LVRTC: Jaunu torņu būvniecība ir nacionālās drošības jautājums
Valsts vidienē dzīvojošajiem noteikti būs pārsteigums, ka Latvijā vēl arvien ir vietas, kur sabiedriskās televīzijas kanālus var uztvert tikai ar 10 m augstumā paceltu antenu, kā arī vienlīdz labā kvalitātē nav pieejamas visas sabiedriskā radio programmas. Tajā pašā laikā dažādos līmeņos tiek runāts par ārvalstu, visbiežāk Krievijas, mediju ietekmi, kā rezultātā tiek radīti maldīgi priekšstati un kultivēta prokremliskā domāšana. Kādi gan citi priekšstati var būt cilvēkiem, kuriem ērtāk pieejams ir daudzveidīgs un saturiski bagāts kaimiņvalstu TV un radio programmu saturs?
Kad ikvienā Latvijas reģionā būs vienlīdz vienkārši un ērti pieejamas bezmaksas apraidē esošas TV programmas un sabiedriskais radio, kā arī par to, kādi ir risinājumi, lai situāciju mainītu, vairāk skaidro Latvijas radio un televīzijas centra (LVRTC) valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta.
- Kurš vainojams, ka vēl arvien visā Latvijas teritorijā nav pieejami kvalitatīvi radio un TV pakalpojumi?
- Man kā cilvēkam un kā kapitālsabiedrības vadītājam nav vienas konkrētas atbildes, jo šim jautājumam ir vairāki vektori. Paskaidrošu, ka LVRTC atbildība ir konkrētu programmu tehniska izplatīšana - apraide konkrētā teritorijā. Tas attiecas gan uz TV, gan radio. Televīzijas pirmajā tīklā jeb bezmaksas paketē šobrīd ir iekļautas piecas programmas: LTV1, LTV7, Sportacentrs, reģionālā TV un TV24 jeb TV Rīga, un to pieejamību nosaka likums, kas paredz, ka pirmā tīkla programmas ir jāredz 99% valsts teritorijas. Tā tas faktiski arī ir. Bijām aizbraukuši, izmērījām, pārbaudījām un pārliecinājāmies, ka skaitļi atbilst realitātei.
Savukārt pārējo TV kanālu pieejamību nosaka komersants, kuram svarīgs bizness. Komersants rēķina un kalkulē, izvērtē, vai būs skatītāji, vai vispār ir pietiekami liels iedzīvotāju blīvums, lai apraide būtu ekonomiski pamatota. Faktiski otrais līdz sestais tīkls jeb maksas paketes nosedz vidēji 94% valsts teritorijas. Tas nozīmē, ka 6% teritorijas šo kanālu uztveršana ir problemātiska - teorētiski, vadoties no kartēm, signālam nevajadzētu būt, taču vairākos tā sauktajos baltajos punktos signāls tomēr ir uztverams. Tātad varu teikt, ka visu, ko mums ir pasūtījusi valsts un komerciālie klienti, spējam nodrošināt.
Līdzīgi ir ar radio. Piebildīšu, ka radio katrai programmai ir savādāks pārklājums. Visplašākais tīkls ir LR1, kas pēc aprēķiniem noklāj 97% teritorijas; LR2 aptver 94%; LR3 -- 67%; LR4 - 53%; LR5 - 25,5%, Radio Naba - 2,8%, tātad katrai programmai ir atšķirīgs pārklājums. Taču arī radio gadījumā vairākos baltajos laukumos, kur teorētiski nevar pienākt signāls, tas tomēr ir uztverams. Paskaidrošu, ka raidītāju aptverto teritoriju izskaitļo programmatūra, kura, analizējot datus par reljefu, ēkām un citiem ietekmējošiem faktoriem, izrēķina konkrētā raidītāja pārklājumu. Dabā programmatūras aprēķini nedaudz atšķiras - ir vietas, kur pārklājums ir labāks, ir vietas, kur sliktāks. Visbiežāk tomēr situācija ir labāka nekā teorētiski prognozēta. Līdz ar to es varu teikt, ka LVRTC savu pienākumu izpilda. Mums ir arī arbitrs - neatkarīga organizācija Elektroniskie sakari, kas izšķir strīdus. Piemēram, ja kāds saka, ka konkrētā vietā signāls nav pieejams, tad šīs organizācijas speciālisti aizbrauc, izmēra un sniedz objektīvu ziņojumu.
