Valdis Turins: Domājiet, vai gribat karu. Domājiet!

Viena no Atmodas laika spilgtākajām personībām, filozofs, Vides aizsardzības kluba viceprezidents, Neformālās Tautas frontes dibinātājs Valdis Turins intervijā Neatkarīgajai pauž savu viedokli par Latviju un uzskata, ka pasaules varenie apzināti provocē karu. Kodolkaru, kurš skars arī Baltijas telpu.

- Tu spēji domāt par to, kas notiek, ar savu galvu, kad iepazināmies. Laikam 1988. gadā. Ko tu domā par Latviju, tās sociālpolitisko ainavu tagad?

- Es šo, kā tu saki, ainavu skatīšu caur vārdu «neadekvāts». Es uzsvēršu un izcelšu šo vārdu. Šādas uztveres ilustrācijai der arī mana personiskā pieredze. 1962. gadā, kad man bija septiņpadsmit gadi, es mēģināju šķērsot Padomju Savienības robežu. Vari iedomāties šī pasākuma avantūristiskumu. Uz robežas tiku aizturēts, arestēts, pratināts. Izmeklētājs piedāvāja izvēli - tiesa un trīs gadi cietumā (turklāt - cietīs vecāki) vai psihiatriskā slimnīca. Nonācu psihūzī. No cilvēciskā viedokļa šī versija man personīgi droši vien bija sliktāka par cietumu. Es arī izgāju insulīna terapiju un citas tamlīdzīgas lietas.

Šodienas Latvijā es lielā mērā jūtos tāpat kā toreiz psihūzī. Es to saku atklāti. Man nepieciešama īpaša piepūle vai, es teiktu, mentāla higiēna, lai saglabātu gara līdzsvaru, adekvātumu šīs realitātes (notikumu, runātā, visas ainavas) uztverē. Acīmredzot cilvēki tomēr var būt neadekvāti arī lielākās grupās. Varbūt pat tautu apziņa atsevišķos posmos nav adekvāta. Es teiktu, ka šī ainava ir nevesela.

- Kas tieši tajā ir slims?

- Sākšu ar tēmu, kas Latvijā tiek ne vien noklusināta, bet, manuprāt, arī pavērsta tā, lai diskusijas par to izpaliktu. Ar apgalvojumu, ka šodienas Latvija ir 18. novembra brīvvalsts tiešā mantiniece. Salīdziniet Satversmes, valsts simboliku, karogu, himnu, visbeidzot, atjaunoto Saeimu… Svinības, nacionālie svētki... Gaidāmie grandiozie pasākumi 2018. gadā. Šķiet, varam priecāties par brīvību un rūpēties tik vien par to, kā nosargāt un stiprināt savu brīvvalsti. Un reti kuram rodas aizdomas, ka šāda uztvere, iespējams, ir neadekvāta.

Esmu vairāk vai mazāk aktīvi piedalījies šodienas Latvijas tapšanas notikumos. Mans vecums un mana pieredze rada pārliecību, ka tā valsts un tas politiskais režīms, kurā mēs šodien gribot negribot savā dzimtenē dzīvojam, ir drīzāk Ceturtā maija republika. Un tās kodolu veido Padomju Latvija. Tā ir Padomju Latvijas turpinājums. Tieša sakara ar 18. novembra valsti tai nav. Ja lietojam vārdu «restarts», tad tā ir Padomju Latvijas restarts postgorbačoviskā formātā. Viss pārējais ir sava veida maskarāde - ar simboliem, himnām, Satversmi un tā joprojām.

Viens no spēcīgiem šīs maskarādes, maskēšanās argumentiem ir Atmoda, Tautas fronte, barikādes… Netiek gan īpaši uzsvērts, ka tālaika notikumi lielā mērā bija saistīti ar cīņu starp divām komunistiskās partijas frakcijām. Starp tā saucamajiem tumsas spēkiem, no vienas puses, un «gaišajiem» spēkiem, no otras, kuri, atšķirībā no pirmajiem, koķetēja ar tautu, tajā skaitā ar disidentiem. Tauta, sevišķi nacionālajās republikās, arī Latvijā, cerēja, ka tā ir cīņa par savu valsti, par savu neatkarību un savu brīvību. Es tolaik mēģināju cilvēkiem pateikt, ka līdz neatkarīgai Latvijai vēl ir patālu. Ierakstīju to Neformālās Tautas frontes programmā, un tur bija izklāstīts arī rīcības plāns. Taču vienlaikus sapratu, ka izmainīt formālās Tautas frontes inspirētās inerces tolaik nebija reāli. Diriģenti, kuri visai perfekti organizēja un vēl aizvien uztur šo maskarādi, ne tik vien maskē ar to savu pagātni (kas būtu sīkums), bet arī savus šodienas un nākotnes plānus. Tādēļ tolaik mans piedāvājums bija - cik ilgi varēsim, tik bremzēsim.

