Tiesu neatkarībai vai mantiju krokām?

LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras vadītāja, profesore Sanita OSIPOVA, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs KUSIŅŠ un LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras lektors Aigars STRUPIŠS diskutē par iecerēto Tieslietu padomi.

– Kas nosaka Tieslietu padomes nepieciešamību? Taču ne jau Vīganta epopeja vien.

Sanita Osipova: – Vīganta epopeja iezīmēja ko citu. Proti – to, ka Augstākās tiesas priekšsēdētāja kompetence iecelt tiesnesi amatā bez Saeimas akcepta, manuprāt, tika izmantota pretēji normas būtībai. Taču Tieslietu padomes (TP) veidošana noteikti nav saistāma ar kāda atsevišķa tiesneša apstiprināšanu vai neapstiprināšanu amatā. Par TP Latvijā aktīvi domāja no 2002. gada. 2003. gadā parādījās pilnībā izstrādāti projekti. Tika iegūti gan nacionālo, gan starptautisko ekspertu atzinumi. Tajos bija izteikta doma, ka Latvijā tiesu vara ir pārāk cieši saistīta ar izpildvaru un TP varētu būt instruments, kas garantētu tiesu varas neatkarību un vienlaikus kalpotu kā tiesu varas pašorganizēšanās institūcija.

Pirmais 2003. gadā paredzētais solis bija – izveidot Tiesu administrāciju. Tā laika mediju publikācijas liecina, ka TP vajadzēja darboties jau vismaz sešus gadus. Bet mēs tā arī palikām Tiesu administrācijas fāzē. Turklāt Tiesu administrācija tika izveidota nevis ar likumu, bet ar Ministru kabineta izdotu normatīvo aktu. Tātad izpildvara joprojām ir ļoti cieši saistīta ar tiesu varu.

Gunārs Kusiņš: – Par Tieslietu padomes nepieciešamību būtu jārunā nedaudz plašākā kontekstā. Ieceri izveidot Tieslietu padomi es uzskatu tikai par vienu soli gan pagātnē jau bijušu, gan nākotnē iespējamu soļu secībā.

Domāju, ka nebūtu pareizi diskutēt tikai par šo likumprojektu. Ja gribam uzlabot tik komplicētu sistēmu, tad, pirmkārt, mums vajadzētu novērtēt, kāds ir esošais stāvoklis šajā jomā, kādi ir trūkumi, kādi ir konkrētās situācijas cēloņi. Otrkārt – jāatbild uz jautājumu: uz kurieni ejam, kāds ir mūsu vēlamais mērķis, kādu izkārtojumu mēs uzskatīsim par ideālu. Treškārt, vērtēt jebkuru risinājumu, jebkuru priekšlikumu, vai tas likvidē konstatētos trūkumus un aizvirza mūs prom no esošā sliktā stāvokļa un vai pietuvina vēlamajam, ideālajam. Ar kādiem likuma grozījumiem varbūt pat desmit dažādiem likumiem, kas jāpieņem konkrētā secībā, mēs varam nonākt tuvāk ideālajam modelim? Varbūt jāpieņem morāles kodekss? Kāds ir efektīvākais risinājums? Vēl būtu jāvērtē, kādas intereses šajā jomā pastāv, vai tās saduras? Vai tiek panākts taisnīgs līdzsvars? Diemžēl bieži vien pieeja ir stipri vienkāršota – apzināti vai neapzināti tiek kultivēts viedoklis, ka vajag pieņemt vienu likumu un uzreiz viss būs kārtībā. Nevajag pieņemt likumu arī tikai tādēļ, lai būtu kāds likums. Un – nevajag padomi, lai būtu ievilkts ķeksītis, ka Latvijā ir Tieslietu padome. Bet nevajag arī raudzīties uz sagatavoto likumprojektu kā tādu burvju nūjiņu, kuru mēs pieliksim klāt tiesu varai un uzreiz visi kauliņi glīti sakārtosies savās vietās.

– Vai TP diezgan būt padomdevējai? Vai ar šo uzdevumu vien var pašķirt tiesu varu no izpildvaras?

