Uz Eiropas tiesu. ieslodzītie vēlas deklarēties cietumā, bet viņiem to neļaujot
«Daudzi no mums cietumā gatavojas sniegt Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā,» uz Neatkarīgās elektronisko pastkastīti atsūtītā vēstulē sola kāds anonīms rakstītājs, kurš, kā var secināt pēc vēstules satura, atrodas ieslodzījuma vietā. Rakstītājs vēsta, ka Eiropas tiesā varētu sūdzēties 1500 līdz 2000 ieslodzīto, jo ieslodzītie vēloties deklarēties cietumā, bet viņiem to neļaujot.
«Mums nav iespējas deklarēt savu atrašanās vietu cietumā, kas faktiski ir mūsu dzīves vieta. Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1. pantā ierakstīts, ka likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Mums šādas tiesības ir liegtas. Ne valsts, ne pašvaldības, ne tiesas, ne bankas, ne tiesu izpildītāji, nu neviens nevar mūs, kas atrodamies cietumā, atrast, mums uzrakstīt vēstules, pretenzijas, paziņojumus. Mums sūta parastas un ierakstītas vēstules pēc deklarētas dzīves vietas, kaut gan esam jau sen vai nesen cietumā. Rezultātā valsts rada mums milzīgus zaudējumus, jo mēs nespējam izpildīt saistības, nesaņemam vēstules no bankām, no tiesu izpildītājiem, no Uzturlīdzekļu garantiju fonda alimentu maksāšanai. Notiek tiesas sēdes bez mūsu klātbūtnes, mūs neinformējot, mēs esam neziņā. Tiesas piedzen no mums parādus, kaut gan tam nebija nekāda pamata. Mēs tiekam aplaupīti, jo visi mūsu īpašumi tiek izpārdoti bez mūsu ziņas, bez mūsu līdzdalības. Kaut gan daudziem no mums ir iespējas pildīt tās saistības, kuras uzņēmāmies: maksāt kredītus, uzturlīdzekļus, komunālos maksājumus un tml. Daudziem mums ir nauda, ko maksāt, bet mums šādas tiesības ir liegtas,» sacīts elektroniskajā vēstījumā.
Iedzīvotāju reģistra likumā noteikts, ka dzīvesvietas adrese var būt deklarēta, reģistrēta vai personas norādīta. Tik tiešām, personas norādītajai dzīvesvietas adresei ir informatīvs raksturs, bet Dzīvesvietas deklarēšanas likumā teikts, ka par dzīvesvietas maiņu netiek uzskatīta personas prombūtne, kas ir ilgāka par vienu mēnesi, ja tā saistīta ar darba pienākumu izpildi jūrā; medicīniskās palīdzības saņemšanu ārstniecības iestādē; apcietinājumu vai soda izciešanu ieslodzījuma vietā. Ieslodzījuma vietu pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Ināra Makārova skaidro, ka likums neparedz ieslodzīto deklarēt cietumā, taču ieslodzītie var saņemt un sūtīt vēstules bez ierobežojumiem. Ja nav tuvinieku, kuri varētu pārsūtīt uz deklarēto dzīvesvietu nosūtītās vēstules, tās nonāk atpakaļ pie sūtītāja, un tam ir iespēja noskaidrot, vai persona atrodas ieslodzījuma vietā. «Ieslodzījuma vietu pārvalde sniedz ziņas bāriņtiesām, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai, zvērinātiem tiesu izpildītājiem, Nacionālajam veselības dienestam, ja to pieprasa,» saka I. Makārova. Viņa piekrīt, ka iestādēm tas ir papildu darbs un laikietilpīgāks process, taču tas nav neiespējami.
Jādomā, ka SIA Rīgas namu pārvaldnieks (RNP), kas ir lielākais dzīvojamo māju pārvaldnieks Baltijā, ir ne mazums gadījumu, kad dzīvokļa īpašnieks vai īrnieks nonāk ieslodzījuma vietā. Uzņēmuma pārstāve Santa Vaļuma norāda, ka RNP nav pienākums meklēt dzīvokļa īpašnieku, īpašniekam ir jāsniedz informācija pašam. Uz cietumu dzīvokļa rēķinus nesūtīšot gan. Rēķinus sūta vai nu dzīvokļa īpašniekam, vai viņa pilnvarotajam pārstāvim, un pilnvarojumu varot nokārtot. Starp citu, Dzīvesvietas deklarēšanas likumā šāda iespēja ir paredzēta, un gan dzīvesvietas deklarētājam, gan viņa likumiskajam pārstāvim, gan personai, kuru dzīvesvietas deklarētājs vai viņa likumiskais pārstāvis rakstveidā pilnvarojis, ir tiesības deklarācijā norādīt dzīvesvietas deklarētāja papildu adresi (adreses), minot laikposmu, kurā viņš tajā (tajās) ir sasniedzams. Uz to norāda arī Uzturlīdzekļu garantijas fondā - var norādīt arī papildu adresi, kurā patiesi uzturas un uz kuru saņemt korespondenci. Arī tad, ja tas ir cietums.