- Ko bremzēsim?

- Formālās Tautas frontes veidošanos. Jo gribējās panākt pilnīgu tautas atmodu, lai varētu novest šo cīņu ar sarkanajiem baroniem līdz galam.

- Bet - arī mēs ar tevi abi taču parakstījām pirmo aicinājumu dibināt Tautas fronti. Tas gan nekur tā arī netika cauri...

- Tas negāja cauri tāpēc, ka bija šie tumšie spēki un ka gaišajiem vēl nebija uzvaras. Situācija mainījās tikai pēc puča.

- Arī radošo plēnums noraidīja Tautas frontes ideju.

- Tāpēc, ka radošo plēnums nebija nekāds radošo, bet gan gaišo - tobrīd vēl visai piesardzīgo un konservatīvo - nomenklatūristu inteliģences saiets. Tautas fronti veidoja no augšas. Es gatavojos citas - Neformālās Tautas frontes veidošanai. Jo galvenais uzdevums tolaik bija politiski diskvalificēt komunistisko partiju. Tādēļ vēlreiz gribētu uzsvērt, ka ir asimetrija starp 18. novembra un 4. maija valsti.

- Tomēr cilvēku vairums, tostarp to cilvēku, kuri iepriekšējo režīmu uztvēra tāpat kā tu, šo situāciju pieņēma un asociēja jauno valsti ar 18. novembri.

- Tu tagad akceptē mītus, kas dominē priekšstatos par to laiku. Man nav šaubu, ka visneadekvātākais jēdzienu lietojums Latvijā šobrīd kulminē, demonizējot terminu «okupācija». Šī vārda lietojuma pakārtošana kriminālkodeksa pantiem nepārprotami liecina, ka «gaišo spēku» vara valstī pilnībā apzinās savu bezspēcību vēstures faktu priekšā. Leģitimizējot, nevis falsificējot politiskos notikumus pirmskara Latvijā, nāktos taču atzīt gan K. Ulmaņa un viņa kliķes gļēvumu, nodevīgumu, gan faktu, ka tolaik valstī bija visai iespaidīgs kreisi noskaņotu Latvijas pilsoņu skaits, kuri, protams, ar PSRS akceptu, četrdesmitajā gadā veica valstī komunistisku apvērsumu, iedibināja padomju varu Latvijā. Respektīvi, pašmāju komunisti, sociāldemokrāti, komjaunieši un to atbalstītāji, teiksim, «okupēja» varu Latvijā uz piecdesmit un vairāk gadiem. Vēl šodien viņu pēcnācēji un varas mantinieki (bijušie komunisti) turpina figurēt valstī augstos posteņos Tas ir nenoliedzams fakts!

Domājams, ka tieši tādēļ vērojama slimīga un neadekvāta ažiotāža ap šo terminu. Tāpat skaidrs, ka «pašokupācijas» atzīšana ievērojami mazinātu rusofobiju Latvijā. It īpaši ārpolitikā, ko pastāvošās varas rietumnieciski noskaņotie «stratēģi» vienkārši nevēlas.

Viens no neadekvātākajiem šodienas mītiem ir mīts par trimdu. 1988. gadā es emigrēju no Latvijas, jo man bija ilūzijas. Es pats biju neadekvāts attieksmē pret trimdas latviešiem. Šīs ilūzijas pastiprināja Amerikas balsis, Vācu vilnis, BBC, latviešu redakcijas. Šķita, ka tur ir cilvēki, kuri ne tikai cietuši, bet caur šīm ciešanām saprot to, kas notiek Latvijā. Es cerēju, ka viņi pratīs atmaskot un apspēlēt šos gaišos spēkus, šos komunistus. Taču trimda nodeva mūs. Divkārt. Pirmo reizi tā nodeva mūs komunistiem, otro - Rietumiem. Uzskatu, ka tas nebija Latvijas interesēs.

Atsevišķi varētu runāt par Latvijas inteliģenci, kuras īstenībā nav. Es domāju tādu inteliģenci, kas tiešām apzinās tautas vitālās intereses un izjūt to, kas šeit notiek. Izjūt mūsu vēsturi un ir gatava rīkoties.

Tā vara, kas šeit izveidojās caur Tautas fronti, nebija tautas vara, tā bija to pašu komunistu mēģinājums atkal pārdalīt Latviju gan varas ziņā, gan apziņu, gan īpašumus. Prihvatizācija un tā tālāk. Tie bija ļoti neglīti procesi, kuri liecina, ka nekāda brīvvalsts šeit netika veidota. Ne deviņdesmitajos gados, ne pēc 2000. gada.

