Zemkopības ministrs Jānis DŪKLAVS intervijā Neatkarīgajai sniedz visai aptverošu Latvijas lauku un lauksaimniecības vērtējumu.
- Vai Latvijā vēl ir tie lauki, kurus gudrinieki, tostarp valstsvīri, uzskatīja par tautas un nacionālas valsts pamatu?
- Esmu uzskatījis un uzskatu, ka Latvija bez laukiem nav iedomājama. Jā, tagad cilvēki vairāk pārvietojas uz lielajām pilsētām, taču arī daudzi, kuru pamatdarbavieta ir Rīgā vai citā pilsētā, ir saistīti ar laukiem. Vieni dodas atpūsties, citiem ir nelielas saimniecības, lauku mājas. Tā arī lauki sakopjas. Redzu, kā tas notiek Piebalgas pusē, kur tuvojas brīdis, kad nebūs atrodama neviena tukša lauku sēta vai nezālēm aizaudzis lauks. Saimniecības iegādājušies cilvēki, no kuriem daudzi ikdienā, protams, nenodarbojas ar lauksaimniecību, bet viņi sakopj laukus. Jā, Latvijas lauki, meži, ūdeņi ir mūsu nacionālā bagātība, tikai tagad tie apsaimniekoti atbilstoši mūsdienu metodēm, cilvēku prasmēm un dzīves vajadzībām.
- Taču es diezgan bieži dzirdu - lauki paliek tukši!
- Jā, ir cilvēki, kuri tā saka. Un viņiem liela taisnība -daudzi ir aizbraukuši. Šodien man bija tikšanās ar kolēģi no Anglijas, kura strādā ar migrācijas jautājumiem. Viņa uzsver, ka lielākais daudzums - gandrīz 70% - no tiem, kas devušies prom, ir devušies prom no laukiem. Protams, tas mums nepatīk. Taču jāatzīst, ka ir objektīvi iemesli, kāpēc tā notiek. Par to daudz spriests dažādos līmeņos, analizēts daudzos medijos. Nekādu jaunu atklājumu šajā jautājumā man nav.
- Vai pārspīlē tie, kas prasa līdzekļus lauksaimniecības atveseļošanai, jo uzskata, ka Latvijas lauki spēj pabarot gan Latviju, gan arī vēl eksportēt ekoloģiski tīrus produktus?
- Te jāsaprot, kas ir domāts ar vārdu «atveseļošana». Es domāju, ka ar vārdu «atveseļošana» jāsaprot stāvoklis, kad kāds ir saslimis un viņam jāpalīdz. Bet arī ar to palīdzēšanu jābūt uzmanīgam… Vispirms pašam jāsaprot, ka ir vēlme «atveseļoties», gatavot projektus un sākt «atveseļoties». Ar varu «atveseļot» laikam būs pagrūti.
Ja runāt par naudu, tad, protams, mēs gribam lielākus tiešmaksājumus… Mēs vēlamies, lai tie būtu adekvāti, salīdzinot ar citām valstīm. Strādājam vienotajā tirgū, bet - ja vienam maksā 100 un otram maksā 400 eiro par hektāru, tad par taisnīgumu te runāt nevar. Tajā pašā laikā pēdējā Eiropas Padomes sēdē pirmo reizi dzirdēju Francijas lauksaimniecības ministru iestājamies par godīgiem tiešmaksājumiem. Tikai te parādās nākamais jautājums. Ko katra valsts uzskatīs par taisnīgu tiešmaksājumu? Jo tas nekādā ziņā nenozīmē - vienādi. Latvija šajā ziņā ir apdalīta, jo mums tiešmaksājumi ir ievērojami mazāki. Un ja runājam par projektu naudām, par lauksaimniecības attīstības finansējumu - arī te tās varētu būt vairāk.
- Tātad pastāv tiešmaksājumu nesamērīgums. Kas jādara, lai iestātos taisnīgums?
- Tas ir sarežģīts jautājums. Turklāt tas nav tikai ekonomisks, bet lielā mērā arī politisks. It sevišķi brīdī, kad ir Brexit problēma un tiek runāts par ES budžeta samazināšanu. Jāatceras, ka lauksaimnieki ir vieni no lielākajiem Eiropas Savienības budžeta līdzekļu saņēmējiem.
Atbildot tieši uz jautājumu, nākamajā ES plānošanas periodā lauksaimniecībai atvēlētais finansējums jāsadala taisnīgi atbilstoši valstu deklarētajām lauksaimniecībā izmantojamajām zemes platībām. Taču tie ir tikai mūsu ierosinājumi. Saprotam, ka ir neiespējami panākt ar vecajām ES valstīm pilnīgi vienādus tiešmaksājumus. Tāpēc esam izvirzījuši uzdevumu panākt, lai mūsu lauksaimnieku saņemtie maksājumi atbilstu vidējam ES tiešmaksājumu līmenim. Taču tas nav tikai Zemkopības ministrijas jautājums. Par ES budžetu, tajā skaitā lauksaimniecībai atvēlēto daļu, lēmēji ir ES valstu finanšu ministri un galīgo lēmumu pieņem valstu vadītāji.
Šajā plānošanas periodā tiešmaksājumu izlīdzināšanā neliels solis pozitīvā virzienā jau ir sperts, un līdz 2020. gadam izmaksājamā summa par hektāru mums sasniegs 196 eiro. Tas ir par 100 eiro vairāk nekā 2014. gadā.
- Bet, rau, dažiem radies iespaids, ka Latvija nespēj sevi apgādāt ar ēdamo. Tirgū jāpērk ievestie produkti.
- Tad lai viņi veikalā vai tirgū sāk pirkt Latvijas lauksaimnieku audzētās un mūsu uzņēmēju ražotās pārtikas preces.
Tieši pēdējos gados ir ievērojami palielinājies pašnodrošinājums ar lauksaimniecības produktiem, sasniegts 100% liellopu, aitu un kazas gaļas pašnodrošinājums. Spējam sevi nodrošināt ar visiem galvenajiem lauksaimniecības produktiem, izņemot cūkgaļu un mājputnu gaļu.
Tajā pašā laikā jāsaprot, ka neesam izolēts Latvijas tirgus, atrodamies kopējā Eiropas un arī pasaules tirgū. Mēs savu lauksaimniecības produkciju pārdodam daudzās valstīs, piemēram, paši Latvijā saražoto piena produkciju patērējam mazāk par pusi, pārējais mums jāeksportē, pretējā gadījumā vajadzētu būtiski samazināt piena ražošanu. Pateicoties brīvai pieejai ES vienotajam tirgum un ES ārējās tirdzniecības politikas ietvaros panāktajai tirgus piekļuvei ārējiem tirgiem, Latvijas lauksaimniecības, pārtikas un zivsaimniecības produktu eksports no 2004. gada līdz 2016. gadam ir pieaudzis sešas reizes.
Lauksaimniecības, pārtikas, zivsaimniecības un meža nozares produkti ierindojas starp nozīmīgākajām Latvijas eksporta precēm, veidojot gandrīz 20% no kopējās Latvijas eksporta vērtības. Kopumā eksportējam uz 165 pasaules valstīm, un pirmais piecnieks eksporta valstu struktūrā ir Krievija, Lietuva, Igaunija, Polija un Alžīrija.
- Bet vai ES kopējā politika stimulē lauksaimniecības attīstību tādās valstīs kā Latvija?
- Jā. Ja esam saņēmēji, nevis donori, kā tad var nestimulēt? Mēs saņemam papildu līdzekļus, kas ļoti nozīmīgi veicina nozares attīstību. Tiešo maksājumu un Lauku attīstības programmas finansējums šajā plānošanas periodā, salīdzinot ar iepriekšējo, ir pieaudzis par 50% jeb gandrīz vienu miljardu eiro, sasniedzot gandrīz trīs miljardus eiro.
ES Atbalsta pieejamība ir veicinājusi to, ka 2017. gadā, salīdzinot ar 2004. gadu, lauksaimniecības produkcijas izlaide pieaugusi 2,3 reizes, lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība palielinājusies par 16%, lauksaimniecības pievienotā vērtība pieaugusi par 39%, ienākumi uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto gadā trīskāršojušies.
- Cik būtisks bija ES organizāciju atbalsts Latvijai sakarā ar pērnā rudens nelaimēm (lielie ūdeņi)?
- Latvijā pārmērīgās lietavas un plūdi, pēc sākotnējām aplēsēm un Lauku atbalsta dienesta veikto apsekojumu rezultātiem, būtiski ietekmēja gan vasaras, gan ziemas kultūru sējumus. Daļa vasarāju ražas tika iznīcināta, savukārt novāktajās platībās tika iegūti būtiski mazāka raža un sliktākas kvalitātes graudi. Arī ziemāju sēja bija apgrūtināta, daļa iesēto ziemāju tika zaudēti pārmērīgā mitruma dēļ.
Eiropas Komisija (EK), izvērtējot situāciju saistībā ar pārmērīgajiem nokrišņiem 2017. gada vasaras nogalē un rudenī, piešķīra ārkārtas atbalstu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas lauksaimniekiem. Latvijai tika 3,46 miljoni eiro.
Zemkopības ministrija iesniedza EK arī pieteikumu par finansiālas palīdzības saņemšanu no ES Solidaritātes fonda. Vēl gaidām EK lēmumu par šīs palīdzības piešķiršanu - tā nauda būs izmantojama infrastruktūrai, piemēram, meliorācijas objektiem, ceļiem…
- Cik zemes Latvijā pieder ārvalstniekiem?
- Mums precīzas informācijas nav, bet Saeimas pētījumā Lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirdzniecības ierobežojumi Eiropā un tirgus situācija Latvijā secināts: būtiska ir tieši juridisko personu - uzņēmumu ar ārvalstu kapitālu - ietekme uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) tirgu. Īpašumi ar LIZ platību, kas pārsniedz 2000 ha, lielākoties pieder juridiskajām personām ar ārvalstu kapitālu. Tām pieder 53% no 100 lielākajiem zemes īpašniekiem piederošās LIZ platības.
Bet Valsts zemes dienesta dati liecina: pēc tam, kad tika atcelti ierobežojumi ārvalstniekiem iegādāties lauksaimniecības zemi, būtiskas reakcijas tirgū nebija.
- Ko jūs pats no tā secināt?
- Zeme, kā jau tas notiek visās valstīs, tiek pirkta un pārdota saskaņā ar katrā valstī pastāvošo normatīvo regulējumu. Kā zināms, savulaik likumdošanas nesakārtotības dēļ zemi paguva iegādāties gan ārzemnieki, gan lauksaimnieki, kuri strādā Latvijā, gan starpnieki. Tagad Latvijas zemniekiem ir labas priekšrocības lauksaimniecības zemes iegādei. Zinām, ka no ārzemniekiem, kas savulaik iegādājušies zemi Latvijā un plānojuši to izmantot, diezgan lielas platības atpērk mūsu zemnieki. Man ir zināmi pat 800 hektāru lieli darījumi. Zinu zemnieku, kas nopirka, zinu dāni, kas pārdeva. Manā rīcībā ir informācija, ka ārvalstu pensiju fondi ir sapirkuši ne lauksaimniecības, bet mežu zemes. Jau sen esmu rosinājis, ka arī mūsu valsts pensiju fondus vajadzētu ieguldīt līdzīgi, kā to darīja un dara zviedri. Meži - tas ir stabils ieguldījums. Mežs ir un būs.
- Starp svarīgiem šā gada uzdevumiem ministrija nosaukusi arī priekšlikumu izstrādi nodarbinātības problēmas risinājumam pārtikas un lauksaimniecības nozarēs. Kāpēc tā ir problēma?
- Kā minēju, daudz cilvēku pametuši laukus. Ir gan brīvais darba tirgus, gan brīvi visi pārējie tirgi. Ja cilvēks uzskata, ka var labāk nopelnīt un dzīvot citā valstī, tad viņu te nevar piesiet. Tāpēc nav brīnums, ka trūkst tieši mazāk kvalificētā darbaspēka. Nav, kas lasa mellenes, ābolus, kas lasa akmeņus… Zivju pārstrādes uzņēmumā nav, kas stāv pie konveijera. Laima sūdzas, ka trūkst strādnieku. Netrūkst tehnologu, speciālistu, trūkst tieši vienkāršāko darbu darītāju.
