Vai patiešām plaģiāts?

Apmēram pirms gada mani ļoti pārsteidza kāda publikācija „Rīgas Laikā”. Neilgi pirms tam piezvanīja žurnālists, mans bijušais students, Pauls Bankovskis un pastāstīja, ka patlaban nodarbojas ar interesantu tēmu – vāc materiālus un gatavojas kaut ko rakstīt par ļoti kolorītu personību – filologu, filosofu un plašākai sabiedrībai maz pazīstamo I. Kanta darbu tulkotāju A. Rolavu.

Šo ieceri ļoti apsveicu, jo bieži Kanta filosofijas sakarībā gan latviešu lasītāju, gan arī interesentus ārzemēs esmu centies informēt par Rolava traģisko likteni totalitārisma apstākļos: visu mūžu darbs pie Kanta tulkojumiem, necerot drīzumā tos izdot. Žurnālists vēlējās dzirdēt manu viedokli par Rolava manuskriptiem un Kanta darba „Tīrā prāta kritika” tulkojumu Rolava versijā (grāmata izdota 1931. g. Rīgā). P. Bankovskis mani nebrīdināja, ka saruna ir intervija, un manis teiktais tiek vārds vārdā ierakstīts (ja vien Bankovska pārcilvēciskais intelekts visu neļauj fiksēt atmiņā). Tas, protams, nemaina lietas būtību Kanta tulkojumu sakarībā, un ne no kā, ko tiku sacījis, negrasos atteikties.

Absolūti negaidīts bija P. Bankovska publikācijas noslēgums, kurā nav grūti ieraudzīt mājienus par iespējamo plaģiātu vai vismaz norādi: jauni (manis un prof. I. Šuvajeva veiktie) Kanta tulkojumi nebija nepieciešami, Rolava manuskriptus varēja izdot, izdarot nelielus redakcionālus labojumus vai pat bez tiem. Ņemot vērā daudzkārt dzirdēto un Vitas Matīsas atgādināto, ka latviešu tautai piemīt nelāga īpašība – neremdināms kašķīgums, uz Bankovska rakstīto neatbildēju, turpinot darbu pie jaunā „Tīrā prāta kritikas” tulkojuma un cerot, ka tā būs vislabākā atbilde kritiķiem. Žurnālista publikāciju uzskatīju par nepatīkamu pārpratumu, ko viegli būtu novērst, ja kāds patiesi būtu ieinteresēts tikt skaidrībā par tulkošanas (ne tikai Kanta darbu) problēmām.

Šādas ieinteresētības vietā sagaidīju neiedomājamu agresivitātes (arī stulbuma un ļaunprātības) eskalāciju. Vispirms internetā. Neskaidrie mājieni tika izteikti aizvien skaidrāk, aktīvāk un konkrētāk: varbūt tomēr plaģiāts, un kāpēc sabiedrība nereaģē, kāpēc nereaģē universitātes vadība. Pavisam negaidītu pavērsienu uzbrukumi ieguva ļoti šarmantā, gudrā, turklāt dīvainā un nesakarīgā latviešu valodā runājošā (protams, ar Kembridžas akcentu) džentelmeņa Roberta Ķīļa intervijā „Rīgas Laikam”. Visupirms norāde visiem sabiedrības „gaišajiem spēkiem” (pie kuriem Ķīlis nepārprotami pieder): „Pēc vairākām (jau vairākas – R. K.) Paula Bankovska publikācijām, kurās korekti, bet nepārprotami norādīts uz iespēju (izcēlums mans – R. K.), ka filozofiska teksta tulkojums ir „patapināts” no miruša cilvēka manuskripta, nav sekojusi nekāda reakcija” (Rīgas Laiks. 2009., septembris, 11. lpp.). Situācijas loģiskā eksplikācija cildeno džentelmeni Ķīli noved vēl pie kādas satriecošas iespējamības. „Plaģiatori”, arī vide, kurā viņi darbojas, mēdz būt antisemītiska (tas nav obligāti, taču šāda iespēja ir). Netiešs, taču svarīgs apstiprinājums – „institūts un nodaļa vienkārši ignorēja Berlina simtgades pasākumus”. Kāpēc – norāde (iespēja) ir skaidra: („sers Jesaja bija ebrejs”) (Rīgas Laiks, turpat). Nav brīnums, ka pēc lasītāju sašutuma pilnajām replikām Ķīļa prātojumi drīz vien pazuda no tīmekļa vietnes. Protams, būtu interesanti uzzināt, ko par šādām manipulācijām domā Latvijas ebreju intelektuāļi, īpaši ņemot vērā, ka gan LU FSI, gan LU Vēstures un filozofijas fakultāte vienmēr ir aktīvi piedalījusies starptautisko konferenču „Ebreji mainīgajā pasaulē” darbā (gan zinātniskā, gan organizatoriskā aspektā), institūtā ir tapusi L. Dribina grāmata: „Ebreji Latvijā„ un daudzas citas ebreju tematikai veltītas grāmatas. Nevienā no minētajām konferencēm neesmu manījis Ķīļa kungu (iespējams, es kļūdos). Kaut arī tika izsūtīti ielūgumi Ķīļa vadītajai stratēģijas komisijai, uz grāmatas „Ebreji un padomju vara” prezentāciju neieradās ne pats vadonis, ne arī kāds no viņa komisijas, tomēr tāpēc vien es ne viņam, ne arī šai komisijai netaisos piedēvēt antisemītismu.

