Guntis Belēvičs: Latvijas uzņēmējiem nav savas vēstniecības
 
©F64

Otrdien būs kārtējās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) padomes priekšsēdētāja vēlēšanas, kuras notiek reizi trijos gados. Šogad uz šo amatu pretendē divi kandidāti – līdzšinējais padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis un uzņēmējs, bijušais veselības ministrs Guntis Belēvičs. Intervijā Neatkarīgajai Belēvičs stāsta par iemesliem, kāpēc viņš nolēmis kandidēt uz šo amatu, kādas iecerējis pārmaiņas LTRK un kādā veidā tās plāno sasniegt.

- Kāpēc nolēmāt kandidēt?

- Kandidēt uz vadošu amatu sabiedriskā organizācijā ir katra biedra tiesības. Kamerā ir divi ar pusi tūkstoši biedru un tiesības var izmantot ikviens, kas to vēlas. Manuprāt, ir labi, ja ir sāncensība, slikti, ja tik lielā organizācijā nav ideju konkurences. Tas ir viens no argumentiem, kāpēc nolēmu atsaukties uz vairāku biedru aicinājumiem pieteikties [kandidēt]. Acīmredzot viņi ir novērtējuši manu līdzšinējo profesionālo un uzņēmējdarbības pieredzi. Otra lieta - nav ko gausties, ka ir slikti. Ir jāceļas un pašam jāiet darīt.

- Kas tieši jūs aicināja pieteikties?

- Publiski manu kandidatūru pieteica LTRK viceprezidente Lienīte Caune, un virkne citu biedru mani uzrunāja. Es piekritu un pieteicos.

- Ja jau pieteicāties, tad plānojat kaut ko uzlabot, pārmainīt. Ko tieši?

- Iepazīstoties ar LTRK biedru sarakstu, redzu, ka ārvalstu investoru kompānijas, kuras strādā Latvijā, ar retiem izņēmumiem, nav LTRK biedri. Latvijā ir daudzas kameras, un ārvalstu uzņēmējiem tādas ir pie septiņām vēstniecībām. Ir British chamber, Amcham un citas. Ir ārvalstu investoru padome. Ārvalstu investoriem nevajag LTRK. Viņi savus jautājumus atrisina paši. Caur savu kameru viņi iet pie savas vēstniecības tirdzniecības atašeja, tas savukārt pie vēstnieka, un vēstnieks uzreiz zvana attiecīgās jomas ministram (es arī tādus zvanus tiku saņēmis, kad biju ministrs), un viņu jautājumi tiek risināti. Ārvalstu uzņēmēju ieguldījumus aizsargā starpvalstu līgumi par investīciju aizsardzību. Latvijas uzņēmēju problēma ir tā, ka mums nav savas vēstniecības. Mums nav tādas organizācijas, kas varētu aiziet [pie ministra vai premjera] un par mums iestāties, līdzīgi kā to dara Ārvalstu investoru padome vai manis nosauktās kameras. Tas ir galvenais, kas jāmaina.

- Nevarētu gluži teikt, ka mūsu uzņēmējiem nebūtu savu organizāciju.

- Jā, mums ir Darba devēju konfederācija (LDDK), ir LTRK, dažādu nozaru asociācijas, bet katra no šīm organizācijām nodarbojas ar ko citu. LDDK ir sociālā dialoga partneris. Tā nodarbojas ar sociāli ekonomiskajiem un darba tiesību jautājumiem. Valdība tiekas ar arodbiedrībām, tām ir savas prasības, no otras puses, ir LDDK, valdība kā trešais. Tie ir sociālā dialoga partneri. LTRK nav šo trīspusējo sarunu partneris. Mēs esam pieaicinātais partneris, taču tas ir sociālais dialogs. Lielākajā daļā ES valstu ir likumi par tirdzniecības un rūpniecības kamerām. Latvijā tāds likums bija pirmās republikas laikā. Šobrīd mums tāda likuma nav, bet vajadzētu. Tas ļautu LTRK kļūt par pilnasinīgu lobija organizāciju. Viena lieta ir lobēt uzņēmēju intereses uz statūtu pamata, bet pavisam cita - uz likuma pamata. Rostovska kungs pirms trim gadiem, stājoties amatā, minēja, ka viņam esot divi mērķi - palielināt biedru skaitu un panākt šā likuma pieņemšanu. Likums nav pavirzījies uz priekšu. Šobrīd ir izdevīgs brīdis likumu jaunā redakcijā virzīt uz Saeimu.

- Kas līdz šim traucējis šā likuma pieņemšanu?