Tātad - lauksaimniecības un pārtikas nozares saskaras ar ievērojamu darbaspēka trūkumu, kas radies, ilgstoši samazinoties darbspējīgo iedzīvotāju skaitam. Šī problēma ir aktuāla Latvijas reģionos, Rīgā un citās pilsētās. Notiek «cīņa» par darbiniekiem, kas saasinās sezonas laikā.
Šāds darbinieku trūkums var radīt arī daudz dziļākas sekas, piemēram, tiek kavēta nozares attīstība, nepiesaistītas investīcijas, samazināti eksporta apjomi, jaudu noslodze, notiek produktivitātes pazemināšanās u.c.
Un - mēs atkal neesam nekāds izņēmums. Igaunijā pieņemts likums, ka lauksaimnieki var diezgan brīvi piesaistīt darbaspēku no ārpuses. Mēs runājam par sezonas strādniekiem. Šis jautājums pašreiz ir aktuāls gan valdībā, gan Saeimā. Runā, ka, piemēram, Polijā (nezinu, cik tā informācija pamatota) ir ievests jau pusotrs miljons vienkāršo darbu darītāju. Kā sezonas un varbūt ne tikai sezonas strādnieki.
Zemkopības ministrija uzskata, ka sezonas strādnieku piesaisti nozarēs vajadzētu vienkāršot. Būtu nepieciešams noteikt, ka sezonas darbiniekiem tiek maksāta vismaz minimālā valstī noteiktā mēnešalga. Šobrīd, lai risinātu augļkopības un dārzkopības nozarē īslaicīgajos sezonas darbos nodarbināto personu nodarbināšanas un darbaspēka nodokļu maksāšanas problēmas, ir panākts, ka sezonas laukstrādniekiem varam piemērot ienākuma nodokļa režīmu.
- Kurā gadā Latvijā vairs nebūs mežu (izciršanas intensitāte pret apmežošanas intensitāti)?
- Latvijā mežs būs mūžam! Pēc koksnes iegūšanas vienmēr seko meža atjaunošana. Mežsaimniecībā koku ciršanas un meža atjaunošanas apjomi ir adekvāti meža pieaugumam un vecuma struktūrai - izaug vairāk, nekā nocērtam. Latvijā koku ciršanas kopējais apjoms vēl nekad nav bijis lielāks par pieaugumu, un tas nozīmē, ka kopējā koksnes krāja mežā joprojām palielinās. Latvijas meža politikas mērķis ir meža platību saglabāšana un palielināšana. Šā mērķa sasniegšanu nodrošina Meža likums: - obligāta prasība meža atjaunošanai - pēc koku nociršanas vai citu faktoru ietekmes, kuru rezultātā mežaudze ir zaudējusi augtspēju, mežaudze ir jāatjauno. Jūs nemaz nevarat dabūt nākamo cirsmu, kamēr neesat mežu atjaunojis. Ja tiek paredzēta zemes lietošanas veida maiņa, ir jāatlīdzina videi radītie zaudējumi. Šis princips nodrošina esošo meža platību saglabāšanu.
- Bet galu galā visu izšķirs cilvēka faktors. Jūs sakāt, ka redzat rosību Zilupē. Bet es arī braukāju pa Latgali, runājos ar cilvēkiem, un man šad tad paliek bēdīgi ap sirdi, jo redzu šos ļaudis pamestus.
- Esmu bijis Latgalē. Cilvēks uz lauka kuļ labību. Es saku: iedod man vienu līkumu apbraukt, es māku braukt ar kombainu, bet tu sēdi blakām. Braucam abi. Pauguraine. Aiz paugura otrā pusē - krūmiem aizaudzis lauks, hektāri trīsdesmit. Es saku: kas tas tāds, kāpēc tā, vai tu nevari ar kaimiņu sarunāt un iznomāt to platību? Nevaru! Kaimiņš pateicis - visiem, tikai ne tev! Punkts! Jā, privātīpašums, tajā skaitā zeme, ir svēta lieta.
Turklāt drīz valstī apstrādājama zeme, kuru jūs gribēsiet dabūt nomā vai īpašumā, būs tāds pats deficīts kā citās attīstītajās valstīs. Un tā vairs nemaksās ne trīs, ne četri tūkstoši par hektāru, bet… Dārgākā cena, ko šobrīd Latvijā zinu par zemi, ir 10 000 eiro par hektāru. Un arī nomas naudas vairs nav 10 un 20 eiro par hektāru, bet ir 100, 150 un vairāk. Tātad tas nozīmē - ja es varu par tādu naudu zemi nomāt, ja esmu labs saimnieks, tad varu nopelnīt vēl vairāk. Un zemes vērtība tikai palielināsies.
- Summējot - uz kādu nākotni jāorientējas lauksaimniekiem, nozarei?
- Zemkopības nozaru nākotni var īsi izteikt sekojošos atslēgas vārdos.
Pielāgošanās straujām tirgus svārstībām, jo pieaug globalizācijas process. Svarīga ir un būs konkurētspēja, spēja efektīvi ražot un prast pārdot. Ar rūpnīcu, kas dienā pārstrādā 200 tonnu piena, mēs lielos tirgos konkurenti nebūsim. Kaimiņi lietuvieši spēja uzbūvēt rūpnīcu, kas pārstrādā 1500 tonnu piena dienā, poļi - kas pārstrādā 3000 tonnu piena dienā, un nodrošināt šīs ražotnes ar izejvielām. Pie šādiem pārstrādes apjomiem, kādi ir mums, mēs lielajā tirgū konkurēt nespējam. Mums lielākā rūpnīca, kas pārstrādā pienu tuvu 600 tonnām dienā, ir Preiļu siers.
Inovācijas - jāturpina saimniecību modernizācija, jāsekmē uzņēmējdarbība, ieguldījumi jaunu darba vietu radīšanai lauku teritorijās.
Pielāgošanās klimata pārmaiņām. Šis jautājums kļūst aktuāls. Tāpēc jāveic skaidri soļi, lai sagatavotos šiem izaicinājumiem. Piemēram, lauksaimniekiem nāksies saimniekot tā, lai samazinātu CO2 emisijas.
Bez mūsdienīgas izglītības šo visu sasniegt ir neiespējami, tāpēc esam ļoti daudz darījuši, kopā domājot, ieguldot materiālos resursus, saskaņojot studiju programmas, piešķirot budžeta vietas mūsu atbildības nozarēs, lai Latvijas Lauksaimniecības universitāte strauji attīstītos un interesentiem šādu izglītību varētu piedāvāt.
Ražošanas modernizācija, lai katrā apstrādātajā hektārā izaudzētu vairāk, izaudzēto Latvijā vairāk pārstrādātu un rezultātā labāk pārdotu.
- Bet man šķiet, ka, piemēram, mazo saimniecību vērtību nevar rēķināt tikai ekonomiski. Te ir citi vērtību kritēriji. Arī Latvijas telpas nosegšana. Arī latvietības uzturēšana…
- Nevajag jaukt kopā divas lietas. Dzīvesveidu ar ražošanu. Lielās lauku saimniecības strādā, pļauj tūkstošiem hektāru - tas jau ir liela mēroga darbs. Bet Lauku attīstības programmā ir paredzēts īpašs atbalsts mazajām saimniecībām. Ar mērķi veicināt to izaugsmi. Tāda nostāja par mazo, vidējo, jauno saimniecību attīstību pastāv arī citur ES. Latvija nav nekāds izņēmums.
Neapšaubāmi viens no Latvijas pamatu pamatiem ir un vienmēr būs zeme. Tāpēc mūsu svarīgākais uzdevums ir šā resursa gudra apsaimniekošana ar skatu nākotnē! Es šajā trakajā attīstības periodā novēlu zemniekiem sīkstumu un izturību.