2010. g. aprīlī, marta sākumā kampaņa gūst jaunu pavērsienu, sasniedzot nelielas psihozes līmeni. Cildenie džentelmeņi beidzot ir ieguvuši runas orgānu kāda VFF otrā kursa studenta un grupiņas par nesekmību no dažādām fakultātēm eksmatrikulētu neatzīto ģēniju personā. Students Armands Leimanis, nezinot vācu valodu un pirms noklausījies elementārkursu Kanta filosofijā un apliecinājis kaut vai minimālas zināšanas tajā, kategoriski un melīgi paziņo (vēsts tiek izplatīta internetā): „Kūlis un Šuvajevs par valsts naudu izdevuši Rolava tulkojumu savā vārdā ... viņu tulkojumu varētu izprintēt uz caurspīdīgas lapas, novietot virs Rolava tulkotā un neredzēt atšķirību” (plaši izplatīts e-pasta materiāls ar nosaukumu „šausmīgi gara vēstule, kuru izlasot tiek pie kaut kā laba”). Atzīmēšu – students tulkojumu sakarībā nekad nav mēģinājis runāt ne ar mani, ne arī kādu citu fakultātes pasniedzēju.

Drīzumā diviem „noziedzniekiem” tiek piepulcēts trešais – prof., LZA korespondētājloceklis Andris Rubenis. Plaģiāts esot viņa populārzinātniskais darbs „Kants”. Kā šis darbs varētu iegūt šādu statusu, – uz to, liekas, nespētu atbildēt pat septiņi austrumu gudrie. Tomēr, šķiet, viens ir panākts. Piesaistot Rubeni – vienu no nedaudzajiem Kanta speciālistiem Latvijā – diviem iepriekš minētajiem „noziedzniekiem”, viņš automātiski tiek izslēgts no to ekspertu loka, kas varētu izteikties par prof. Kūli un prof., LZA korespondētājlocekli Šuvajevu, tādējādi raisot cerības, ka Kanta tulkojumu izvērtējumu varētu veikt, piemēram, Latvijas kosmonauti un kukurūzas audzētājas.

Atzīšos, arī šādā situācijā es negribētu sūdzēt tiesā studentu, jo uzskatu, ka viņš ir tikai manipulāciju upuris. Turklāt interneta sarunās un komentāros visai skaidri iezīmējas fona figūras (tās viegli pamanāmas, katram, kas ielūkojas kaut vai Satori lapās), kuras uzkūda, norāda, aicina „noziegumu” saistīt ar filosofu darbu Latvijā vispār. Pārsteidzošākais un neizprotamākais šajā situācijā tomēr ir dažu masu saziņas līdzekļu (Dienas, Citas Dienas) reakcija, kas dod priekšroku studentam Leimanim un aizgūtnēm aicina noskaidrot iespēju, neizmantojot iespēju kaut ko objektīvi noskaidrot pie pašiem „noziedzniekiem” – Latvijā un Eiropas universitātēs pazīstamiem pētniekiem. Par centieniem noskaidrot diezin vai varētu saukt Dienas žurnālistes telefona zvanu pirms apvainojumu publiskošanas, kurā viņa saka: „Jūs tiekat apvainoti smagā noziegumā (apvaino kāds students), iespējams, ka tas tā ir (avīze), ko jūs par to varētu teikt.” Tomēr izsaku pateicību šai avīzei, ka tā nav publiskojusi kaut kur pie tramvaja saklausītu ziņu, ka varbūt esmu pedofils, narkotiku izplatītājs vai vēl kas cits.

