas. Protams, ir tādi, kas sen aizbraukuši un cer tur uz lielām pensijām, tādi diez vai atgriezīsies, bet mums ir atgriešanās stāsti.

Māris: - Tepat mums kaimiņos puisis atgriezās no Vācijas, pārņēma krusttēva saimniecību, kurš aizgāja pensijā, vēl atvilka sev līdzi citu vācieti - uzņēmēju, ko pāris reizes te atveda un kuram te iepatikās, tagad te dzīvos, nodarbosies ar lauksaimniecību.

SKATS no Ādolfa Alunāna izrādes Draudzes bazārs, ko Jaunlutriņu pagasta teātris Dziesmu un deju svētku laikā izrādīs Vērmaņdārzā. Priekšplānā - Imants Mednis. Izrādes režisore - Sandra Medne / Foto no personiskā arhīva

- Savus bērnus nākotnē redzat laukos kā sava darba turpinātājus?

Modris: - Galvenais, lai visi mācās. Dēls dienām ilgi var dzīvoties pa traktoru, kad bija pavisam maziņš, ielikām bērnu sēdeklīti traktorā, tur viņš dzīvojās, apgūlās un cēlās. Darbdienās viņš iet uz dārziņu, bet brīvdienās saka - jābrauc uz darbu, proti, jābrauc pie vecvecākiem pabraukt ar traktoru.

Sandra: - Var jau bērnam daudz ko stāstīt, bet viņi jau redz, ko dara vecāki, vecvecāki.

Imants: - Ikdienā sēdi pie galda un runā par visādām lietām. Un viņi jau visu to dzird - par darbiem, par to, kā iet pilsētā, kā novadā, kā kādam kaimiņam klājas Anglijā.

- Kā jūs redzat savas vecumdienas?

Imants: - Kad galīgi vairs nevarēs nosēdēt traktorā, es varēšu pievērsties muzicēšanai, jo teātra dēļ es mazliet iemācījos spēlēt akordeonu. Dziesmu svētkos izmēģināšu nopelnīt uz kāda ielas stūra (smejas). Cits maksā pensiju līmeņos, es pērku zemi, tas ir mans depozīts. Cits aiziet pensijā, zemi pārdod un dabū lielu naudu, un ir, par ko dzīvot. Man tā nespīd - zemi dēliem vajadzēs.

Sandra: - Laikam jau viss būs pēc mūsu vecāku un vecvecāku piemēra - strādāsim, kamēr varēsim. Un dārzā vēl ilgi varēs pastrādāt, mums ir liels ābeļdārzs, puķu dārzs, siltumnīca.

Imants: - Pilsētā ir citādāk - par dzīvokli maksāt vajag, iztikšanai vajag, bet klāt neko nevar dabūt. Laukos var izaudzēt iztikas minimumu.

Māris: - Par īri nav jāmaksā, ūdens akā ir, un pagaidām vēl par to nav jāmaksā.

Imants: - Es speciāli uztaisīju sirsniņmājiņu jāņubērniem, bet nu jāsauc no Saldus, lai brauc to sertificēt.

- Ko gaidāt no šiem Dziesmu svētkiem?

Sandra: - Pozitīvas emocijas. Pārdzīvojumu. Iešanu dalībnieku svētku gājienā, ko līdz šim esam skatījušies tik no malas.

Modris: - Būs iemesls pa Rīgu ar kājām pastaigāt, jo līdz šim uz Rīgu brauc darīšanās, visu padara, skrien atpakaļ, bet tagad varēs pāris dienas mierīgi pastaigāt.

Sandra: - Dziesmu svētki ir jāredz katram latvietim, jo kur gan vēl var gūt lepnumu par savu tautu. Ne velti biļetes nevarēja dabūt...

Imants: - Mēs izvēlējāmies citu ceļu - lai nebūtu jāstāv rindā pēc biļetēm, esam svētku dalībnieki.