- Esmu runājis par šo jautājumu gan ar uzņēmējiem, gan ministriem, gan politiķiem. Dažādi cilvēki min dažādus iemeslus, bet, pārtulkojot viņu teikto, izkristalizējas viena patiesība. Politiķi nav ieinteresēti ietekmīgā uzņēmēju organizācijā, savukārt citas nevalstiskās organizācijas, kuras ir ietekmīgas, arī nav ieinteresētas, ka radīsies vēl viena ietekmīga uzņēmēju organizācija. Mums ir ļoti spēcīgas uzņēmēju organizācijas. Labākais piemērs ir lauksaimnieku organizācijas, kuras tik labi sadarbojas ar Zemkopības ministriju, ka viņu vēlmes strādāt veiksmīgāk ministrija realizē noteiktos normatīvos aktos. Mērķis būtu, lai arī LTRK kļūtu par tikpat spēcīgu sadarbības partneri, ar tikpat spēcīgu mugurkaulu attiecībā pret Ekonomikas un Finanšu ministrijām.

- Likumu veidojot, parasti ir viens galvenais punkts, kāpēc tas vispār tiek virzīts. Kāds tas ir šajā likumā?

- Galvenā ideja, kas jāietver likumā, ir tā, ka LTRK ir uzņēmēju interešu lobija organizācija, pārstāvis sarunās ar valdību un parlamentu. Esmu bijis valdības loceklis 19 mēnešu. Zinu, cik grūtā situācijā ir attiecīgās jomas ministrs, kurš ir sagatavojis kādus normatīvos aktus vai to grozījumus. Kad tie tiek apspriesti Ministru kabinetā, pie mikrofona sastājas dažādas sabiedriskās organizācijas. Lielākas ar tūkstoš biedriem, mazākas ar pārdesmit biedriem, un pavisam mazas ar dažiem biedriem. Katra runā ko citu. Premjers, to visu klausoties, beigās saka - ejiet mājās, paši tiekat skaidrībā, ko īsti gribat. Vēl sliktāk ir, ja šos normatīvos aktus izlaiž valdībā cauri, un tikai pēc tam atklājas, ka nav ņemtas vērā daudzu uzņēmēju vai pat veselas nozares intereses. Tad sākas nemieri, kā tagad, kad OIK slogu ar LTRK vadības ziņu pārlika no lielajiem eksportējošajiem uzņēmumiem uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai arī LTRK padome bija lēmusi citādi. Būs arī likums par lobiju, kur jāpasaka, ka uzņēmēju interešu lobijs ir LTRK. Virknē normatīvo aktu jāiestrādā, ar ko nodarbojas LTRK, līdzīgi kā tas ir citās valstīs. Ir daudzas ekonomiski spēcīgas valstis (iespējams, tur arī slēpjas to ekonomiskais spēks), kur dalība šādā kamerā ir obligāta. Vācija, Austrija, Itālija, Francija. Vācijā ir 71 kamera. Bavārijas Rūpniecības un tirdzniecības kamerā vien ir 980 000 biedru. Katrā federālajā zemē kameru skaits ir atšķirīgs, kāds nu tas vēsturiski izveidojies, un tās ir apvienojušās kameru asociācijā. Ar Bundestāgu un valdību nerunā katra mazā uzņēmēju organizācija. Izkristalizētu viedokli uz Berlīni aiznes kameru asociācijas vadība. Tas ir tas, kas arī pie mums ir jāpanāk.

- Vai jūs piedāvājat pie mums ieviest šo Vācijas modeli?

- Mums vēl ir tāls ceļš ejams. Šobrīd mums ir par agru runāt par obligāto dalību, kāda ir Vācijā. Mums ir jāstrādā pie tā, lai LTRK biedri saredz jēgu tajā atrasties un nestātos ārā, ko daudzi dara. Savukārt tie, kas vēl nav iestājušies, brīvprātīgi iestātos. Šis ceļš ir ejams. Lai uzņēmēji sajustu, ka iestāties LTRK bija vērts. Lai katru gadu iemaksātās biedru naudas ir samērojamas ar to labumu, ko saņem no kameras pretī.

- Dažādus skaistus mērķus prot uzstādīt daudzi. Kas ir tas, kāpēc LTRK biedriem būtu jābalso tieši par jums?

