Mūsu dzīve jāizdaiļo ar vilcieniem
Dīvainības ar jaunu pasažieru vilcienu pasūtīšanu varbūt rezultēsies ar jaunu un dīvaina izskata vilcienu parādīšanos Latvijā.
Līdz ar augustu ir beidzies derīguma termiņš kārtējiem valsts uzņēmuma Pasažieru vilciens (PV) solījumiem izsludināt konkursu par jaunu vilcienu sastāvu iegādi. Konkursa solījumi palikuši spēkā bez nākamā termiņa uzrādīšanas. Iepriekš konkursu solīja izsludināt līdz šā gada jūlija beigām, vēl iepriekš – aptuveni pirms gada ap šādu laiku – un vēl iepriekš – jau daudzas reizes kopš 2008. gada.
Viens no motīviem nepārtrauktajai runāšanai par jauniem pasažieru vilcieniem ir tas, ka pašreizējie vilcieni ļoti pamanāmi bojā Latvijas tēlu. Tieši tagad tiem uzgūlusies papildu negatīvā informatīvā slodze, jo Eiropas ziņu raidījumos nemitīgi rādītie vilcieni, ar kuriem cauri Dienvideiropas valstīm tiek vesti bēgļi, ir tieši tādi paši, kādi braukā pa Latviju. Tie arī varētu būt ražoti Latvijā, jo Rīgas Vagonu rūpnīca padomju laikā eksportēja savu produkciju uz toreizējo Dienvidslāviju. Paviršāks ziņu raidījumu vērotājs varētu izdarīt secinājumu, ka Latvija ir nevis Baltijas, bet Balkānu valsts. Baltijas un Balkānu vienotību uztur arī Lietuva, kamēr Igaunijas pasažieru vilcieni jau iemieso apgalvojumus, ka Igaunija ietilpst nevis Baltijā, bet Skandināvijā.
Tagadējie vilcieni apliecina, ka Latvija ir trūcīga valsts, kurā ārzemju investoriem būs grūti atpelnīt savus ieguldījumus. Izklausās labi, ka vismaz PV šā gada pirmajā pusē spējis nopelnīt 717,7 tūkstošus eiro, taču īstenībā šī peļņa ir valsts nodokļu ievākums, no kura valsts dotē savu uzņēmumu.
Vilcienu pasūtījumiem ir ne tikai pieprasījuma, bet arī piedāvājuma puse. Tagad tajā parādījušies uzņēmumi, kas piedāvā būvēt vilcienus ne lielrūpniecības, bet darbnīcas režīmā, kā to raksturo Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcu Latvijā nopirkušais Igaunijas uzņēmējs Oļegs Osinovskis: «Visi jau sen pasaulē taisa lietas uz standartizētām detaļām. Tātad tu pats neizgudro velkošo dzinēju, tu nopērc no Siemens, pats neizdomā kontakterus, pats neizdomā riteņus, pats neizdomā neko. Tu saņem dizainu, saņem rasējumus, komplektējošos materiālus, tos nopērc, pēc rasējumiem izgatavo karkasu, saskrūvē to visu, testē, un viss strādā. Te ne no kā nevajag baidīties.»
Ir zināmi entuziasti, kas prot samontēt sev automobiļus un daudz ko citu, vismaz pēc viņu nostāstiem, lētāk, nekā būtu jāmaksā par līdzvērtīgu produktu no rūpnīcas. Jautājums, vai vilcienu pasažieri un dzelzceļa satiksmi ES mērogā kontrolējošās iestādes ticēs, ka amatieru samontētas oriģinālkonstrukcijas ir tikpat drošas kā no rūpnīcām, kas ražo simtiem un tūkstošiem vilcienu sastāvu. PV nemitīgie solījumi vilcienus iegādāties jau 2011. gadā bija rosinājuši izstrādāt plānu, kā vilcienu remontēšanas speciālisti Daugavpilī varētu izaugt līdz jaunu vilcienu montētājiem ar Šveices vilcienu ražotāju Stadler atbalstu. No tā plāna nekas nesanāca, bet varbūt to būtu iespējams reanimēt, ja PV tiešām nonāktu līdz reālam vilcienu pasūtījumam. Pēc otra pretendenta uz vilcienu būvēšanu aptuveni tādā pašā stilā, kādu pieteica O. Osinovskis, izskatās tagadējā Rīgas Vagonbūves rūpnīca, kas radusies no Rīgas Vagonu rūpnīcas.
Amatiervilcienu tehniskā veiksme vai neveiksme ir pilnīgi nenosakāma, bet finansiāli šāds piedāvājums šķiet kā radīts trūcīgajai Latvijai un konkrēti PV. Proti, lai darbnīcā samontē gadā vienu divus, bet citu gadu nevienu vilciena sastāvu atkarībā no tā, cik naudiņas valstij uzrodas vai pazūd. Diez vai tādai pasūtījuma izpildei būtu ar mieru pielāgoties lielražotāji. Amatiervilcienu piedāvājuma uzrašanās varētu būt aktivizējusi PV runas pasūtījumu un vēl citus notikumus dzelzceļa nozarē un ap to.