Varētu teikt, ka šobrīd Latvija ir nonākusi vispārējā krīzē. Valsts aktivitātes vairumā gadījumu ir tuvplāna. Tā ir Latvija, kurā netiek risināti sociālie jautājumi vārda plašā nozīmē, ne arī tiek risināti nacionālie jautājumi. Jo, nerisinot sociālos jautājumus, nav iespējams atrisināt nacionālos. Tāpat, neatšķetinot citu tautību cilvēku problēmas Latvijā un nepārtraukti izspēlējot viņus kā Latvijas suverenitāti apdraudošu faktoru, Latvijas politiskā elite nevis attīsta šo valsti, bet vājina to. Tāpēc rezultāti ir likumsakarīgi.

Ja esošais politiskais režīms man jāsamēro ar 18. gada brīvvalsti un tās ideāliem, tad es drīzāk varētu teikt, ka 4. maija Latvija ir pašnāvnieciska rakstura sabiedrība vai valsts. Es uzsvērtu, ka te pie varas ir alkatība, ka vara ir saaugusi ar šo alkatību, ar korupciju… Un šī alkatība zināmā mērā ir saistīta ar valsts iekšējo politisko struktūru. Ar partijām, kuras nav partijas, bet partiju mafijas…

Vēl viens pašnāvniecisks moments ir attiecības ar Krieviju. Gan ar Krievijas tautu, gan arī Krievijas valsti. Krievija šobrīd ir adekvāta. Krievija iziet noteiktu posmu. Šo putinisko posmu. Ja šobrīd mainīsies apstākļi un Putins pazudīs, es domāju, ka Krievijā tūlīt pat parādīsies Putins kvadrātā. Viņš ir nepieciešams. Viņš ir atbilstošs cilvēks tajā ziņā, ka viņš ir gan politiski adekvāts, gan viņam ir šī militārā pieredze. Šodienas Krievijai bez tās neiztikt.

- Kādā ziņā? Pēdējā laikā saistībā ar Krieviju galvenais vārds ir «agresija».

- Šīs spēles man nav pieņemamas ne no Rietumu, ne no Krievijas puses. Jo tās ir spēles, kur uz kārts ir likta tautu pastāvēšana. Tā ir atklāta kara kurināšana. Mēs paātrinātā tempā tuvojamies karam. Karam, kurā nav jēgas prognozēt, kurš uzvarēs. Vienas puses vājums provocē otru būt agresīvai. Padomju Savienības sabrukums novājināja Krieviju, savukārt Rietumi ne tikai provocē Krieviju, bet jau uzbrūk tai. Krievijas aktivitātes ir tikai kontrreakcija.

- Kā tad Dienvidosetija, Krima?

- Vienalga, Kaukāzs, Ukraina vai Baltija. Jā, tiek uzsvērts, ka to nosaka Krievijas agresija. Bet - ir jābūt adekvātam. Mēs taču redzam, ka Krievija ir bloķēta no visām pusēm. Tas, kas notiek tagad, vispirms provocē Krieviju, faktiski nostāda to situācijā, kad tai jārīkojas.

Jaunā kara pirmais posms, ja ar to aprobežosies, būs moderno ieroču, tostarp arī taktisko kodolieroču, kontrolējams (tā visi cer) lietojums. Tas skars galvenokārt Austrumeiropu. Ukrainu, Poliju, Baltiju… Tādā vardarbīgā, brutālā veidā tiks radīta buferzona - distance starp konfliktējošām pusēm. Katrā ziņā situācijai, kāda tā ir šobrīd, būs īss mūžs. Ir skaidrs, ka hronometrs jau ir ieslēgts. Bet - vai cilvēki vispār to saprot, kas tagad notiek?

- Jā, labilitāte aug… Bet - kāda ģeopolitiska jēga radīt nedzīvu buferzonu?

- Tā ir gatavošanās kaut kam vairāk. Kad vienlaikus pastāv daudzi mērķi un pretinieki «iztausta» viens otru. Jā, rezultātā šīs teritorijas būs neapdzīvotas. Tostarp arī Latvija. Tāpēc tiem politikāņiem, kuri Latvijā nepārtraukti kacina Krieviju, vajadzētu būt atbildīgiem un padomāt par sekām, pie kā tas var novest.

Bet - šis ir viens variants, kā var tikt modelēta ģeopolitiskā situācija ar Baltijas iesaisti. Otrs ir tikpat vai pat vairāk ticams… Tā kā valstīm nav pieredzes kodolieroču un citu moderno ieroču lietojumā, ticamība, ka iespējams liels, globāls kodolkarš, pieaug ar katru gadu. Jo tuvāk, rīkojoties tādā garā kā patlaban, tiksim 2020. gadam un tālāk, jo iespējamāks būs tikai trešais pasaules karš. Krievija un Ķīna, arī Rietumi ļoti sensitīvi uztver šo situāciju. Un viņi kalkulē. Militāristi sēž caurām dienām un rēķina visizdevīgāko apsteidzoša uzbrukuma momentu.