- Īsi formulēšu šādi - cienījamie LTRK biedri! Ja jūs saprotat, kāds labums jums ir no LTRK, kāds labums ir jūsu kompānijai no jūsu maksātajām biedru naudām, tad balsojiet par Aigaru Rostovski. Savukārt tie, kuri nesaprot, par ko maksā biedru naudas, tos aicinu balsot par mani. Ja ievēlēs mani, tad būs pārmaiņas. Ja ievēlēs Aigaru Rostovski, tad lielos vilcienos būs tāpat kā līdz šim. Tāpat aicinu visus uzņēmējus stāties LTRK, neatkarīgi no tā, kuru ievēlēs.

- Tieši kādas pārmaiņas?

- Izveidot no LTRK tādu uzņēmēju lobija organizāciju, kuru respektē gan manis nosauktās Ekonomikas, gan Finanšu ministrija. Tas panākams, gan pieņemot likumu, gan mainot pašu LTRK tā, ka uzņēmēji nevis iet no tās prom, bet stājas iekšā.

- Kā jūs to panāksiet?

- Ar izmaiņām pašā kamerā, caur likuma pieņemšanu, caur to, ka ir jārisina uzņēmēju sāpe, kas nav līdz šim atrisināta. Kas uzņēmējus uztrauc? Ir notikušas virkne reformu. Piemēram, OIK reforma. Šī reforma ieviesta ar mērķi uzlabot mūsu uzņēmēju eksportspēju. Latvijas finierim, Cemex, Valmieras stikla šķiedrai un citiem samazināja OIK slogu. Tas pareizi. Diemžēl šo slogu pārlika uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas ir ekonomikas mugurkauls. Mēs to nevaram vairāk panest. Tas ir jālabo. LTRK nedrīkstēja to pieļaut, bet, ja tas ir ticis pieļauts, tad tas ar steigu jālabo. Ir nodokļu reforma. Uzņēmēji to lielā mērā vērtē kā labu, bet ir atsevišķas lietas, kas būtu pilnveidojamas. Uzņēmēji vēlas tikt vaļā no algu progresīvā nodokļa un nekādā gadījumā negribētu pieļaut to, kas vēl nav pieļauts - kapitāla pieauguma aplikšanu ar progresīvo nodokli, bet algu aplikšanas progresivitāte ir ceļš uz to. Uzņēmēji grib tikt vaļā no diferencētā neapliekamā minimuma. Uzņēmēji vēlas, lai neapliekamais minimums sakristu ar minimālo algu. Tādā gadījumā valdība ilgi padomātu, pirms celtu minimālo algu. Vēl viena problēma kļūst akūtāka ar katru dienu - darbaspēka trūkums. Valsts pārvaldes darbinieki var gudri runāt par investīciju piesaisti, bet kurš tad strādās jaundibinātajā uzņēmumā? Jau esošo uzņēmumu eksistence ir apdraudēta darbaspēka trūkuma dēļ. Trešā lieta ir - LTRK pašai ir jābūt tādai, lai uzņēmēji sajūt, ka tai ir mugurkauls. Runa ir par sadarbību ar valdību. Labās lietas var uzteikt, bet ir jābūt arī konstruktīvai kritikai. Nesen LTRK vadība pateica, ka šī ir visu laiku labākā valdība, bet, pēc notikušā ar ABLV banku, uzņēmēju daudzskaitlīgākā organizācija klusē, jo acīmredzot nevēlas nonākt pretrunās. Vai ir bijis kāds LTRK paziņojums ABLV bankas sakarā, kas aicinātu valdību uz konkrētu rīcību? Kāpēc nav bijis? Vēl kas svarīgi - valdībai un VID vajadzētu rūpēties par nodokļu maksātāju bāzes saglabāšanu. Tāda kompānija, kura gadā nodokļos nomaksā 35 miljonus, bet ar visām meitas struktūrām 50 miljonu, būtu aizsardzības vērta, jo, kad atkal būs prasība - atrast 50 miljonu skolotāju vai mediķu algu pielikumam, nebūs, kur tos ņemt. Katrs, kurš maksā nodokļus, īpaši vērā ņemamus, no valdības puses būtu saudzējams.

- Tie visi ir mērķi - kā jābūt. Joprojām nav skaidrs - kādā veidā, kādus konkrētus soļus jūs personiski sperot, šos mērķus gribat sasniegt?