S.O.: – Manuprāt, galvenie uzdevumi TP ir tiesu varas pašorganizācija un pašattīrīšanās. Jo tiesu vara ir radīta ar mērķi garantēt cilvēka tiesības. Lai katram cilvēkam būtu iespēja vērsties taisnā tiesā, kur tiesnesis godprātīgi izlemtu šo lietu. Bet katrā sistēmā ir cilvēki, kuri neveic savu darbu godprātīgi vai kvalificēti. TP varētu būt institūcija, kas kliedētu nepamatotu neuzticību tiesu varai. Skatītu ētikas jautājumus, skatītu disciplinārlietas. TP savilktu visu tiesu sistēmu kopā. Padome varētu veidot vienotus ētikas standartus visai tiesu varai. Jo ne jau tiesnesis viens pats strādā. Ja tiesu vara strādā kā mehānisms, tad gan prokuroram, gan advokātam, gan tiesnesim, gan tiesu izpildītājam, gan zvērinātam notāram tomēr ir vienoti ētikas kritēriji, vienota izpratne par likumu, un visa šī sistēma vienoti garantē cilvēka tiesības, kas garantētas Satversmē.

Aigars Strupišs: – Sanita uzskaitīja galvenos uzdevumus, bet es gribu pieskarties vēl diviem, uz kuriem būtu jāliek diezgan liels akcents un kuri varbūt arī varētu palīdzēt tuvoties Gunāra ideālajam modelim.

Pirmais. Izejas punkts šobrīd neapšaubāmi ir tas, ka izpildvarai ir pārlieku liela ietekme uz tiesu varu. Tas izpaužas gan tieslietu ministra kompetencē, tas izpaužas tieslietu administrācijas pakļautībā izpildvarai un kompetencē. Tas izpaužas apstāklī, ka izpildvara ar likumdevēju pilnīgi, simtprocentīgi kontrolē tiesu budžetu. Mūsu pētījuma (Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšanas un nostiprināšanas rezerves, autori: S. Osipova, A. Strupišs, A. Rieba, 2009. – V.A.) ietvaros akcents tika likts uz to, lai šo ietekmi ja ne novērstu, tad vismaz radikāli samazinātu.

Otrais. Padomei varētu būt liela loma tiesu darba organizatoriskajā, metodoloģiskajā jomā. Jo, kā liecina pētījuma rezultāti – cik tiesnešu, tik procesu. Tik metožu. Te tomēr prasītos kādas vadlīnijas. Jauki, ja tiesnesis ir neatkarīgs. Neapšaubāmi. Bet ir kādi zināmi soļi, kuri tiesnesim būtu jārespektē. Piemēram, sākot skatīt lietu, ir jākonstatē prasības priekšmets, prasības pamats, uz kurām tiesību normām tā balstīta, kādi pierādījumi uz to attiecas utt. Daudzi tiesneši, īpaši pirmajās instancēs, maldās pa to un nemaz nevar uzķert, par ko tā prasība ir. Šādas te vadlīnijas TP varētu izstrādāt.

Vēl, kas atklājās pētījuma gaitā, bija tas, ka tiesas cieš no organizatoriskās anēmijas. Tika konstatēts, ka, skatoties, salīdzinot dažādu tiesnešu slodzes, nav iespējams konstatēt, kurš no šiem tiesnešiem ir tiesas priekšsēdētājs. Jo visi tiesneši pārslogoti. Bet – cik pārslogots tad ir tiesas priekšsēdētājs, kuram vēl jāorganizē tiesas darbība? Tas ir nenormāli. Varbūt TP, ja tai dot attiecīgu kompetenci, varētu būt cepure, kura to visu uzrauga. Arī caur metodoloģijām, vadlīnijām...

S.O.: – Pētījuma gaitā atklājās, ka mums ir nevienveidīga tiesu prakse. Identiskās lietās ir dažādi neprognozējami iznākumi. Ja viss ir normāli – likums ir zināms, kvalificēts jurists prognozē iznākumu. To, kāds būs spriedums. Mūsu valstī tas īsti nestrādā. Jo mums nav šīs vienveidīgās tiesu prakses. Tāpēc, ka tiesu vara nav organizēta. TP ir viens no risinājumiem.