- Es joprojām uzskatu, ka ar visu rēķināšanu kodolieroču lietojums var pataisīt uzvarētājus tikpat beigtus kā pārējos.

- Vēl pirms divdesmit trīsdesmit gadiem ilūziju šajā sakarā nebija. Katrs, kurš runāja par kodolkaru, labi saprata (sevišķi to atklāja Karību krīze), ka kodolieroču izmantošana - tā ir pašnāvība. Šobrīd šķiet, ka pārsteidzošā kārtā no kodolieročiem vairs nebaidās. Un arvien vairāk tos ražo. Tas arī liecina, ka stratēģiskā domāšana ir izmainījusies. Kodolieroči netiktu ražoti, ja nepastāvētu gatavība tos lietot. Tā ka - aina ir pietiekami skaidra.

- Ko dod, kā tu iesaki, pavērsiens uz Krieviju, ja notiek abpusēja eskalācija?

- Tas ir nepieciešams, lai veidotu tiltu, nevis mūri. Lai vismaz šādi uzsāktu procesu, kas izslēdz karu. Šobrīd mēs esam karam pavisam tuvu, bet - nav pat nekādas pretkara kustības. Šodien tautām jebkurā valstī ir jāapvienojas pret karu. Tas ir galvenais! Tagad mēs esam ierauti šajā naidīgajā projektā. Naidīgajā - ne jau tikai Krievijai, bet naidīgajā tautām, cilvēkiem. Mēs tiešām esam ķīlnieki. Jo kodolieroču lietošana nevienā gadījumā neies Baltijai secen. Šīs tautas un šīs kultūras tiks iznīcinātas. Mēs varam kaut ko glābt tikai tādā gadījumā, ja sasniegsim zināmu neitralitāti, iekšējo patstāvību un līdzsvaru. Kad nebūsim militārajos blokos. Mums ir jādistancējas no šīs pasaules kundzības politikas.

Uztvert kā drošības garantu to, ka šeit atrodas svešzemju karaspēks, nav adekvāti. Tas ir tas pats, kas elektrības vadiem noraut izolāciju un spēlēties ar kailiem vadiem kā drošības faktoru. Šajā situācijā es tiešām būšu pārsteigts, ja viss nebeigsies ar katastrofu.

- Vai tu redzi šeit resursus, kuri varētu šo katastrofu novērst?

- Domāju, ka resursi ir katrs no mums. Bet, pievēršoties jautājumam Ko darīt?, es varu atbildēt apmēram tā, kā reiz jau atbildēju Rīgas Laikam - ir jāatgriežas nulles punktā. Kur tad ir tas nulles punkts? Otrs jautājums - kā tajā atgriezties? Trešais - ko tad darīt tajā nulles punktā? Ko es uzskatītu par šo nulles jeb sākuma punktu? Piemēram, situāciju, kāda tā bija Latvijā 1988. gada pirmajā pusē. Moments, kad vecais jau bija saļodzījies… Protams, tā vēl bija stagnācija, komunistiskais režīms un tā tālāk. Bet tas jau grīļojās. Un tad, kad parādās nestabilitāte augšās, tad ir kaut kāda enerģija, ir svira un ir iespēja lauzt šīs augšas. Tas ir tas nulles punkts.

Vai šo nulles punktu var organizēt mākslīgi? Uzstājoties, atmaskojot, kritizējot…? Nedomāju vis. Vienīgais, ko var darīt un kas būtu Latvijai perspektīvi un produktīvi - pēc iespējas izplatīt jaunas idejas, pārveidot apziņu, argumentēti skaidrot pastāvošo situāciju… Modināt cilvēkos vajadzību sevi apzināties, šo sevis analizēšanas higiēnu, pārvarēt lētticību un neadekvātumu. Un pēdējais, ko es tādā stilā varētu piebilst, ir tas, ka mums ir nepieciešama inteliģence. Taču mēs nespējam to radīt, kamēr mūsu domāšana ir slima. Neadekvāta. Katrā ziņā te ir ļoti daudz darāmā.

Pēdējā laikā mani nepamet doma, ka Latvijā, runājot par brīvību, cilvēki vispirmām kārtām asociē to ar tiesībām. Cerot, ka tiesību paplašināšana novedīs pie izmaiņām sistēmā. Taču brīvība ir pienākums. Ikviena atsevišķa cilvēka, ikvienas tautas pienākums būt brīviem.