«Es izvairīšos no pārspīlētas svinēšanas, vienmēr labāk jūtos vienkāršībā,» atzīst Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis, kurš savu 60. dzimšanas dienu šodien, 17. aprīlī, atzīmēs kopā ar ģimeni, bet kolēģiem maza ballīte tiks rīkota pirmdienā.
Juris Dambis dzimšanas dienā būs savās mājās Baltezerā. «Tā ir vieta, kuras apkārtni raksturo īpaši skaista ainava ar īpašu noskaņu visos gadalaikos. Pats sev to esmu nosaucis par izglābto ainavu, jo ilgākā laika periodā tajā vietā atraidīti daudzi vidi degradējoši uzbrukumi. Man īpaši patīk pavasaris, jo tad daba mostas, un arī pašam gribas vidi kopt,» atzīst gaviļnieks. Protams, svētdien viņš ar vides kopšanas darbiem nenodarbosies. Kompaktajās svinībās noteikti piedalīsies visas trīs meitas un seši mazbērni, bet par cienastu būs parūpējusies dzīvesbiedre. «Viņa ļoti garšīgi gatavo ēst, vienmēr uzmeistaro kaut ko īpašu,» atzīst gaviļnieks.
Domājot par savu vecumu – 60 gadiem –, Juris Dambis atzīst, ka pašam jau neliekas, ka tik daudz gadu nodzīvots. «40 gadu vecumā šķiet, ka visu zini, ka pasaule ir atvērta un visu arī vari izdarīt. Laikam ejot, saproti, ka zināšanu pietrūkst, ka vēl daudz ko var uzzināt, ar daudz ko iepazīties,» saka Juris Dambis, kurš pēc pāris gadiem varēs svinēt vēl vienu jubileju – 30 gadu, kopš vada Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. «Redziet, paiet gandrīz desmit gadu, kamēr aptver un iedziļinies mantojuma un kultūras pieminekļu aizsardzības sfērā. Un, ja vēl pats gribi mainīties tālāk, saredzēt kaut ko jaunu, tad tā ir neapgūstama sfēra. Turklāt tajā visu laiku notiek arī pārmaiņas. Teiksim, nevar šā brīža periodu salīdzināt ar periodu pirms 30 vai 20 gadiem, pat ne pirms desmit gadiem. Tad bija citi uzdevumi pieminekļu aizsardzībā. Teiksim, gadsimtu mijā bija milzīgs ekonomiskais spiediens un liels apdraudējums Rīgas vēsturiskajam centram. Tika ierosināts pieņemt īpašu likumu Rīgas vēsturiskajam centram, 2003. gadā likumu pieņēma, bet Valsts prezidente nodeva to parlamentam otrreizējai caurskatīšanai, jo uzņēmēji nepiekrita normām, kas bija iekļautas likumā. Iesaistījās arī UNESCO. Rīgas dome likumu apstrīdēja Satversmes tiesā, bet tā atzina, ka likums ir labs, atbilstoši starptautiskajām konvencijām. Likumu izdevās nosargāt un ieviest, un tagad pierādījies, ka ar šo likumu daudz ko izdevies panākt, ka nejēdzības, kas draudēja, nav notikušas. Ja skatāmies uz kultūrvēsturisko vidi, tad nav notikušas lielas kļūdas, tādas, kas notikušas Viļņā un pat Tallinā.»
Tagad šie notikumi palikuši vēsturē, un inspekcijas vadītājs ir pārliecināts, ka visā Eiropā nobriedīs nepieciešamība pārkārtot pieminekļu aizsardzības sistēmu. «Mūsu jaunajā kultūras mantojuma attīstības stratēģijā runājam par to, ka pieminekļu aizsardzības inspekcijai no uzraugošas un kontrolējošas institūcijas jākļūst par tādu, kas palīdz īpašniekiem pieminekļu glābšanā. Jo kultūras mantojuma saglabāšana ir kompromiss starp ideālu un realitāti, bet centrā jābūt cilvēka dzīves kvalitātei.».