- Kāds ir jūsu viedoklis: cik pamatoti ir pārmetumi Latvijas, it īpaši pierobežas, iedzīvotājiem, ka viņi vairāk skatās Krievijas un Baltkrievijas kanālus, nevis Latvijas TV?
- Šobrīd elektronisko mediju vide ir ļoti piesātināta un reti kurš vispār zina, cik kopumā ir radio programmu, taču katram ir savi iecienītie TV kanāli un radio programmas, kuras mēģina uztvert. Šajā gadījumā ir svarīgs saturs, kas interesē konkrēto cilvēku konkrētajā vietā. Tas, ka cilvēki pierobežā vairāk skatās un klausās kaimiņvalstu medijus, nav ne labi, ne slikti, jo pierobežā vairāk ir sajaukušās valodas un nacionalitātes. Latvijas izaicinājums šajā situācijā, kas nav tieši tāds pats kā citviet pasaulē, ir tā saucamā maigā vara. Nenoliedzami, ka pierobežā krievu valodu ikdienā izmanto procentuāli vairāk cilvēku nekā citviet vidēji Latvijā. Tā nav unikāla situācija, jo visu valstu pierobežās vērojama lielāka nāciju sajaukšanās. Likumsakarīgi, ka šie cilvēki vēlas saņemt informāciju - skatīties un klausīties pārraides tajā valodā, ko viņi ikdienā lieto. Līdz ar to rodas jautājums, uz kuru pusi pagriezt TV antenu - uz Latvijas torni, kurš pamatā pārraida programmas latviešu valodā, izņemot TV 7, vai uz kaimiņvalsts torņa pusi, kas pārraida programmas krievu valodā, kur no kaimiņvalsts viņš var skatīties 10 un vairāk programmu bez maksas. Protams, var uzlikt vairākas antenas, bet tas jau ir sarežģītāk - cilvēkiem nepatīk sarežģīt savu dzīvi, tāpēc izvēlas vieglāko risinājumu - signālu saņem no viena avota. Teorētiski arī kaimiņvalstu pierobežas iedzīvotāji var pagriezt antenu Latvijas torņa virzienā un klausīties un skatīties Latvijā veidoto saturu, ja viņiem tas šķistu interesantāks par pašu valstī radīto un piedāvāto saturu. Tātad saturs ir ļoti būtisks aspekts, runājot par mediju telpu pierobežā. Es pieņemu, ka arī tad, ja mēs uzbūvēsim jaunu torni un nodrošināsim ērtāk «noķeramu» signālu apraidi, uzreiz nekas nemainīsies, jo cilvēkus vajag ieinteresēt pagriezt antenu tā virzienā. Lai viņš to darītu, ir nepieciešams saturs, kas viņu interesē.
- Kādam tam vajadzētu būt?