Kāpēc tiesu vara nav organizēta? Tāpēc, ka nevis tiesu vara ir neatkarīga, bet katrs tiesnesis jūtas neatkarīgs. Tā, protams, nav, ka spriedumi ir pilnīgi neprognozējami. Bet, ja Vācijas tiesā iznākumu var prognozēt par 90%, tad pie mums šis procents ir daudz zemāks.

G. K.: – Es domāju, ka TP būtu jāpievēršas gadījumiem, kad tiesnesim, kas apstiprināts amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma uz mūžu, zūd motivācija profesionāli pilnveidoties. Publiski izskanējuši divi iespējami modeļi. Atkal iecelt tiesnešus tikai uz laiku. Vai mēģināt tiesnešus obligātā kārtā laiku pa laikam eksaminēt. Pārliecināties, vai viņš vēl aizvien ir kompetents tiesnesis.

– Daži jūsu kolēģi domā, ka TP varētu noteikt arī pozitīvo tiesneša karjeras gaitu.

G.K.: – Likumprojekts šobrīd paredz, ka TP lemj tikai par tiesneša pārcelšanu darbā citā tādā pašā tiesu instancē, t.s. pārvietošanos pa horizontāli. Man šķiet, būtu lietderīgi spert soli tālāk un dot tiesības lemt arī par tiesneša pārcelšanu no rajona tiesas uz apgabaltiesu.

Piekrītu Sanitai, ka šobrīd pastāvošā iekšējā sadrumstalotība starp tiesnešiem un pārējām tiesu varas amatpersonām ir tāda, kas neļauj konsolidēties un tapt vienotam tiesu varas nesējam, kam būtu skaidra, saprotama struktūra, kas būtu ieinteresēts gan tiesu varas pārstāvju profesionālā izaugsmē, gan būtu tiesīgs aizrādīt kādam kolēģim, kas tiesneša vārdu valkā necienīgi: "Draugs, tu tiesu varai un līdz ar to arī mums radi problēmas."

S.O.: – Un lai tā nebūtu tikai krimināllieta, kas diagnosticē tiesneša neatbilstību amatam. Šodien mēs netiekam no tiesneša vaļā, kamēr nav krimināllietas. Bet tad tas ir liels skandāls, tad ir sabiedrības neuzticība lietām, ko sodītais tiesnesis skatījis, pirms radās šī krimināllieta. Principā, ja runājam par neatkarību, tad ir jābūt arī atbildībai. Bet, kā jau teicu, mums nav labi organizētas tiesu varas, mums nav vienotas tiesu sistēmas, tāpēc tiesu varas neatkarība izpaužas kā atsevišķu tiesnešu neatkarība. Tas izpaužas ļoti atšķirīgos spriedumos līdzīgās lietās, atšķirīgā tiesas sēžu vešanas kultūrā, vecu likumu redakciju izmantojumā... pat atsevišķu tiesnešu patvaļā. Aptaujātie respondenti mums stāstīja, ka tiesas zālēs tiek pacelta balss, runājot ar pusēm, tiek lidināti pa gaisu tiesai iesniegtie papīri... Atliek secināt, ka ar šo tiesnesi kā cilvēku kaut kas nav īsti kārtībā. Vai nu viņš kļuvis savā neatkarībā bezkaunīgs, vai arī viņam ir psihiskas novirzes.

G.K.: – Pārslodze.

S.O.: – Arī, bet mēs pētījumā nonākam pie tā, ka vajadzīga tiesnešu atestācija. Piecu gadu solis būtu ļoti labs. Otrs – tiesnešu cenzi. Vecuma cenzs, cenzs, kas nosaka tiesneša spēju komunicēt. Jo – ne katrs spēj būt tiesnesis, un šo spēju ietekmē arī personisko īpašību kopums. Izvērtēt šos cenzus – tas arī varētu būt TP uzdevums.

G.K.: – Tiesu vara būs atguvusi savu autoritāti tad, kad te kā pašsaprotama tiks uztverta uzruna Jūsu godība!. Tagad tā pie mums vēl izraisa smīnu.

– Tās ir tiesu varas problēmas. Bet ko padome var panākt, teiksim, saistībā ar tiesu budžetu?

G.K.: – Jautājums par budžetu ir ļoti nopietns. Un šodien to vajag nokārtot tā, lai nenotiktu tiesu varas ietekmēšana no likumdevēja vai izpildvaras puses un lai vienlaikus tiktu saglabāts tas, ka tiesnesis var spriest neatkarīgi.Jāizveido pārdomāta procedūra, kādā gan tiesu varai jāpamato, gan arī likumdevējam jāargumentē, kāpēc tas saka – nē! Nevis, ziniet, tas tur tā... par daudz! Galu galā tiesu vara nekad nav nākusi un nenāk ar prasību, ka grib peldēties naudā. Ir jāatrod sabalansēts mehānisms, kā šīm varām sarunāties.

Atbilstoši esošajai projekta redakcijai Tieslietu padome iecerēta kā tāds starpposms budžeta procedūrās. Manuprāt, tas nevis uzlabo, bet pasliktina situāciju, jo paildzina dokumentu virzību. Ir vēl viens apstāklis. Padomē iecerēts iekļaut amatpersonas, kurām jau pašlaik ir diezgan daudz pienākumu. Kas gatavos viņiem sēdes, piedāvās projektus? Vai viņi lems tikai formāli?

– Vai šie jautājumi nav atbildami ar TP sastāvu un statusu?

G.K. – Projekts paredz, ka padomē būs citu varu pārstāvji – tieslietu ministrs un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs. Ja aplūkojam piedāvāto sastāvu, tad izpildvaras un likumdevēja pārstāvji ir uzkrītošā mazākumā. Ja TP mērķis ir saskaņot viedokli ar izpildvaru un likumdevēju varu, tad jāvērtē, vai piedāvātās lēmumu pieņemšanas procedūras nodrošina sabalansētību.

S.O.: – Satversme nošķir varas, bet te paredzēts veidot starpvaru institūciju, lai uzraudzītu un organizētu vienu no varām.

Man nepatīk tāda sistēma, kurā, ja strādnieki nestrādā, pieņem vagara vagaru. Nevis nomaina vagaru vai nomaina strādniekus. Šoreiz iecerēts vagara vagars.

Manuprāt, labāk būtu, ja TP tiktu veidota tiesu varas iekšienē, kā lemjoša par savu varu institūcija. Kāpēc joprojām izpildvarai ir tik liela ietekme? Tāpēc, ka tiesu vara lielā mērā nav pašorganizējusies. Tātad – nepieciešama tiesu varu kopā saturoša institūcija, kurā ir tiesnešu, zvērinātu tiesu izpildītāju, zvērinātu advokātu, zvērinātu notāru un prokuroru pārstāvji. Padome lemtu par jautājumiem, kas saistīti ar tiesu varas iekšējām darbībām, bet Saeimas un izpildvaras pārstāvji varētu būt klāt bez balss tiesībām. Tad tā būtu tiesu varas institūcija. Šāds padomes modelis nestu daudz lielāku labumu.

A.S.: – Arī pētījumā rekomendējām tiem cilvēkiem, kas stāv ārpus tiesu varas, dot TP padomdevēja tiesības. Viņi izteiktu viedokli, kuru TP kā neatkarīgs orgāns tiesu varas iekšienē vai nu ņemtu, vai neņemtu vērā. Taču šie cilvēki nodrošinātu komunikāciju starp TP un Saeimu, TP un ministriju, TP un sabiedrību. Jo nedrīkst veidot absolūti noslēgtu tiesnešu kastu.

– Atklāti sakot, neredzu likumprojektā instrumentus to uzdevumu veikšanai, ko jūs gribētu no TP. Sanāks tie aizņemtie, profesionālie cilvēki, domās, bet kas nosaka to, ka viņi noteikti redzēs savu domu augļus tiesu varas praksē?

S.O.: – Padomei ir jālemj. Jālemj! Par daudz ko. Piemēram, Ulmaņa laikā tika uztaisīts modelis, ka zvērinātus tiesu izpildītājus un zvērinātus notārus ieceļ un atstādina tieslietu ministrs. Autoritārā valstī tas bija pilnīgi normāli. Mums ir valsts kontinuitātes ideja, mēs pārņēmām šo kārtību. Neapskatoties, ka tas neatbilst varas dalīšanai. Kāpēc lai zvērinātos tiesu izpildītājus un zvērinātos notārus neieceltu Tieslietu padome? Vēl – tiesnešu kopums. Tiesu izpildītāji un notāri ir jānostiprina pie tiesu varas. Šobrīd viņi atrodas duālā situācijā, jo pēc likuma par tiesu varu pieder tiesu varai, viņus kontrolē apgabaltiesas, bet ieceļ un var atstādināt tieslietu ministrs. Viņi ir gan valsts amatpersonas, gan pašnodarbinātie. Šī duālā daba ir jānoregulē.

G.K.: – Protams, ja TP veido tādēļ, lai radītu jaunu konsultatīvu institūciju, kas diskutēs par tiesnešu mantijas izgatavošanas kārtību, tad šādu institūciju nevajag. Savukārt, ja padome raudzīsies stratēģiski, tad tā ir cita lieta. Paliek gan jautājums – vai nevar spert drošāku, platāku to pirmo soli un vai tas ir precīzi nocentrēts uz galamērķi, kādu mēs gribam.

Atkārtošu vēlreiz, ka ar vienu lēcienu nevar izdziedināt visas slimības. Manā izpratnē TP izveidošana un jautājumi par tiesnešu disciplināratbildību atrisināsies ar šiem grozījumiem. Savukārt tiesnešu kvalifikācijas vērtēšana radīs ļoti daudz jautājumu. Kas tiesnešus vērtēs? Cik bieži? Kāda būs vērtēšanas kārtība? Vai vērtēšanas rezultāti būs publiski zināmi? Domāju, ka šo lietu esošā Saeima atlikušajos mēnešos nepaspēs noteikt.

Būtu arī jāsaprot, ka tiesu vara nekad nenoteiks valsts politiku šā vārda plašākā nozīmē. Tiesu vara var pateikt, ka mums, piemēram, vajag nodokļu tiesu, bet, ja likumdevējs uzskatīs, ka nevajag, tad šādas tiesas nebūs. Jāsaprot – varas dalīšana nenozīmē to, ka katrs realizē varu tā, kā viņam ienāk prātā.

– Ko tad īsti iesākt ar likumprojektu?

G.K.: – Šobrīd likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā. Bet likumprojekta teksts var būtiski mainīties. Jautājums ir – kādi būs priekšlikumi uz otro lasījumu? Šo tekstu var pilnveidot, izveidojot TP par jūsu pieminēto institūciju. Bet, ja priekšlikumu nebūs, TP paliks tāda, kāda tā piedāvāta likumprojektā tagad.

Tāpēc diskusijā par projektu vajag iesaistīt visus, uz kuriem tas attiecas. Jo tikai šī iesaistīšana vēlāk dod akceptējamību. Nevis atkal – viņi kaut ko pieņēmuši...

A.S.: – Domāju, ka projekts atpaliek no optimālā varianta. TP iznāk drusku bezzobaina. Manuprāt, tā nerealizē arī mērķi (ja tāds vispār tika izvirzīts) – pēc iespējas efektīvāk norobežot tiesu varu no izpildvaras. Domāju, ka vēl ir nopietni jāpastrādā.

G.K.: – Viena padome nevar visu atrisināt kā Laimes lācis...

S.O.: – Nav Laimes lācis. Kaut arī Rīga šobrīd ir Sūnu ciems. Bet es neredzu lielu lietderību tērēt aizņemtu cilvēku laiku, lai vēlreiz dzirdētu viņu viedokli, kurš nevienam nav saistošs.

Bet, ja jau mēs sākām risināt šo jautājumu, tad mums ir jāizdara labākais, ko šobrīd varam izdarīt. Piedāvātais likumprojekts noteikti nav labākais. Tas neatrisina problēmas pat daļēji. Drīzāk pat rada jaunas problēmas.

G.K.: – Es negribētu vērtēt projektu kā soli atpakaļ vai soli sāņus. Manuprāt, tas ir solis pareizajā virzienā. Man šķiet, ka TP veiksmes vai ne tik lielas veiksmes stāsts būs atkarīgs no pirmā sastāva. Ir milzīga loma tam, kādi cilvēki sāk to lauku art.