Teikšu, tieši šī masu saziņas līdzekļos uzkurinātā ažiotāža lika man ķerties pie atbildes rakstīšanas. Runa ir par neiedomājamu neizglītotību, bezatbildību un necieņu – īpaši attiecībā pret akadēmisku darbu. Grūti iedomāties, ka nepārbaudītu ziņu eskalācijā tā rīkoties varētu Rietumu sabiedrībā. Par profesoriem izteikties jūt aicinājumu visi; nereti šajos izteikumos vīd labi zināmā Gebelsa pozīcija: „kad ieraugu inteliģentu, man gribas izvilkt no kabatas revolveri”. Šajās „kampaņas” dienās internetā ir nācies lasīt visdažādākās jēlības, kas liecina par daļas mūsu sabiedrības intelektuālo līmeni: piemēram, kāpēc vajag vēl kādu tulkojumu, ja viens jau izdarīts, Kūlis, Šuvajevs, Rubenis nozaguši dažus Kanta darbus, tos pārtulkojuši un izdevuši zem sava vārda, šādus darbus varētu pārtulkot tulkotāju birojā utt.

Pieļauju iespēju, ka tomēr ir lasītāji, kas kaut ko gribētu zināt par Kanta tulkojumiem (arī Rolova manuskriptu sakarībā). Piezīmēšu (pieļauju, ka lielākā lasītāju daļa to nezina), ka bez Kanta darbu tulkojumiem esmu veicis vairāku citu Rietumu filosofijas klasiķu darbu tulkojumus: L. Feierbahu (jau pirms Kanta), E. Huserlu, M. Vēberu un M. Heidegeru. Heidegera „Malkasceļus” tulkošanas aspektā uzskata par vienu no visgrūtākajiem darbiem pasaules filosofiskās literatūras klāstā, tas pagaidām tulkots visai nedaudzās valodās, nav tulkots arī krieviski. Viens no virsuzdevumiem, tulkojot šo darbu, bija arī vēlme apliecināt latviešu valodas kā senas indoeiropeiskas valodas slēptās, taču reālās iespējas. Diemžēl sabiedrības (arī izglītotās) lielākajai daļai par to nebija nekādas daļas (nav taču nekāda skandāla). Maksa Vēbera darbus, kas latviski izdoti ar nosaukumu „Reliģijas socioloģija” tulkoju Vīnē Cilvēka zinātņu institūtā pēc tam, kad tiku saņēmis austriešu dzejnieka Paula Sēlana vārdā nosaukto stipendiju (divus gadus pirms manis tāda tika piešķirta I. Šuvajevam: rezultāts H. G. Gādamera darba „Patiesība un metode” latviskojums).