- LVRTC nav atbildīga par saturu, taču šo jautājumu es varu komentēt tikai kā cilvēks, kurš iepazinies ar reālo situāciju. Pirmkārt, tā ir valoda - liela daļa iedzīvotāju runā krievu valodā un vēlas arī radio un TV krieviski. Piebildīšu, ka LR4 apraidei, kas ir krievvalodīgs radio, pēdējā laikā ir būtiski uzlabots pārklājums, ieguldot nozīmīgas investīcijas tehnoloģiskajos risinājumos tieši pierobežā, ko arī vietējie novērtē. Es uzskatu, ka kopumā ir daudz svētīgāk, ja Latvijai piederošo mediju radītais saturs tiek pasniegts krievu valodā, nekā šie cilvēki klausās citu valstu mediju ražoto saturu, kas bieži vien ir divdomīgi orientēts un ar pilnīgi citu ideoloģiju. Faktiski tas ir nacionālās drošības jautājums, jo mediju ietekme ir atstājusi, atstāj un nākotnē arī atstās būtiskas sekas uz cilvēku domāšanas veidu. Vietējie iedzīvotāji ir atzinuši, ka viņiem nav iebildumu klausīties Latvijas medijus, bet stāsts ir par saturu. Galvenokārt norāda uz apspriestajām tēmām - par daudz negāciju, gribas vairāk pozitīvisma. Sarunās un jautājumos izkristalizējās vēl viena problēma - cilvēki vairāk vēlas zināt par vietējā reģiona notikumiem, jo reti kuru interesē, kas notiek Jelgavā, Ventspilī vai Rīgā, viņi grib zināt, kas notiek Daugavpilī, Krāslavā, Dagdā. Tātad jārod iespēja attīstīt reģionālās ziņas.
- Saprotu, ka tehnoloģijas ir attīstījušās un pieejamība salīdzinoši laba, taču kā paliek ar tiem cilvēkiem, kuri tomēr nedzird un neredz? Vai viņiem vienkārši nepienākas?
- Pienākas! Signālu vienmēr var padarīt stiprāku, vienmēr var uzbūvēt torņus un uzlabot situāciju. Taču jautājums ir par to, cik tas maksā? Kāds ir ieguldījumu lietderības koeficients? Mēs piekrītam, ka Krāslavā ir nepieciešami tehnoloģiskie uzlabojumi - jaunu torņu būvniecība, jo Krāslavas novads atrodas specifiskā vietā - tur ir daudz pakalnu un ieleju, Daugavas loki un citas ģeogrāfiskas īpatnības, kas ietekmē signāla pieejamību. Jāatzīst, ka tā sauktā pēdējā jūdze, lai nodrošinātu pilnīgi visas teritorijas pārklājumu, vienmēr ir ļoti, ļoti dārga. Tas nav divas vai trīs reizes dārgāk, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bet daudz, daudz reižu vairāk. Taču šajā gadījumā ir jāskatās no sociālpolitikas viedokļa - vai nu Latvijā visi ir vienlīdzīgi, vai tomēr paliks cilvēki ārpus uzmanības loka, lai paši cīnās, kā prot. Manuprāt, tas nav pareizi, jo visiem Latvijas teritorijas iedzīvotājiem ir jāpiedāvā vienādas iespējas. Sabiedrība kopumā kļūst prasīgāka, turklāt pilnīgi visās jomās. Piemēram, pirms 20 gadiem reti kurai mašīnai bija stūres pastiprinātājs - šodien neviens tādu mašīnu nepirktu. Līdzīgi ir ar apraides signāliem - senāk uzkāpt uz jumta un noregulēt antenu bija ikdiena. Neviens par to neuztraucās un nesaskatīja neko īpašu. Šodienas cilvēks vēlas visu izdarīt vienkārši - nolikt televizoru, istabā nolikt antenu un skatīties. Uz jumta neviens vairs kāpt negrib. Es gribu uzsvērt, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas neviena platforma nav palikusi sliktāka vai tajā pašā līmenī - ir uzlabots pilnīgi viss. Neviens jau vairs neatceras, ka LNT un TV3 2009. gadā, kad vēl nebija ieviesta ciparu apraide, varēja redzēt tikai pusē no teritorijas. Tagad šie kanāli ir pieejami vairāk nekā 90% teritorijas.
Torņa būvniecība ir svarīga arī no citiem aspektiem, piemēram, mobilo sakaru uzlabošanai, jo šobrīd Krāslavas pusē datu pārraide un mobilie sakari nav tie labākie. Faktiski mums jau pirms tam bija skaidrs, ka torņa būvniecība būtu vajadzīga, un tagad mēs par to klātienē esam pārliecinājušies. Datu pārraide nemitīgi attīstās, un ar esošajiem sakaru un datu pārraides torņiem vairs nepietiek - nevar nodrošināt 4G pārraidi ar torņu skaitu, kas bija vajadzīgs 2G nodrošināšanai. Tas nozīmē, ka torņu skaitam kopumā ir jāpalielinās - ja mēs uzcelsim savu torni, tad varēsim to piedāvāt arī datu pārraides un mobilo sakaru operatoriem.
