«Vīrs man nav vajadzīgs. Vismaz šobrīd, kad vēl esmu pietiekami jauna,» spriež 32 gadus vecā Lolita, kurai aiz muguras ir viena neveiksmīga kopdzīve.
Man nevajag ļurbaku
«Es izšķīros pirms trim gadiem,» stāsta Lolita. «Kopš tā laika par laulībām neesmu domājusi. Esmu pievilcīga sieviete, pietiekami neatkarīga un nemaz neskumstu, ka esmu viena. Man ne viens vien ir jautājis, kāpēc es neprecos, jo pielūdzēji taču bijuši. Bet kāpēc?»
Lolita teic, ka viņa neinteresējas par vīriešiem, kas neko nevar. «Kāpēc viņi ir vajadzīgi? Tagad ir ne mazums sieviešu, kas pēc sava rakstura ir spēcīgākas par vīriešiem. Ir sievietes, kas dzīvo bez vīriešiem ne vienu gadu vien un jūtas visnotaļ apmierinātas ar savu dzīvi. Arī es nesūdzos. Man reizēm pietiek ar kādu mīlas intrigu, bet precēties par katru cenu es negribu. Galu galā esmu sevi cienoša sieviete, kas gatava upurēt savu brīvību vien tad, ja vīrietis ir tā vērts. Man ir augstas prasības, es to nemaz neslēpju. Man vajadzīgs īsts vīrietis, nevis kaut kāds ļurbaks.»
Lolita piebilst, ka pēc sava rakstura ir ļoti izdarīga un saimnieciska. «Jau bērnībā sapratu, ka mani interesē ne tikai meiteņu, bet arī puiku lietas. Es biju meitene ar tehnisku novirzienu. Atceros, reiz izjaucu saplīsušu gludekli, ko no jauna saliku. Kaut arī palika pāri liekas detaļas, taču gludeklis - man par lielu prieku - sāka darboties. Tas mani iedvesmoja, es ķēros klāt citai sadzīves tehnikai. Ne visur man veicās tik spoži, taču kaut kādas iemaņas un sapratni par to visu es ieguvu. Savukārt mātes brālis mani visādi atbalstīja un pamācīja. Viņš bija vīrs ar zelta rokām, kas varēja paveikt ikvienu saimniecisku darbu un salabot jebkuru elektroierīci. Arī es daudz ko varu. Bez problēmām varu aizšpaktelēt sienām šķirbas, izlīmēt tapetes, nokrāsot logu rāmjus un - ja dikti vajag - arī izflīzēt vannas istabu.»
Tēvs - mazvērtīgs cilvēks
«Es nedaudz līdzinos savai mammai,» spriež Lolita. «Arī dzīves gājums mums ir līdzīgs. Mamma stāstīja, ka viņas vīrs, tas ir, mans tēvs, bijis mazvērtīgs cilvēks. Sliņķis un sienāzis. Visa saimniecība un atbildība - uz mammas pleciem. Mamma viņu ilgu laiku piecieta tikai bērnu - manis un brāļa - dēļ. Taču vēlāk saprata, ka nav vērts tā mocīties. Galu galā - nav nekāds labais piemērs. Lai tad bērni labāk ņem piemēru no mammas, viņai vismaz nav jākaunas par savu dzīvi. Turklāt viņa nepavisam negribēja, lai bērni izaug tādi kā tēvs.»
Lolita secina: «Ja laivā ir divi cilvēki un viens no viņiem nevēlas airēt, tad šo funkciju jāuzņemas otram, citādi - neizpeldēt. Šādas situācijas bieži vien rodas arī laulības dzīvē. Diemžēl mans tēvs dzīvoja, kā vien gribēja, bet mamma bija spiesta to pieciest. Viņš bija slaists un liekēdis. Nepavisam necentās sevi apkraut ar darbiem un pienākumiem. Mammai nemitīgi vajadzēja samierināties ar viņa kaprīzēm, slikta garastāvokļa lēkmēm. Nemitīgi vajadzēja pieskaņoties un pakalpot. Mamma cerēja, ka viņš reiz kļūs pieaudzis un uzņemsies rūpes par ģimeni, taču tā nenotika. Par vīrieti faktiski vajadzēja kļūt manai mammai. Viņas pacietības kausu piepildījis kāds atgadījums atvaļinājumā. Abi atpūtušies kempingā un paņēmuši laivu, lai pavizinātos. Tēvs atlaidies un sācis aplūkot apkārtni, bet mamma paņēmusi airus un sākusi airēt. Mamma airējusi, bet tēvs sūcis alu un laiski zvilnējis saulītē. Brīdi vēlāk pār mammu nākusi tāda kā apskaidrība - kam tāds vīrs vispār vajadzīgs? Kā ģimenes cilvēks - pilnīga nulle. Vienas vienīgas prasības un kaprīzes. Ar to viss arī beidzies. Sākumā mamma neko neesot teikusi, bet - kad atgriezušies mājās no atvaļinājuma, paziņojusi par šķiršanos.»