Taču beidzot ķersimies pie Kanta. Pauls Bankovskis runā par „gadu desmitiem kultivētajiem meliem, ka tulkotājs Rolavs nav bijis nekāds filozofs” (http://www.satori.lv/blogs/2264/Pauls_Bankovskis, 16.03.2010), tāpat man un Šuvajevam nemitīgi tiek inkriminēta necieņa pret Rolavu un viņa vārda neminēšana. Fakti gan liecina par pretējo. Ilustrācijai piedāvāju kādu piemēru no 1991. gada. Grāmatā „Filozofija un teoloģija” (R., LZA Filoz. un socioloģ. institūts) darbā ar nosaukumu „Kanta darbu liktenis Latvijā” rakstu: „Ilgs un grūts ir Kanta darbu ceļš pie latviešu lasītāja. Tikai 150 gadus pēc pirmizdevuma iznāca galvenais Kanta darbs „Tītā prāta kritika” Ata Rolava tulkojumā ... Līdz ar to aizsākās ceļš Kanta darbu tulkošanai un izdošanai, apguvei un interpretācijai. A. Rolavs uzcītīgi strādā, tulkojot citus ievērojamākos Kanta darbus. Tulko arī pēc 1940. gada, tad, kad nav ne mazāko cerību tuvākajā nākotnē tos izdot. 1944. gadā top „Spriešanas spēju kritikas” tulkojums, no 1950. līdz 1966. gadam tiek pārtulkots darbs „Reliģija vienīgi prāta robežās”, 1955. gadā – „Tikumu metafizikas pamati”. Paralēli līdz pat 1968. gadam Rolavs raksta lielu apcerējumu par Imanuelu Kantu „Imanuela Kanta dzīve, darbi, sistēma. Manuskripts – gandrīz divi tūkstoši lappušu – sastāv no astoņiem sējumiem. Šķiet, tikai nebeidzama mīlestība uz patiesi diženu filozofiju, kantiska nesavtība, mūžības izjūta un ticība cilvēcības uzvarai ļauj Rolavam veikt šo titānisko darbu. Tiek pārtulkoti visi nozīmīgākie Kanta sacerējumi. Taču šim darbam nenoliedzami ir uzlikts traģisma zīmogs. Būdams viens no sava laika filozofiski izglītotākajiem cilvēkiem Latvijā, A. Rolavs pēc kara bija spiests strādāt atrauti no filozofijas terminoloģijas un zinātniskās valodas veidošanās procesa. Maizes darbs tika darīts citā specialitātē. Viņam nebija pa ceļam ar darboņiem, kuri, vicinot rungu vienā rokā un Staļina „Par dialektisko un vēsturisko materiālismu” otrā, noteica filozofijas toni. Turklāt savus terminoloģijas pamatus, no kuriem šķiet, Rolavs vēlāk nevēlējās atkāpties, viņš bija izstrādājis jau divdesmitajos gados.

Tagad jau nodzeltējušie tulkojuma manuskripti ir iegūluši ZA un Nacionālās bibliotēkas reto rokrakstu fondos. Diemžēl izdot šos tulkojumus šobrīd nav iespējams. Ja nu vienīgi – pēc pamatīga redaktora darba – pašus jaunākos, sešdesmitajos gados veiktos tulkojumus ... Laiks un jau minētā atrautība no valodas veidošanās procesa ir darījusi savu. Terminoloģija kopumā, lai gan jāatzīmē atsevišķas veiksmes, ir bezcerīgi novecojusi, nav pieņemamas arī teikumu gramatiskās konstrukcijas, tāpēc ir nobriedusi nepieciešamība tulkot Kanta darbus no jauna. 22. lpp.)”

Atvainojos lasītājam par šo garo citātu, taču no sen paustā viedokļa neesmu atkāpies arī šodien, turklāt svarīgi bija uzsvērt, ka to izteicu jau pirms divdesmit gadiem. Deviņdesmito gadu vidū Kanta konferencē LU mazajā aulā daudzu dalībnieku priekšā aicināju sabiedrību iedibināt Rolava vārdā nosauktu prēmiju tulkotājiem, kas godinātu nesavtīgu darbu un tā darītāju pat bezcerīgā situācijā. Gribētos piebilst, ka Rolava pozīcija vienmēr ir bijis paraugs un iedvesmas avots arī manai zinātniskajai darbībai. Protams, Kanta tulkošana tiek savienota ar filosofa uzskatu izpēti – arī mūsdienu filosofisko problēmu kontekstā. Par Kanta filosofijas problēmām man ir publikācijas angļu un vācu valodā. Viņam veltītus referātus esmu lasījis Maincas Kanta centrā un Maincas universitātē, arī Vīnē un Oksfordas universitātē, par Kantu un Huserlu runāju pasaules filosofu kongresā Seulā.