- Vai pastāv citas alternatīvas, kā nodrošināt pierobežas iedzīvotājiem kvalitatīvu apraidi?
- Tīri teorētiski varētu papildu raidītājus uzlikt uz kāda no esošajiem mobilo operatoru torņiem vai citām augstām būvēm, bet tas problēmu nerisina kompleksi. Uzbūvējot torņus, tiek nošauti reizē vairāki zaķi - uzlabotos radio programmu pārklājums, rastos iespēja pārraidīt vairāk Latvijas bezmaksas TV programmu vai kādu no šīm programmām pārraidīt HD jeb augstas izšķirtspējas kvalitātē. Vienlaikus piedāvātu savus pakalpojumus mobilo telefonu operatoriem, kuri jau skaidri pateikuši, ka viņus šīs potenciālās torņa vietas interesē. Arī ierobežotā frekvenču resursa izmantošana jaunu torņu izbūves gadījumā būtu efektīvāka. Šobrīd teorētiski iespējamās alternatīvās vietas nepārsniedz 70 m augstumu. Mūsu iecere ir būvēt vismaz 100 metru augstus torņus, kas ir ļoti svarīgi teritorijas pārklājuma uzlabošanai.
- No kā tagad ir atkarīgs - būt vai nebūt?
- Lai ķertos pie torņu būvniecības, mums ir jābūt skaidram valsts pasūtījumam. Ja valsts pieņems šādu lēmumu, tad mēs kā kapitālsabiedrība esam gatavi par saviem līdzekļiem torņus uzbūvēt, vēlāk atpelnot izmaksas no valsts pasūtījuma un komersantiem sniegtajiem pakalpojumiem. Šobrīd gan NEPLP, gan citas saistītās organizācijas teorētiski atbalsta torņu ieceri, bet pagaidām neviens nav iesniedzis pieprasījumu budžetā.
***
VIEDOKĻI
Gunārs Upenieks, Krāslavas novada domes priekšsēdētājs:
«Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) vadība un speciālisti, apmeklējot Krāslavas novadu, tiekoties ar iedzīvotājiem un veicot mērījumus, pārliecinājās, ka Krāslavas novadā ir vietas, kurās radio un televīzijas signāls nenodrošina novada iedzīvotāju vajadzības. Situācija faktiski ir visai dramatiska, jo, tiekoties ar cilvēkiem pierobežā, nereti saņemu jautājumus, uz kuriem nespēju dot atbildes. Cilvēki grib klausīties Latvijas radio programmas, taču vairākās vietās pat LR 2 nevar uztvert. Tas pats ar TV programmām - vietām ir, vietām nav. Likumsakarīgi, ka iedzīvotājiem ir nepieciešama informācija, tāpēc viņi meklē iespējas citur - visbiežāk tiek skatītas un klausītas Krievijas un Baltkrievijas programmas ar šīm valstīm raksturīgu saturu. Šo valstu radio un TV signāli ir spēcīgi. Tāpat arī mobilo sakaru jomā - mūsdienīgie telefoni automātiski pieslēdzas spēcīgākajam signālam, tāpēc bieži pat nepamanām, ka izmantojam Baltkrievijas operatora pakalpojumus.
Es priecājos, ka ledus ir sakustējies un beidzot arī par šo cilvēku tiesībām saņemt nepastarpinātu informāciju pa radio un TV kāds ir aizdomājies. Ļoti ceru, ka Latvijai izdosies atrast naudu, lai nodrošinātu elementāru informācijas pieejamību ikvienam tās iedzīvotājam. Piedodiet, ka piesaucu karu, bet pat Otrā pasaules kara laikos katrā ciemā skanēja radio un cilvēki varēja saņemt jaunākās ziņas. Mūsu novadā ir daudz cilvēku, kuriem šī iespēja ir liegta. Lai atrisinātu esošo situāciju, ir nepieciešami papildu torņi, ko varētu izmantot arī mobilo sakaru operatori, jo pēdējā laikā arvien biežāk un vairākās vietās ir slikti mobilie sakari. Vieta tornim ir atrasta, un pretimnākšanu izrāda arī zemes īpašnieks, vietējais zemnieks.
