Par glābēju pieticīgajām orientēšanās spējām ārpus ierastā pilsētu ielu tīkla runāts jau daudzus gadus, taču progress problēmas risināšanā niecīgs. Ja arī uz izsaukumu izbraukušo Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku rīcībā ir navigācijas iekārtas, tad bez detalizētām topogrāfiskajām kartēm no tām lielas jēgas nav. Mežs tajās iezīmēts kā viens liels zaļš klucis bez ceļiem, stigām un nolasāmām apvidus pazīmēm. Ej nu atrodi glābjamo!
Pagājušajās brīvdienās ar ugunsdzēsēju tehnisko nevarību saskārās Kaspars Balamovskis. Medema purvā pamanījis ugunsgrēku, viņš apzinīgi ķēries zvanīt dzēsējiem, taču viss izrādījās krietni sarežģītāk, nekā cerēts. Šoreiz uz spēles bija likti tikai krūmi un koki, bet citā gadījumā tās var būt dzīvības, kuru glābšanai laiks ir izšķirošs.
Ikdienā Kaspars strādā uzņēmumā Latvijas koncerti, bet brīvajā laikā aizraujas ar geokečingu jeb slēpņu medībām. Šī ir visā pasaulē populāra spēle, kuras jēga ir nosacītā dārguma izvietošana un atrašana vidē, publicējot šīs vietas GPS (globālās pozicionēšanas sistēmas) koordinātas internetā spēles vietnē. Tātad nepieciešama GPS jeb navigācijas iekārta ar nenovecojušām kartēm un pieeja internetam. Faktiski tas pats nepieciešams arī glābējiem. VUGD saka – GPS aparāti viņiem esot, un tomēr nodot koordinātas no centrāles glābējiem viņi nespēj.
Notikumu Kaspars apraksta šādi: «Vakar staigājām pa mežiem un purviem. Sausākā vietā, purva vidū, kur aug arī priedes, uzgājām ugunsgrēku. Gruzdēja sūnas, ik pa brīdim dega atklāta liesma, jau apdegušas priežu apakšas, un viss iet plašumā. Vietai ar auto piebraukt nav iespējams. Mēs, protams, zvanām 112, lai informētu ugunsdzēsējus. Dāma 112 prasa, kur tieši deg. Es saku, ka nosaukšu precīzas koordinātas. Liels bija mūsu pārsteigums par atbildi, ka viņiem tas nederot, īsti neesot kur ievadīt. Vienīgais, kā raksturot atrašanās vietu citādi, bija aptuvens rajons.» Bet raksturot to aptuveni, ja apkārtnē nav nekādu atpazīstamu un raksturīgu orientieru, ir visai sarežģīti. Pa labi koks, pa kreisi koks. Līdz tuvākajam ceļam kilometri divi.
Atbraukuši līdz aptuvenajam rajonam, glābēji atzvanījuši – prasīja aprakstīt ugunsgrēka vietu vēl precīzāk. Kad telefoniski izskaidroties nav izdevies, nolēmuši satikties tuvējā Mārupes pagastā – parādīs kartē, pabrauks līdzi. Tad nu glābēji sekojuši Kaspara mašīnai, taču iekšā purvā pa dubļaino un apledojušo ledaino meža ceļu ugunsdzēsēji nav riskējuši braukt. Cisterna pilna ar ūdeni – var iestigt. Nolēma, ka ies kājām. «Parādīju džekiem topogrāfiskajā kartē, kur ir degšanas vieta, un viņi devās apmēram 2,5 km pārgājienā meklēt uguni.» Atrast jau atrada un kaut kā arī nodzēsa. Diennakts notikumu atskaitē parādās ieraksts, ka degšana notikusi Tīrainē, Medemu purvā, 20 kvadrātmetru platībā.
Ne jau visās vietās, kur notiek ķibele, līdzās krustojas divas ielas ar adrešu plāksnītēm pie katras mājas. Situācijas, kad ģeolokācijas skaitļu rinda ir vienīgā pieejamā informācija par atrašanās vietu, var būt visdažādākās – apdraudējums videi, cilvēkam, avārijas, pēkšņas veselības problēmas, apmaldīšanās. Tāpēc vietā Kaspara secinājums: «Par 200 eiro var nopirkt labu, ūdensdrošu navigācijas iekārtu ar Latvijas topogrāfiskajām kartēm. Katrai brigādei vienu tādu obligāti vajadzētu. Šobrīd glābēji tevi operatīvi nevar atrast pat tad, ja nosauc pilnīgi precīzas koordinātas!»
VUGD Zvanu centra priekšnieks Hermanis Plisko Neatkarīgajai gan skaidro, ka arī ar koordinātām ugunsdzēsēji strādājot un izsaukuma vietas spēj atrast, taču taisnība, ka GPS aparātos viņiem esot tikai parastās ceļu un adrešu kartes, tāpēc, piemēram, mežs tajās tiek attēlots bez topogrāfiskas detalizācijas. Tātad precīzi zināma ģeolokācijas vieta mežā, pludmalē vai purvā vēl nenozīmē, ka glābēji to spēj ātri un vienkārši atrast.