Atgriežoties pie minētās konferences: runāju ar Rolava manuskriptu mantinieku Linardu Muciņu. Piedāvājos sagatavot izdošanai kādu no Rolava manuskriptiem. Būtu tikai nepieciešami līdzekļi. Muciņa kungs solīja padomāt, un meklēt iespējas palīdzēt. Viņš domā līdz šim brīdim. Nekādu atbildi vai priekšlikumus neesmu sagaidījis. Neesmu tos sagaidījis arī no sabiedrības, kurai acīmredzami nevajag ne Rolavu, ne Kantu – tikai skandālu. Reaģējot uz „Dienu” sacelto jezgu, internetā pamodies arī cienījamais Muciņa kungs, atgādinot, ka viņš ir manuskriptu īpašnieks. Rolava vārdu ir centies atgādināt arī mans kolēģis Šuvajevs. Par Rolava manuskriptiem viņš raksta grāmatā „Teleoloģija un estētika” (Rīga, 1990. 216, 222, 223. lpp.). Šuvajevs par Rolava manuskriptiem informāciju sniedzis arī vācu bibliogrāfiskajam rādītājam (Kant-Bibliographie 1896 – 1944. Frankfurt/M: Klostermann, 2007).

Nu ko, Bankovska kungs, – kā tad ir ar „gadu desmitiem kultivētajiem meliem”, varbūt Jums pienācis laiks atvainoties (gara milži – kā Jūs – gan to nemēdz darīt).

Interesanta ir arī manu pirmo Kanta tulkojumu vēsture, kas saistās ar izdevniecību „Zvaigzne” un tās sēriju „Avots”. Par šo sēriju 1994. gadā, kad man vēl šķita, ka man un žurnālam „Rīgas Laiks” (it īpaši Uldim Tīronam) par filosofiju ir visai līdzīgi uzskati, stāstīju žurnāla slejās. Turpat fotogrāfijā redzama grāmatu kaudzīte, kur līdzās citām grāmatām redzami arī mani Kanta tulkojumi. Žurnāla redakcija slavina „Avota” „garīgo tēvu” Normundu Antēnu (1945 – 1993), par kuru raksta: viņam „filozofiskās literatūras izdošana bija kaut kas vairāk nekā vienīgi maizes darbs, - varētu pat teikt, tas bija viņa dzīves piepildījums” (Rīgas Laiks, 1994, janvāris, 56. lpp). Tieši Antēns mani pierunāja pamēģināt tulkot dažus Kanta darbus. Rolava manuskriptu esamība nebija noslēpums ne man, ne Antēnam. Kārtējo reizi piedāvājos rediģēt. Antēna un izdevniecības atbilde bija kategoriska: tas nav iespējams, ir nepieciešams jauns tulkojums, jauna terminoloģija. Darbs tika paveikts. Vispirms „Prolegomeni”, tad „Praktiskā prāta kritika”. Redaktors bija N. Antēns. Jautājums: vai patiešām pēc redaktora un arī tulkojumu slavināšanas „Rīgas Laikam” (un citiem dižgariem) bija nepieciešami 16 gadi, lai atmaskotu „plaģiātu”?

Piebildīšu – pēc vairākiem gadiem, bagātinot tulkotāja praksi, sapratu, ka mani pirmie Kanta tulkojumi pārāk burtiski seko katram Kanta vārdam, pat saiklim (no šādas pieejas cieš arī krievu izdevumi), vēlējos tulkojumus uzlabot. Tā tapa jau otrais „Prolegomenu” un „Praktiskā prāta kritikas” izdevums (šoreiz ar lieliskas literārās redaktores – Indras Ozoliņas – palīdzību).

Pirms tam jau kategoriski bija nošķīrusies mana un „Rīgas Laika” tā saucamās filosofijas (arī Kanta) izpratne. Man Kants vienmēr ir bijis klasiska vērtība. Kļuva skaidrs, ka gan Kants, gan Rolavs „Rīgas laikam” ir vienīgi skandālu un publicitātes vairošanas līdzeklis. Šī pozīcija guva iemiesojumu perversu vizuālo tēlu – fotogrāfiju veidā, kuras kā ilustrācija pievienotas pazīstamiem Kanta izteikumiem. Domāju, ka šie attēli koncentrētā veidā pauž arī Paula Bankovska, kurš tajā laikā jau sadarbojās ar žurnālu, attieksmi pret Kantu (domāju, tikpat labi Kanta vietā varētu rakstīt jebkuru citu vārdu, arī Berlinu).

Pieļauju iespēju, ka viss līdz šim teiktais daudziem varētu likties mazsvarīgs – attiecību skaidrošanu. Tad ķersimies pie pašas lietas, kas, protams, nevar būt nekas cits kā vien Kanta darbi un Rolava manuskripti. Pieļaujot, ka kādam (piemēram P. Bankovskim) Rolava manuskripti varētu būt pat nozīmīgāki nekā paša Kanta darbi mans novēlējums varētu būt tikai viens: lūdzu, beidzot tos izdodiet, tad arī visiem būs iespēja tos salīdzināt ar maniem tulkojumiem. Internetā ir izskanējusi doma, ka tie ir pat labāki nekā manas Kanta versijas. Varbūt Rolava piedāvājums ir tik labs, ka mums pat izdotos atgriezties pie trīsdesmito gadu terminoloģijas, un mēs visi sāktu lietot tādus jēdzienus kā ira, kopmaņa, vajadze u. c. Iedvesmojošs paraugs varētu būt angļu pieredze Kanta „Tīrā prāta kritikas” adekvātākā tulkojuma meklējumos. Kopš šā darba tulkošanas aizsākumiem 1838. g. iznākuši 8 tulkojumi, ko veikuši atšķirīgi Kanta interpreti. Nav dzirdēts, ka viņi būtu saņēmuši pārmetumus plaģiātā. Tā gan ir angļu sabiedrība, kurā nevienam neizdosies iestāstīt, ka otrreiz tulkot kāda autora darbu ir noziegums.

Taču beidzot pie paša gaidītākā – plaģiāta. Nav, mīļo lasītāj, nav. Tāpat kā nav ne Šuvajeva, ne Rubeņa gadījumā. Neesmu arī nogalinājis ne savu tēvu, ne apprecējis savu māti, un nekādā gadījumā neesmu ķēniņš Oidips, kuru apreibinājusi sociālā loma un varas piedāvātās iespējas. Mēģināšu dabūt no veterinārārsta izziņu, ka neesmu arī zirgs, un tad darīšu visiem to zināmu „Dienā”.

Taču, lai lieta kļūtu taustāma, nedaudz pakavēsimies pie teksta. Plaģiāta sakarībā pirms pāris nedēļām man tika jautāts: cik lielā mērā, ņemot vērā, ka tiek tulkots viens un tas pats teksts, mana versija varētu sakrist ar Rolava piedāvāto. Nekad agrāk par šādām problēmām netiku domājis, tādēļ atbildēju: droši vien kādi divdesmit procenti, varbūt vairāk. Šajās dienās pārskatīju savu „Spriestspējas kritikas” un Rolava „Spriešanas spējas kritikas” variantu. Vispirms konstatēju, ka Rolava versijā nav iztulkots viss darbs, vai arī daļa no tā kaut kad ir pazaudēta. Salīdzinot pirmās desmit lapas, nācās konstatēt, ka nesakrīt neviens teikums. Toties jau ar darba nosaukumu sākas izmaiņas: spriešanai nepiemīt spēja, bet gan cilvēkam piemīt spriestspēja. Tāpēc darba nosaukums „Spriestspējas kritika”. Nav būtiski? Tomēr te tiek meklēts izteiksmes veids, kas labāk atbilstu mūsdienu latviešu valodas normām. Viens no pirmajiem paragrāfu nosaukumiem: Das Wohlgefallen, welches das Geschmacksurteil bestimmt, ist ohne alles Interesse. Labpatika, kas noteic gaumes spriedumu, ir bez jebkādas intereses (Rolava versija). Kas ir labpatika par patīkamo? Ar ko labpatika atšķiras no patikas? Izrādās šī problēma vēl pavisam nesen ir nodarbinājusi arī krievu tulkotājus. Pēc pāris gadu diskusijām (A. Bočirišvili, J. P. Feinbergs) krievu valodā Kanta termins Wohlgefallen tiek tulkots kā dobroželatelnotj. Šī diskusija arī mani vedināja tulkot vārdu Wohlgefallen kā labvēlīgums. „Spriestspējas kritikas” tulkojuma 10. piezīmē (304. lpp.) rakstu: „Vārdu Wohlgefallen latviešu valodā ierasti tulko kā „labpatika”. Taču šāds tulkojums jēdzienu „labpatika” valodiski padarītu grūti atšķiramu no jēdziena „patika” (Lust). Turklāt tas „Spriestspējas kritikā” neizteiktu Kanta termina filosofisko būtību, kas kontekstā izceļ labvēlīgu vērtējumu, attieksmi, kura pastāv pirms patikas vai nepatikas jūtām un piešķir estētiskajam spriedumam vispārēju raksturu. Tāpēc šis vārds tulkots kā „labvēlīgums”. Atšķirībā no vārda „labvēlīgums” vārds „labvēlība” varētu raksturot subjektīvi individuālu, situatīvu attieksmi, psiholoģiski orientētu redzējumu”.