Pēc šķiršanās tēvs par bērniem nelicies ne zinis. «Nekādu kontaktu mums nebija. Vēlāk viņš aizbrauca uz Krieviju un pazuda. Kur viņš ir tagad un ar ko nodarbojas, es nezinu.»
Ar visu tiek galā pati
«Arī man ģimenē bija kaut kas līdzīgs. Tiesa gan, mēs nebijām oficiāli precējušies un arī bērnu mums nebija. Taču kopdzīvē galvenā darītāja biju es, bet Mareks vien atpūtās un izmantoja mani. Viņš bija kā tāds dīkdienīgs tūrists, kuru vajadzēja apkalpot. Kad man tas viss apnika, es viņu pasūtīju trīs mājas tālāk. Un pareizi darīju. Es pati varu tikt galā ar jebkurām problēmām. Turklāt es tāda neesmu viena. Piemēram, manai draudzenei Ritai ir divi bērni, kurus viņa audzina un izglīto bez vīra. Viņa nežēlojas par vientulību, viņai nav laika rakņāties savās jūtās un reflektēt. Viņa pieklājīgi pelna, jūtas pašpietiekama un ciena savu brīvību.
Zinu arī dažas kolēģes, kas ir vienas, taču prot nodrošināt gan sevi, gan savus bērnus. Arī viņām bija neveiksmīgas laulības. Kad viņas novērtēja savu neizdevušos ģimeni, tad arī saprata, ka no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais, proti - dzīvot bez vīra. Viņas bija tik ļoti vīlušās laulībā, ka pat vairs nevēlējās no jauna veidot ģimeni. Arī tagad nevēlas. Šodien mēs varam redzēt, ka neprecētu sieviešu ir ļoti daudz, taču ne visas ir nelaimīgas. Tieši otrādi - viņām ir ne mazums priekšrocību. Tās, kuras ir nesen šķīrušās, jūtas kā patīkamā atvaļinājumā.»
Lolita novērojusi, ka bieži vien tās gudrākās sievietes ir neprecētas. «Iespējams, tāpēc viņas ir vienas, jo ir gudras un labi zina, ko tas nozīmē - dzīvot kopā ar vīrieti. Es uzskatu, ka vīrietim jāpalīdz sievietei būt vājai, jo stipra viņa var būt arī bez vīrieša palīdzības. Protams, ir arī citas situācijas. Piemēram, manai sirdsdraudzenei Sandrai pirms kāda laika nomira tēvs. Viņas māte - maiga, sirsnīga, pakļāvīga sieviete. Pēc tēva nāves abas visu laiku raudāja un vienā laidā runāja par savu drīzo nāvi. Biju spiesta aizvest abas pie psihoterapeita. Tā sanāca, ka man vajadzēja parūpēties par abām - lai viņas pārvarētu depresiju. Gandrīz vai sanāca tā, ka es uz kādu laiku ieņēmu Sandras tēva vietu, jo visas tās ģimenes sadzīviskās lietas un problēmas, kuras agrāk risināja Sandras tēvs, sāku risināt es. Turklāt abas mani klausīja un respektēja.»
Kritiens ar lustru
«Kad mana mamma izšķīrās, viņa par jaunām laulībām nemaz nedomāja. Toties viņa ik pa laikam izrādīja rūpes par manu turpmāko likteni. Viņa nez kāpēc bija stingri pārliecināta, ka man noteikti jāapprecas. Taču es vienmēr kratījos vaļā no tādām sarunām un teicu, ka lai nu ko, bet šo lietu izdarīšu bez viņas līdzdalības.»
Lolita uzsver, ka viņa pēc rakstura ir maksimāliste. «Man vajag tādu vīru, kas atbilst maniem priekšstatiem, kādam jābūt īstam vīrietim. Ja tāda nav, tad nevajag vispār. Kāda draudzene gan centās man iestāstīt, ka vīram nepavisam nevajag būt saimnieciskam. Es viņai nepiekritu. Kas tas par vīrieti, kuram rokas neaug pareizā vietā? Viņam noteikti jābūt saimnieciskam. Kā gan citādi? Vai tiešām man būs jādara vīriešu darbi, bet viņš gulēs dīvānā un skatīsies televizoru?»
Lolita atceras kādu smieklīgu gadījumu. «Mana mamma ņēma savās rokās iniciatīvu un iepazīstināja mani ar savu kolēģi, kuru sauc par Gunāru. Vīrietis manā vecumā un visnotaļ simpātisks. Mamma jau iepriekš bija pastāstījusi Gunāram, ka man ļoti patīk saimnieciski veči, un viņš acīmredzot gribēja parādīt, ko īsti prot. Tā sanāca, ka pavisam nesen biju nopirkusi jaunu lustru un vēlējos to pielikt pie istabas griestiem nedēļas beigās - brīvdienās. «Par to neraizējies, es to izdarīšu. Tas ir vīrieša darbs,» viņš paziņoja. Es biju ar mieru. Galu galā - lustra bija smaga, to pielikt nemaz nebija tik vienkārši.»
Tovakar abi kopīgi pavakariņojuši. «Varēja just, ka mūsu starpā jau bija radušās nelielas simpātijas. Un tā - pēc vakariņām ar lielu entuziasmu ķērāmies pie lustras pielikšanas. Precīzāk sakot, ķērās Gunārs, bet es viņam asistēju. Viņš braši uzkāpa uz saliekamajām kāpnēm un komandēja, kādus instrumentus viņam pienest. Tie viņam ik pa laikam krita ārā no rokām, bet nekas - es tos viņam atkal padevu. Kad Gunārs beidzot pieķērās pie griestu urbšanas, sāka birt krīta un apmetuma putekļi. Kāds apmetuma gabals viņam iekrita acī, viņš sāka to slaucīt un izmeta no rokām urbi. Process manāmi ievilkās, Gunārs sāka nervozēt. Beidzot viņš ieskrūvēja griestos āķi, taču, kā vēlāk sapratu, neielika piemērota izmēra dībeli. Tobrīd biju virtuvē, kad atskanēja liels troksnis. Kad ieskrēju istabā, mans potenciālais līgavainis gulēja uz grīdas, bet viņam apkārt mētājās sasistas lustras gabali. Par laimi, viņš nebija smagi cietis, bija ticis cauri ar viegliem sasitumiem. Gunārs izskatījās ļoti samulsis un nelaimīgs. Es gan teicu, ka nekas traks nav noticis, taču viņš steigšus atvadījās un aizgāja. Kopš tā nelaimīgā vakara viņš tā arī ne reizi nav piezvanījis. Savukārt es palūdzu mammai vairs nesūtīt man uz mājām potenciālus līgavaiņus. Teicu, ka pati kaut kā tikšu galā.»
Ģimene kā karalauks
«Vīrieša priekšrocība salīdzinājumā ar sievieti izpaužas tikai vienā aspektā - spējā staipīt smagumus,» secina Lolita. «Un arī tas ne vienmēr izpaužas. Man gadījies sastapt tādus baltrocīšus, kuri, tā šķiet, neko smagāku par savu draudziņu rokās nav turējuši. Pēdējā laikā stipru sieviešu kļuvis ievērojami vairāk, jo vienkārši mazāk kļuvis stipru vīriešu.»
Viņa uzskata, ka vīrieša klātbūtne reizēm rada vien jaunas problēmas, turklāt neatrisina iepriekšējās. «Laulībā sieviete cer atrast miera ostu, kur vīt ģimenes ligzdu un audzināt bērnus, taču realitātē viss notiek otrādi. Miera ostas vietā viņa nokļūst dzīves vētrā, kur viņu mētā augšā un lejā. Dažās ģimenēs norit pat reāla karadarbība, kad vīrs palaiž rokas. Gadās, ka vīram uzrodas mīļākā vai pat vēl sliktāk - vairākās mīļākās. Tajā pašā laikā sieva dzīvo vienā vienīgā trauksmē, jo nevar skaidri zināt - vīrs paliks ģimenē vai aizies pie citas sievietes. Dzīvot greizsirdībā un cīnīties ar pretiniecēm - tās ir mokas.
Piemēram, manā kopdzīvē ar Mareku regulāri noritēja konflikti finansiālu apsvērumu dēļ - trūka naudas normālai dzīvei, bet viņš nepakustināja ne pirkstu, lai uzlabotu ģimenes budžetu. Atmetot visas cerības, es pati uzņēmos rūpes par finansiālo pusi, bet viņš kā tāds memļaks sēdēja man uz kakla. Tas bija briesmīgi.»
Lolita atzīmē, ka sievietēm, kas dzīvo vienas, ir virkne priekšrocību. «To es zinu no savas pieredzes. Piemēram, man neviens nepārmet, ka nevēlos seksu. Naktīs neviens blakus nekrāc, es varu mierīgi izgulēties. Neviens nekritizē manis pagatavoto ēdienu. Vakaros pa televizoru varu mierīgi skatīties filmu, nevis hokeju. Uz ielas varu brīvi uzsmaidīt jebkuram vīrietim un par to nesaņemu pārmetumus. Varu ballītēs padejot ar vairākiem vīriešiem un pakoķetēt. Neviens neironizē un neizsaka par mani dzēlīgas piezīmes. Es drīkstu ierasties mājās, cikos vien gribu un ar ko es gribu. Varu nodarboties ar seksu un varu nenodarboties - tā ir mana izvēle. Varu darīt, ko es gribu, man nedraud greizsirdības scēnas. Vakaros gultā drīkstu palasīt kādu grāmatu, un neviens neburkšķ, ka es viņam traucēju gulēt. Mājās varu negatavot neko īpašu, jo sevi pabarot ir daudz vienkāršāk nekā to rijīgo radījumu, ko sauc par vīru. Galu galā es varu paēst kafejnīcā, nevis skriet uz mājām ar iepirkumu maisiņu rokās.»
Man dotas visas iespējas
«Agrāk sievietei tā bija teju vai obligāta norma - apprecēties,» spriež Lolita. «Ja viņa neapprecējās, tātad neviens neņem. Uz viņu skatījās ar aizdomām, rādīja ar pirkstu. Uzskatīja, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Liela īpatne, nav normāla, laikam jukusi. Bet tā bija agrāk, tagad ir pavisam citi laiki. Šodien sievietei dotas visas iespējas sevi realizēt dažādās sfērās. Tikai pavarda turētājas statuss sievieti vairs neapmierina, viņa vēlas kaut ko vairāk no šīs dzīves.»
Lolita spriež: «Ja vīrietis vēlas būt ģimenes galva ne tikai formāli, bet arī faktiski, viņam jābūt galvenajam pelnītājam un jārisina lielās problēmas, ļaujot sievietei vairāk uzmanības pievērst ģimenes iekšējām lietām un bērnu audzināšanai. Taču šodien tā vairs nav, tāpēc daudzas sievietes ir neapmierinātas.»
Lolita kā piemēru min savu kopdzīvi, kur bijis jākaro par vienlīdzību. «Piemēram, Mareks varēja mierīgi ierasties mājās vēlu vakarā un paziņot, ka saticis senu paziņu, aizgājis uz krogu un papļāpājis. Nu labi - lai tā būtu. Kad es tāpat izdarīju, atsaucoties uz senu draudzeni, viņš bija no tiesas sašutis. Uztaisīja pamatīgu ģimenes scēnu.»
Bez cerībām uz vīriešiem
«Kāda mana paziņa ir veiksmīga modes dizainere,» stāsta Lolita. «Pagaidām ģimene viņai nav ne prātā, jo vēlas nopietni pievērsties karjerai. Vēlas pilnvērtīgi izmantot laiku, kamēr vēl ir jauna. Kamēr viņai ir enerģija, uzņēmība un iedvesma. Kad tad, ja ne tagad? Viņasprāt, ir bezjēdzīgi tērēt laiku vīra apkalpošanai, kamēr dotas iespējas gūt panākumus darbā.
Tas pats attiecas arī uz mani. Vēlos vispirms finansiāli nostabilizēties un tikai tad domāt par ģimeni. Pagaidām strādāju kādā kompānijā, esmu citu pakļautībā. Taču es plānoju iesākt savu biznesu. Sākšu visu no nulles un pati būšu sev priekšniece. Turklāt es vairs neloloju lielas cerības uz vīriešiem. Es jūtu sevī spēku un iedvesmu, tāpēc visu daru pati. Esmu gatava pati iekārtot savu dzīvi, būt materiāli un psiholoģiski neatkarīga.»
Viņa uzskata, ka laulībai ir vairāk mīnusu nekā plusu. «Laulība paredz daudzus pienākumus. Es uzskatu, ka tās priekšrocības, ko sniedz laulība, tomēr neatsver ierobežojumus un laika tēriņus, ko prasa ģimene. Tā kā pēc sava rakstura esmu diezgan neatkarīga būtne, vēlos pati izlemt, kā man izmantot savu laiku un kam novirzīt enerģiju. Kamēr ir iespēja izglītoties, iegūt labu specialitāti, iegūt prestižu darbu un veidot savu karjeru, tikmēr to es izmantošu.»
Jautāta, vai tomēr pieļauj iespēju kādreiz apprecēties, Lolita atbild: «Es jau teicu - neesmu kategoriski pret precēšanos, taču pagaidām neredzu piemērotu kandidātu. Par katru cenu veidot ģimeni, turklāt ar tādu vīrieti, kas man pašai nešķiet piemērots, es neuzskatu par vajadzīgu.».