- Jau tagad esmu saticies ar virkni ministriem un uzrunājis noteiktus politiskos spēkus. Esmu saņēmis apstiprinājumu, ka konceptuālu iebildumu pret likuma par LTRK virzību nav. Es gādāšu, lai katrs no politiskajiem spēkiem, kurš pretendēs uz Saeimu, līdz vēlēšanām formulē savu pozīciju attiecībā uz šā likuma virzību. Mana priekšrocība ir tā, ka šobrīd Saeimā ir mani bijušie kolēģi un arī valdības locekļi ir mani bijušie kolēģi. Jāmainās arī pašai LTRK. Iniciēšu pārmaiņas kamerā no iekšienes. Visi, tajā skaitā LTRK vadība, uzsver, ka svarīgākais ir eksports, bet kamera pati liek eksportam šķēršļus. Viens no LTRK maksas pakalpojumiem ir preču atbilstības sertifikātu izsniegšana. Ļoti daudzi uzņēmēji sūdzas par grūtībām šo sertifikātu saņemšanā. Līdz ko kameras pārstāvjiem ir iespēja kaut ko izsniegt vai atteikt, tā viņi pārvēršas par lielākajiem birokrātiem. Ir jāņem piemērs no citām Eiropas valstīm un jāsabalansē atbildība starp kameru, kas izsniedz sertifikātu, un uzņēmēju, kas iesniedz noteiktus apliecinājumus. Daudzi uzņēmēji sūdzas, ka pēc iestāšanās LTRK viņi netiek sadzirdēti. Runājot ar uzņēmējiem, ir izkristalizējies viedoklis, ka kamerā ir jābūt nozaru pārstāvniecībai. Šobrīd mums ir dažādas kompetenču padomes, ir pakalpojumu padome, ir eksporta padome un citas. Uzņēmēji gribētu nozaru pārstāvniecību, kas ļautu vienas nozares starpā izstrīdēties un noformulēt galīgo viedokli, kuru kamera varētu pārstāvēt. Manuprāt, nav pareizi, ka LTRK vārdā par visiem jautājumiem vienmēr runā pusotrs cilvēks. Labāk būtu, ja par katru no jautājumiem runātu šīs jomas kompetentākā persona, kāda kameras iekšienē ir. Tas ļautu lielākā mērā iesaistīt kameras biedrus. Vairāk jādomā arī par reģioniem. Reģionu uzņēmēji paši ievēlē savu reģionālo priekšnieku, kurš kļūst par LTRK padomes locekli. Manuprāt, šim reģionu kameras vadītājam vajadzētu būt LTRK viceprezidenta statusā. Tā ir tikai viena papildu rindiņa uz vizītkartes, bet pavisam cits svars tiek piedots reģioniem.

- Par vadības stilu. Ir dažādi uzskati, kādam ir jābūt labam vadītājam - vairāk autoritāram vai vairāk demokrātiskam. Kāds ir jūsu viedoklis?

- Kā vadītājs es varu būt dažāds. Savos uzņēmumos es lielā mērā piekopu autoritāru vadības stilu; kad biju ministrs, tad arī, jo biju nozares vadītājs. Savukārt LTRK, kura pārstāv daudzu uzņēmēju un daudzu nozaru intereses, autoritatīvs vadības stils neder. LTRK ir padome, un tas amats, uz kuru es kandidēju, ir padomes priekšsēdētājs. Atbilstoši statūtiem, priekšsēdētājam ir jāvada un jāorganizē padomes sēdes. Šis formāts izslēdz autoritāru vadības stilu. Ir nepareizi kameras vadītājam organizāciju pārstāvēt ar savu personisko viedokli, ja kameras biedri ir lēmuši citādāk. Minēšu konkrētu piemēru. LTRK pakalpojumu padomes ietvarā ir veselības apakškomiteja. Šī apakškomiteja nolēma, ka jāatbalsta ideja par divu veselības apdrošināšanas grozu ieviešanu. Biedri tā nolēma, savukārt es kā bijušais veselības ministrs zinu, ka visas starptautiskās organizācijas Latvijai ieteica nekādā gadījumā to nedarīt, jo tas nāks tautas veselībai par sliktu. Veselības aprūpes pakalpojumi kļūs vēl vairāk nepieejami, īpaši nabagiem un slimajiem. Pieņemsim, ka esmu ievēlēts par LTRK prezidentu, bet man kā bijušajam veselības ministram šajā jautājumā ir cits viedoklis. Ko man darīt? Man uz āru nav jāstāsta savs personīgais viedoklis, bet gan jādod vārds LTRK biedram eksministrei Ingrīdai Circenei, kura māk šo kameras viedokli vislabāk pamatot. Ir jāļauj publiski argumentēt katras nozares speciālistam, kuru neviens neiebāzīs maisā, jo viņš ir lielākais eksperts, un viņam ir izdiskutēta un argumentēta nozares uzņēmēju pozīcija. Ja mēs tā sākam strādāt, tad ir ne tikai pavisam cits vadības stils, tā jau ir cita kamera.