«Mēs negribam dzirdēt par cepuri! Viss!» Sāpīgas līdz izsmieklam bija tiesnešu kolēģijas replikas Mihaila Pupiņa debašu runas laikā.
Šā vīra meitu Elīnu 2012. gada 15. maijā sadistiski nogalināja viņas iedomātais mīļotais Jānis Gaigals. Taču tiesa nevar un negrib runāt par tiem pierādījumiem un faktiem, kas ļautu viņu tiesāt pēc daudz bargākiem pantiem. Otrdienas sēdē tiesnesis Aivars Uminskis atkal un atkal to skaidroja cietušajiem: «Sods jāpamato celtās apsūdzības ietvaros. Nav tur seksuāla motīva! Valsts apsūdzība neuzskatīja par pamatu nevienu seksuālu darbību, tātad viņu nav!» Turpretī Elīnas ģimene ir pārliecināta, ka, meitenei esot bezpalīdzīgā stāvoklī, viņa vispirms grupā izvarota, bet pēc tam, lai slēptu pirmo noziegumu, grupā noslepkavota. Žņaugta un sista līdz nāvei. Par to vainīgajiem pienāktos mūža ieslodzījums.
Kāds bija motīvs?
Iespējams, Jānis Gaigals piesedz nozieguma līdzdalībniekus un tieši tāpēc tiesas procesa gaitā izmanto iespēju klusēt. Ja nu vienīgi pirms katras sēdes pasaka, ka nepiekrīt filmēšanai. Zīmīgi, ka nozieguma atklāšanas naktī pie Gaigala dzīvokļa bijusi piecu cilvēku liela atbalsta grupa: ne tikai tēvs, bet arī brālis un vēl trīs draugi.
Mihails Pupiņš uzsver – lai runātu par piemērojamo sodu slepkavam, ir jānoskaidro, kāds bija nozieguma patiesais motīvs. Kas pamudināja jaunu, spēcīgu tēviņu ievilināt savā midzenī meiteni, ar prātam grūti aptveramu nežēlību noslaktēt viņu un tad aukstasinīgi ķerties pie pastrādātā nozieguma pēdu slēpšanas. Salikt somā lietiskos pierādījumus, asiņainas drēbes, saplēstus stringus, arī melno cepuri ar izgrieztām acu vietām (par ko tiesa negrib dzirdēt). Ietīt ķermeni segā un paklājā prom gādāšanai. Nepaguva gan. «Varbūt dievs neļāva viņam pēdējā brīdī visu noslēpt,» secina meitenes tēvs. Policijā Gaigals pieteicies tikai pēc trim dienām, kad bija jau skaidrs, ka viņš ir izskaitļots, un Elīnas vecāki caur sociālajiem tīkliem sāka dzīt viņam pēdas. Dzīvoklī atgriezties pēc pierādījumiem un līķa vairs nevarēja.
Tomēr sekss
Izmeklēšanas gaitā Gaigals daudzkārt mainījis savas liecības. Sākotnēji viņš stāstījis, ka bijis lielā dzērumā, Elīna Pupiņa to pārmetusi un tas viņu sadusmojis. Sācies sadzīviska rakstura strīds. Turpmākajās liecībās dzēruma pakāpe arvien samazinājusies, līdz pēdējās versijās viņš jau bijis pilnīgi skaidrs. Tāpat arī izdarīto sitienu skaits sarucis, līdz beidzot viņa pati ar galvu pret sienu atsitusies. Tikai par ko tādā gadījumā bijis strīds, ja ne par alkoholu? Vienā no liecībām sekss tomēr figurē. Gaigals uzaicinājis ierasties pie viņa, īsziņā solot pārsteigumu. Kādu tieši, gan neatceroties, taču klātienē viņai piedāvājis «romantisku vakaru». Ar to acīmredzot domāts dzimumakts. Viņa atteikusi, tā rezultātā izcēlies abpusējs strīds, kas pāraudzis vardarbībā. Jāatgādina, ka Gaigalam ir jurista izglītība un viņš labi apzinās precīzu formulējumu nozīmi procesa gaitā. Tāpēc arī liecībās parādās gluži vai citēšanas vērtas pērles: «neapzinājos, ka mana rīcība apdraud Elīnas Pupiņas dzīvību,» «noliedzu, ka satveršana aiz kakla tika veikta ar mērķi veikt tīšu prettiesisku nonāvēšanu».
Jāizmeklē no jauna
Mihails Pupiņš uzskata, ka Gaigals ļoti labi visu ne tikai apzinājies, bet arī rūpīgi plānojis. Tieši tāpēc pēc slepkavības izpalika panika, izmisums. Viņš nemēģināja atdzīvināt meiteni vai saukt palīdzību, bet mazgāja no ķermeņa asins un spermas pēdas. Elīnas tēvs vērtē, ka arī šī bijusi seksuāla darbība – faktiski līķa apgānīšana.
No liecībām izriet, ka nākamajās dienās Gaigals čupojies ar draugiem, it kā nekas nebūtu noticis. Ar tēvu runājis par bakalaura darba rakstīšanu, rēķinoties, ka paliks uz brīvām kājām. Viss kā parasti. No nozagtā meitenes telefona viņas vecākiem uz Briseli sūtījis īsziņas – ka viss esot kārtībā. Tikmēr tepiķī ierullētais Elīnas līķis jau pamazām sāka sadalīties.
Pirmās instances tiesā slepkavas motīvs skaidrs nekļuva, spriedums un piemērotais desmit gadu un viena mēneša cietumsods cietušos neapmierina – māti, tēvu, māsu. Arī piespriestā kompensācija – dažu šķirnes kucēnu vērtībā par ciešanām visa mūža garumā. Mihails un Aija Pupiņi, būdami zinātnieki, precīzi aprēķinājuši, cik maksājusi viņu meitas nāve. Audzināšana, skološana, valstij maksātie nodokļi, zaudētais atbalsts vecumdienās – tur ir entās pozīcijas. Un galīgais rēķins, ko viņi piestāda savas meitas slepkavam, ir vairāk nekā 2,1 miljons eiro katram. Turklāt priekšā vēl arī Elīnas māsas Agneses debašu runa.
Ģimene par pareizāko apelācijas instances lēmumu uzskatītu lietas nosūtīšanu atpakaļ izmeklēšanai pirmajā instancē. Galu galā arī prokuratūras veiktajā pārbaudē pēc neskaitāmām cietušo sūdzībām beidzot konstatēts, ka sākotnējā izmeklēšana ir veikta pavirši. Gan ne tik ļoti, lai apsūdzību atsauktu un formulētu no jauna. Vismaz pagaidām process rit tālāk savu gaitu.