Ko nozīmē izteikums „bez jebkādas intereses” (Rolava tulkojums). Kas tā par idiota apziņu, kas klejo pa pasauli un to aplūko „bez jebkādas intereses”? Taču arī Kants raksta ohne alles interesse. Jā gan. Taču vācu valodā vārds „Interesse” sevī ietver divas nozīmes – interesi un ieinteresētību. Tā kā „Spriestspējas kritikā” runa ir par neieinteresētu (nesavtīgu) estētisku vērojumu, šo vārdu tulkoju kā „ieinteresētība”.

Tāpēc paragrāfa nosaukums manā tulkojumā: Labvēlīgums, kas nosaka gaumes spriedumu, ir bez jebkādas ieinteresētības. Varētu runāt par katra teikuma, vārda interpretāciju manā tulkojumā, jo esmu tos darinājis gadu gadiem, sekojot Kanta studijām visā pasaulē. Taču to nevar izdarīt avīzē, jo tie publikai liekas „garlaicīgi pārspriedumi”. Kanta tekstu tulkojumu sakarībā es varētu šādus pārspriedumus turpināt pāris semestru speckursu apjomā. Tas droši vien īpaši neinteresētu pat studentus. Taču tieši tas iezīmē filosofiska teksta tulkošanas būtību. Tas ir analītiski interpretējošs darbs. Protams, ir jārūpējas arī par valodas skaidrību un saprotamību, taču neviens tulkojums netiek veikts tikai tāpēc, lai izdarītu kosmētiskus grozījumus. Jauns tulkojums nozīmē centienu labāk izprast tekstu, tuvināties tā būtībai mūsdienu Kanta mantojuma interpretāciju kontekstā. Mani tikai iepriecinātu vēsts, ka jauns censonis gatavo citu tulkojumu, jaunu Kanta redzējuma versiju.

Te nu arī varētu likt punktu. Gribētos piebilst, ka jau apmēram piecpadsmit gadus strādāju pie I. Kanta „Tīrā prāta kritikas” tulkojuma (ierosmes šajā darbā esmu smēlies arī no A. Rolava versijas, tulkojums salīdzināts ar vairākiem krievu „Tīrā prāta kritikas” izdevumiem, atsevišķos gadījumos jēdzienu interpretācija salīdzināta ar angļu izdevumu – Immanuel Kant. Critique of Pure Reason. Translated by Werner S. Pluhar, 1996). Ceru, ka rezultātā mans tulkojums nebūs sliktāks par jaunākajām Kembridžas versijām (angļu valodas aptuvenība sagādā grūtības jebkuram tulkotājam; latviešu, franču, arī krievu valoda šajā ziņā sniedz lielākas iespējas). Tulkojums ir izrediģēts jau pirms diviem gadiem (Indra Ozoliņa). Nav bijis iespējams atrast naudu tā izdošanai, jo tas nav komercpasākums. Nācies dzirdēt arī, ka „mūsdienīgā” Latvijā Kants nevienam nav vajadzīgs. Es gan ceru, ka Latvija tik „mūsdienīga” pagaidām vēl nav padarīta. Ceru arī, ka kantiska pozīcija, viņa filosofijas racionālistiskā ievirze, kādas mums bieži vien pietrūkst, varētu palīdzēt tikt pāri daudzām mūsu sabiedrības likstām un neveiksmēm.