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome:
Uzbūvējot torņus pierobežā, iedzīvotājiem būs iespēja pilnvērtīgāk uztvert sabiedrisko mediju piedāvātās programmas un to saturs nemainīsies atkarībā no torņu skaita, tas būs vienāds visiem valsts iedzīvotājiem. Valsts SIA Latvijas Televīzija un valsts SIA Latvijas Radio palielināsies apraides izmaksas, kas jāmaksā Latvijas valsts radio un televīzijas centram (LVRTC) par apraides nodrošināšanu. Finansējums apraides nodrošināšanai nebūtu rodams esošā, satura veidošanai paredzētā finansējuma ietvaros, bet tam jārod papildu līdzekļi. Šobrīd NEPLP jautājumu par papildu līdzekļu piešķiršanu apraides nodrošināšanai plāno gatavot iesniegšanai valdībā 2019. gadam, un tālākā šī jautājuma virzība, protams, būs atkarīga no valdības lēmuma. Pirms torņu būvniecības ir jāsaņem garantijas, ka finansējums apraides nodrošināšanai pierobežā tiks saņemts, lai uzbūvētie torņi kalpotu mērķim, nevis jaunām putnu ligzdošanas vietām.
Veiktie mērījumi rāda, ka signāla uztveršanas iespējas ir jāstiprina, lai vietējiem iedzīvotājiem spētu piegādāt Latvijas mediju radīto saturu. NEPLP ir svarīgi, lai Latvijas informācijas telpa iespējami plaši būtu pieejama ikvienam mūsu valsts iedzīvotājam. Tas veidotu labāku izpratni par procesiem, stiprinātu nacionālo identitāti un vairotu kopības sajūtu. Būtu brīnišķīgi ievadīt Latvijas valsts simtgadi ar sabiedrisko mediju svarīgāko kanālu pārklājuma nodrošināšanu gan pierobežā dzīvojošajiem, gan visiem Latvijas iedzīvotājiem. Paralēli gan jākāpina arī sabiedriskā pasūtījuma veidošanai atvēlētie resursi, jo šī brīža apjoms atpaliek no citu valstu sabiedrisko mediju un pārrobežu mediju finansējuma.
Prioritāro pasākumu pieprasījumā valsts budžetam periodā no 2018. līdz 2020. gadam komerciālajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, tajā skaitā vietējiem un reģionāliem, NEPLP ir pieprasījis 215 tūkst. eiro saistībā ar 2018. gada Saeimas un 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Šī ir papildu mērķdotācija. 2018. gada budžeta izskatīšanas periodā NEPLP uzskata par nepieciešamu saglabāt 113,8 tūkst eiro piešķīrumu reģionālajām televīzijām novadu ziņu veidošanai konkursa kārtībā.
Turpināsim realizēt iesākto Latgales mediju programmu, kas 2017. gadā Latgales reģionālajiem un vietējiem plašsaziņas līdzekļiem konkursa kārtībā raidījumu veidošanai atvēl vairāk nekā 70 tūkst. eiro.
Papildus informējam, ka kopš pagājušā gada darbu sākusi Latvijas Radio studija Latgalē, kas perspektīvā stiprinās reģiona aktualitātes atspoguļojošu saturu.
Šogad mediju atbalstam valsts budžetā iekļauts Mediju atbalsta fonds ar finansējumu, kuru realizē Kultūras ministrija un daļēji Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kopumā projektos sadalot 285 tūkst. eiro. Šajā atbalsta programmā daļējs finansējums paredzēts arī vietējiem un reģionālajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem.